– Galvenais mūsu uzdevums būtu saprast, kādā pasaulē mēs dzīvojam, mēģināt uzminēt, kādi ir tie globālie procesi, kuros Latvija, grib vai negrib, bet ir iesaistīta. Kaut vai izmaiņas Eiropas Savienībā (ES) – būs Brexit, nebūs Brexit… Rīt ES būs citāda, nekā bija vakar vai ir šodien. Liels jautājums arī – vai Eiropas liberālā demokrātija zaudē savas pozīcijas un vai pie varas nāks nacionālisti. Šīs tendences ir vērojamas jaunajā Eiropas Parlamenta sastāvā.

– Mūsu un lielā mērā arī Eiropas liktenis ir atkarīgs no tā, kāda būs Amerika, Vācija un to savstarpējās attiecības. Protams, arī lielais trīsstūris: ASV, Ķīna un Krievija. Amerika vairs nevarēs viena diktēt pasaulei savus noteikumus.

– Amerika grib būt «Amerika visupirms». Tas ir Trampa lozungs. To pateicis, viņš būvē apkārt Amerikai sienu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņš iet ārā no iepriekšējo valdību noslēgtiem līgumiem. Ja Trampu ievēlēs uz otru termiņu, tad es paredzu, ka līdz prezidentūras beigām ASV izstāsies no NATO. Šī tendence jau ir vērojama – ASV būvē kara bāzes Polijā, Rumānijā… ASV galvenā stratēģiskā interese šodien ir Klusā okeāna reģions. Tur dzīvo ASV galvenais ekonomiskais sāncensis – Ķīna. Šīs abas lielvaras jau šodien nosaka tendences pasaules tirgos.

– Viņš drupina gan ES, gan NATO. Viņš saka – jums Eiropā ir četrreiz lielāks cilvēkresurss nekā Krievijā. No kā tad jūs baidāties? Militārām vajadzībām jūs izdodat četras vai piecas reizes vairāk naudas, nekā to dara krievi. Kāda velna pēc lai mēs maksājam par jūsu drošību? Ja jūs tik ļoti baidāties no krieviem, tad maksājiet vairāk NATO un mēģiniet aizsargāt sevi. Kāpēc viņš to saka? Tāpēc, ka saprot – NATO ir struktūra ar ļoti sarežģītu lēmumu pieņemšanas mehānismu. NATO lēmumam jāiziet caur n-tajām komisijām. Bet Tramps saprot, ka modernā kara tehnika var izšķirt visu pāris stundās. Tramps pagaidām ir ieinteresēts, lai NATO valstis un sevišķi Austrumeiropas valstis karo vakardienas karus. Jo tad tām var nopārdot vecos ieročus, kuri šodien Amerikai vairs nav vajadzīgi un nebūs vajadzīgi arī turpmākos karos, jo hibrīdkarš jau ir sācies. Bet to, kādas būs hibrīdkara un kiberkara sekas, lielā mērā noteiks mākslīgais intelekts savienībā ar moderno medicīnu. Jau tuvākajā desmitgadē cilvēka smadzenes būs «melnā kaste», kurā pasaules varenie varēs ieskatīties.

– Latvija šodien maz ko nosaka. Savas aizsardzības politikas, ārlietu politikas, finanšu politikas mums nav. Pat budžetu bez saskaņošanas ar Briseli mēs nevaram pieņemt. Tāpēc jau mums ir izdzīvošanas, nevis attīstības budžets. Mūsu budžeta filozofiju nosaka sabiedrības militarizētā apziņa.

