Ceļu būves sezonu Latvijā nu jau tradicionāli ievada to uzņēmumu un speciālistu apbalvošana, kuru pagājušajā gadā būvētie ceļu posmi vislabāk pārlaiduši savu pirmo ziemu. Tas nenozīmē, ka ceļu būves uzņēmumi nebūtu ķērušies pie darba jau iepriekš. Darbi tiek uzsākti, tiklīdz to atļauj piešķirtais finansējums un laika apstākļi, bet ceļinieku darba svētku pasākuma diena sākās ar tādiem.

A. Matīsa vārdiem visai valstij Latvijas TV Rīta Panorāmā, kādi neiederas svētku stilistikā. Ministrs, toties, ievēroja latviešu sakāmvārdu, ka īlenu maisā nenoslēpsi. Tālāk viņš atklāja, ka ceļu atjaunošanai nepieciešami 400–500 miljoni eiro gadā, bet šogad šim mērķim paredzēti vien 300 miljoni eiro. Tādējādi turpinās ceļu budžeta kāpums attiecībā pret iepriekšējo gadu, bet vienlaikus tuvinās budžeta kritums saistībā jau ar Eiropas Savienības palīdzības fondu (varētu teikt, ka arī ar pacietības) izsmelšanu, nemaz nepievēršoties apstākļiem, kuri prasa valdībai samazināt savus nākamā gada izdevumus. Ceļu uzturēšanai kopumā nepietiekamais naudas apjoms tiek dalīts par labu valsts galvenajiem autoceļiem. Tie šobrīd sakārtoti jau 70% apmērā un, ja nenotiks kaut kas neparedzēts, varētu tikt sakārtoti pilnībā līdz pašreizējā ES plānošanas perioda beigām nomināli 2020. gadā, bet praktiski pāris gadu vēlāk, turpretī «līdz katram lauku ceļam nav iespējams tikt».

Ministra uzdoto toņkārtu svētku pasākumā pārņēma valsts a/s Latvijas Valsts ceļi valdes priekšsēdētājs Jānis Lange. Viņš atsaucās uz socioloģisko aptauju rezultātiem, ka ceļus Latvijā par labiem atzīstot tikai 3% aptaujāto. Tas aptuveni atbilst ar ceļu nozari tieši vai pastarpināti saistīto cilvēku īpatsvaram valstī. Savu uzrunu J. Lange veica no pagaidu skatuvītes, kas bija dekorēta ar fotoattēliem no tiem pagājušajā gadā būvēto ceļu posmiem, kuri pēc pirmās pārziemošanas izskatās tik labi, ka izvirzīti apbalvošanai. Tie patiešām izskatās labi, turklāt labi ne tikai fotoattēlos, kur defektus būtu iespējams slēpt. Ceļu kvalitāti apliecināja to vērtēšanas komisija, kuras locekļi žēlojās par grūtībām atrast uz ceļiem kaut jel kādas brāķa pazīmes, lai izceltu vislabākos no labiem ceļiem. Par vislabākajiem iepriekšējās ceļu būves sezonas sasniegumiem atzīti divi ceļu posmi. Paplašināto būvdarbu nominācijā uzvarēja ceļa Rūjiena–Mazsalaca rekonstruētais posms jeb to pārbūvējušais uzņēmums Limbažu ceļi. Ceļu atjaunošanas nominācijā vislabākais izrādījies ceļa Rīga–Liepāja posms, par kura tagadējo izskatu jāpateicas uzņēmumu Aizputes ceļinieks un 8. CBR apvienībai. Šā ceļa posma atklāšana bija izraudzīta 2014. gada ceļu būves sezonas slēgšanas pasākumam.  Toreiz uz ceļa redzētais apstiprina, ka balvas dalītas atbilstoši ceļu būvētāju, nevis fotogrāfu amata prasmei.

Lai cik augsti vērtējami būtu vakar un arī iepriekš izceltie ceļu posmi, sabiedrības kritiskā attieksme pret ceļu stāvokli tomēr nav nekas noslēpumains. Kaut viens kilometrs gandrīz neizbraucama ceļa, līdz kuram, A. Matīsa vārdiem runājot, ceļu labotājiem «nav iespējams tikt», atstāj uz cilvēkiem daudz jūtamāku iespaidu nekā 10 km lieliski izbūvēta un 90 km kārtībā uzturēta ceļa.

Paradoksāli, bet ceļu novērtējums sabiedrības apziņā uzlabosies atbilstoši tam, kā grūti izbraucamie ceļi pārvērtīsies par vispār neizbraucamiem, t.i., pazudīs no Latvijas ceļu kartes. Vēl cits stāsts ir par mazu un ne tikai mazu pilsētu ielām, kas bedrainākas par ceļiem ap šīm pilsētām. Arī ielu bedres sabiedrība ieliek ceļu novērtējumā. Vērīgākus braucējus uztrauc tilti un vēl citi ceļa infrastruktūras objekti, kas nevar sabrukt un izzust apmēram vienādā tempā ar ceļu lietotāju izzušanu laukos, raksta NRA