– Militarizācija rada pārliecību, ka mums arvien vairāk naudas jāmaksā NATO, jo – teju, teju uzbruks krievs… Mūs arvien biedē ar naidnieka iznīcinātājiem gaisā un kara kuģiem Baltijas jūrā. Nesaprotot to, kādi politiskie, ekonomiskie procesi notiek Krievijā. Diez vai mūsu varasvīri saprot, ka Krievija šodien absolūti nav gatava sākt karu ar kādu no NATO valstīm. Un vēl, kas vissvarīgākais, apzināties to, ka Krievijai šodien jau ir tādi ieroči, kad, teiksim, virs XL pilsētas uzsprāgst bumba un simts kilometru rādiusā viss būs paralizēts – nebūs elektrības, mobilo sakaru. Iestājas haoss.

– Jā, militāristiem ērtāk karot vakardienas karus. Nav jāmācās jauniem kariem. Bet – vai mums ir izpratne par to, kāds ir rītdienas karš? 2017. gadā notika Krievijas militārās mācības Zapad. Kāds no portāliem ziņoja, ka mācību laikā uz pāris stundām tika izslēgti četri LMT torņi Kurzemē. Man, Viktor, ir retorisks jautājums. Kāpēc ir tā, ka mūsu sabiedrotie mums neuzticas? Pagājušajā gadā, kad savu dienestu šeit beidza ASV vēstniece, viņa uzsvēra augsto korupcijas līmeni Latvijā. To darīja arī citi aizejošie ASV vēstnieki. Mūsu politika ir korumpēta, mums esot pārāk liels ēnu ekonomikas procents. Šodien Latvijas politiku joprojām pērk. Ļoti uzskatāmi to pierāda 13. Saeimas sastāvs. Kas ir šīsdienas politisko spēku sponsori… Kas ir, piemēram, «jaunie konservatīvie», kuri jau čakarē valdību, it kā rāda tai «dzelteno kartīti»? Cik saprotu, Gobzems saplēsies ar Kaimiņu sponsoru naudas dēļ. Šādi signāli liecina par to, ka te ir ļoti nestabila politiskā konstrukcija.

– Kas jums teica, ka sponsoriem ir vajadzīgs kvalitatīvs produkts. Jau gadiem tiem ir vajadzīgi likumi ar plaisām, kur blēžiem paslēpties. Tāpēc jau gandrīz neviens nesēž «būrī». Piemēru ir daudz. Tad, kad vēstniece norādīja uz mūsu netikumu – apzagt sevi, sāka rosīties un imitēt darbības KNAB un citas drošības struktūras. Tā vien liekas, ka šiem vīriem patīk pazemot savus tautiešus vairāk, nekā pierādīt to vainu. Nedzīvojam pēc principa: nevainīgs, līdz vaina ir pierādīta. Ir tik daudz piemēru, kad pēc skaļām KNAB izdarībām lietas sabrūk. Negribas bez vainas pazemoto cilvēku uzvārdus cilāt. Diemžēl parādība – «kad aizdomas par domām kļūst» – ir ikdienišķa parādība. Pat baznīcu vairs nesaudzē. Varētu jautāt, kāpēc mūsu lielajam sabiedrotajam nerūp mūsu labklājība? Kāpēc lai viņiem rūpētu, ja mums pašiem tas maz rūp. Nu amatos salika savējos, Rietumu demokrātijā lutinātos Kariņu, Levitu. Pieņemu, ka tuvākā laikā par mūsu armijas bruņoto spēku komandieri kļūs vēl viens trimdinieks – ASV dzimušais, Zviedrijā augušais, bet Rietumvācijā skolotais Ilmārs Atis Lejiņš. Viņš jau kļuvis par Latvijas armijas ģenerāli. Droši vien ir cerība, ka šie vīri ieviesīs Latvijā kārtību. Jo korumpētai varai nedrīkst uzticēt NATO noslēpumus. Bet Krišjānis Kariņš, atbraucis no ASV, kur tikās ar ietekmīgām amatpersonām, tajā skaitā ar ASV viceprezidentu M. Pensu, apgalvoja, ka guvis priekšstatu, ka «kopumā ASV viedoklis par Latviju un tās investīciju vidi ir pozitīvs». Taču Kariņa optimistiskais priekšstats krasi atšķiras no The New York Times 17. jūlijā publicētā nievājošā raksta par Latviju, kas «varētu pievienoties naudas atmazgāšanas centru blēžu galerijai, kurā ir Pakistāna, Sīrija, Trinidāda un Tobāgo», «ir bijusi apkaunojums Eiropas Savienībai» un ka nelikumības banku sektorā ir iedragājušas Latvijas kā NATO un Eirozonas dalībnieces reputāciju. Es netaisos atstāstīt visas nievas par manu valsti – to dara gandrīz visi portāli, taču šim ņirdzīgajam citātam paiet garām ir grūti: «Gadiem ilgi, kā apgalvo Eiropas un ASV varasiestādes, miegainajā Baltijas jūras ostas pilsētā Rīgā specializējas, lai palīdzētu noziedzniekiem noslaucīt savus pirkstu nospiedumus no netīrās naudas.» Te gan jājautā – kāpēc mūsu sabiedrotie «gadiem ilgi» klusēja par šiem noziedzīgajiem darījumiem un kāpēc tie netika novērsti?

– Vispirms valdībai būtu jāzina, kā celt tautas labklājību. Kad stājāmies Eiropas Savienībā, mums bija lozungs: «ES nav mērķis, bet līdzeklis, lai celtu tautas labklājību!» Kur šodien ir labklājība? Jūs zināt, ka 30 gados esam zaudējuši gandrīz pusmiljonu cilvēku. Kāpēc? Tāpēc, ka nezīmējam jauniešiem perspektīvu. Jauns cilvēks nezina, ko mācīties, vai izglītība nodrošinās darbu. Bet, ja mūsu valsts vadītāji sanāktu kopā (pieņemsim, ka tāda utopiska lieta notiek) un lemtu – tagad ES ir jauna vara, tagad mēs iesim un teiksim, ka sākam protekcionistisko politiku (šis vārds Eiropā nepatīk), ka noņemsim PVN no Latvijā saražotās produkcijas, sevišķi lauksaimniecības produktiem, jo mums rūp tautas labklājība. Un – ja mēs esam robežpostenis ar Krieviju, tad jums ir svarīgi, lai te dzīvo cilvēki, kuri mīl Latviju un būtu gatavi mirt par šo valsti. Daudzi piesedzas ar līdzdalību NATO. Vai jūs domājat, ka te brauks mirt anglis, kurš labsajūtā dzer alu un gaida vakara futbola maču? Vai vācietis? Nē! To visu, nedod Dievs, vajadzēs darīt mums pašiem. Tātad – ir jābūt vīzijai. Kādreiz mēs uz Briseli aizvedām vairāk neatkarības, nekā no mums prasīja. Politisko, ne ekonomisko apsvērumu dēļ. Šodien, ko aizvedām par daudz, ir jāved atpakaļ. Es neesmu pret Eiropas Savienību. Es esmu par to, lai mēs līdzētu izveidot Eiropas Savienotās valstis. Varbūt skan utopiski, bet, skatoties uz globāliem procesiem pasaulē, es citu ceļu neredzu. Latvijas valstiskumu šāda savienība neapdraudētu, bet gan stiprinātu. Ar steigu ir jāiegulda līdzekļi nozarēs, kuras palīdz jauniešiem saprast – es studēšu ķīmiju, es farmakoloģiju, es koksnes apstrādi, es lauksaimniecības produktu pārstrādi, un pēc studijām man būs nodrošināts darbs Latvijā. Jā – vēl ir tranzīts un tūrisms.

– Ja mēs gribam, lai mūsu mazbērni kaut cik saprastu, kāda būs nākotnes pasaule, mums jau šodien jāmāca bērniem, kas ir kiberzinātnes, mākslīgais intelekts. Mūsu bērni ir jāradina pie tā, ka turpmākajā dzīves gaitā viņiem būs nemitīgi jāmācās, apgūstot tehnoloģijas un virkni citu prasmju. Šiem procesiem gatavojoties, bērniem jāmāca «GARĪGĀ STABILITĀTE UN EMOCIONĀLĀ INTELIĢENCE». Nemitīgi augt un mainīties spēj vien emocionāli inteliģenti cilvēki – tādi, kuriem ir attīstītas komunikācijas prasmes, pašapzināšanās utt. Cilvēkam būs jābūt radošam, jo visu citu paveiks roboti. Ne par velti tagad modē ir joga – tā palīdz sakārtot prātu. Mākslīgais intelekts pasaulē arvien attīstīsies, un, ja jūs gribat piedalīties lielajos pasaules un Eiropas procesos, jums ir jābūt pietiekami izglītotiem. Un jāsaprot, ka pēc desmit gadiem pasaule būs pavisam savādāka. Mums ir jāuzmin, kādu izglītību ir jādod bērniem šodien, lai viņi iederētos kopējā kontekstā rīt. Un vēl ir jādomā par to, ka ar visu šo mākslīgā intelekta attīstību, medicīnas attīstību var izrādīties, ka mēs drīz nonāksim pie tā, ka uz ielas būs ļoti daudz lieko cilvēku. Iespējams, bezdarbs būs viena no lielākajām problēmām. Ja kādreiz, XIX vai pat XX gadsimtā, cilvēki streikoja par labākiem darba apstākļiem, tad tuvākā laikā varētu iestāties darba bads. Un tā nebūs tikai ekonomiska problēma, tai līdzi nāks politiskas konsekvences.

– Jā! Emocionālā stabilitāte. Kaut vai tādā ziņā, ka bērns iet skolā un jau zina – man nebūs darba. Jo – manam tēvam nav darba… Un, ja šī «lieko cilvēku» problēma arvien pastiprināsies, iedomājieties, kāda būs sociālā spriedze. Un tad te brauks visādi joahimi un stāstīs – mēs zinām, kā jūs ievest siltā, drošā saulītē. Pūlis būs izsalcis, neapmierināts un visā vīlies. Šis ir stratēģisks, būtībā drošības jautājums.

– Ja tā ir programma – atbrīvot telpu, tad tā ir ļoti veiksmīga. Esam jau zaudējuši pusmiljonu cilvēku. Bet, ja gribam pastāvēt, ja vēl sapņojam par nacionālu valsti, tad, pirmkārt, mums būtu nevis jāskrien maksāt NATO divus procentus IKP priekš vakardienas kariem, bet jādomā, kā daļu no tiem 2% ielikt izglītībā, lai mūsu bērni un mazbērni spētu turpmāk konkurēt ar apkārtējo pasauli.

– Tā ir ļoti primitīva tēze. Vai prezidents nesaprot, ka mūsu ģeogrāfiskā situācija ir viena no mūsu lielākajām dabas bagātībām. Un – tieši tur ir mūsu lielie tirgi, tur guļ mūsu drošība. Ja mēs turpināsim savus iedzīvotājus biedēt ar to, ka – krievi nāk!, nevis mēģināsim saprast, kas notiek kaimiņos, un izmantosim mūsu diplomātiju kā ieroci, lai mēs varētu sakārtot savas attiecības ne jau tikai ar politisko eliti, bet arī ar pašu krievu tautu, mēs paši zaudēsim. Krievijas sānu mēs jutīsim vienmēr, tāpēc būtu labāk, ja šis sāns būtu silts.

– Mani sarūgtina tas, ka prezidents Levits – cilvēks, kurš zina vēsturi, atbalsta to, ka jāslēdz visas minoritāšu skolas. Vai tiešām viņš nesaprot, ka, lai kāds arī diktators bija Kārlis Ulmanis, viņam tomēr bija saprašana par to, ka, lai Latvija varētu būt ekonomiski vairāk vai mazāk sekmīga, ir jāļauj nacionālajām minoritātēm uzturēt savu tautību, tautiskumu, patību. Pirms kara tu varēji dabūt izglītību septiņās valodās. Vai Latvija no tā cieta? Nē! Ieguva! Ja šodien es varētu sūtīt savu bērnu ebreju, poļu, vācu vai krievu skolā, no kuras viņš iznāktu ar teicamām latviešu valodas zināšanām, tad – kāda te vaina? Šī ir nākotnes pasaule. Vai tiešām Levits to nesaprot? Vai tiešām viņš nesaprot, ka, noraujot no Kārļa Ulmaņa Valsts prezidenta uzplečus, viņš sarūgtina veselu paaudzi pilsoņu. Viņš kļūst par Oliņieti, kam, kurp vien iedams, vajag Satversmi zobos. Labs prezidents Levits būs tad, ja viņš sapratīs pasaules procesus un spēs pieņemt laikmetam atbilstošus lēmumus. Kā vienu no prioritātēm savu veicamo darbu sarakstā viņš min «solidaritāti». Lai īstenotu Latvijā «solidaritāti», viņam jāzina, kā viņš te solidarizēs to krievu, kurš jau ir atstumts līdz Zilupei? Liedzot krieviem gūt pamatizglītību mātes valodā? Es ticu, ka Egils Levits ir godīgs cilvēks. Es saprotu, ka viņam ļoti gribējās kļūt par Valsts prezidentu. Es saprotu, ka viņa ego ir lielāks par amatu, kur maksā 20 tūkstošus, un atnākt uz darbu, kur tev ir pieci tūkstoši. Es ticu, ka viņš grib kalpot Latvijai! Cik gudri viņš to darīs, rādīs nākotne. Taču – zināt Satversmi un būt politiķim ir dažādas lietas. Prezidentam ir ļoti maz politisku sviru. Viņš neakceptēs kādu likumprojektu, atdos to Saeimai atpakaļ, bet Saeima par to nobalsos vēlreiz. Ko viņš ar šo Saeimas sastāvu iniciēs? Varbūt cīņā par solidaritāti viņš iniciēs likumprojektu, kas ļautu nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās? Neticu, ka viņš to darīs. Viņam turklāt jādomā par to, ka nāk vēl otrais termiņš. Un, lai to dabūtu, viņš mēģinās būt nevis revolucionārs, bet mēģinās pieturēties pie šīs te nacionālās «reliģijas». Turoties pie Satversmes, kā aklais pie sienas, viņš neko daudz no solītā neizpildīs. Un vēl kas… Viņš visu laiku mēģina taisīt tādus kā reveransus trimdas virzienā. Visticamāk – tā ir viņa iekšējā pārliecība, ka tā vajag. Redziet, cilvēkiem, kuri nāk no Rietumiem, ir pat tāds termins ar nievājošu pieskaņu «Latvijas latvieši». Toties mēs – mūsu kakas nesmird.

– Vai globālā pasaulē kāds vispār var pašnoteikties? Pat ķīnietis savā lielajā politikā ir spiests domāt – kā es šo ekonomiku pasaulē sabalansēšu ar amerikāņiem. Tāpat krievs ar amerikāni ir tie, kuri šodien nodrošina stratēģisko drošību pasaulē. Turklāt -Tramps saprot, ka Amerikas drošība nav Eiropā, bet gan Klusajā okeānā. Tas reģions viņam ir daudz svarīgāks par Eiropu.

– Nekļūsim! Pasauli šodien apdraud trīs lietas:

– iespējamais atomkarš; – ekoloģiskā katastrofa;

– mākslīgais intelekts. Neviena valsts pasaulē nevar novērst šos draudus pašnosakoties. Ir vajadzīga UZTICĪBA starpvalstu attiecībās. Lietā ir jāliek diplomātija.