«Ja kāds cits ēd no zelta šķīvja, tad tas mūs neietekmē nekādi,» saka
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Kristaps
Zakulis.
FKTK ceturtdien sniedza pārskatu par šīs iestādes uzraudzīto Latvijas komercbanku 2014. gada darba rezultātiem. Rezumējot rādītājus ar peļņu, viss šķiet lieliski, jo pagājušajā gadā turpinājies peļņas pieaugums: + 65 miljoni eiro pret 2013. gadu, sasniegta 311 miljonu eiro peļņa. Aizvadītais gads devis kārtējo apliecinājumu, ka peļņu iespējams audzēt, pakāpeniski atsakoties no tāda arhaisma kā kreditēšana. Banku kredītportfelis pērn zaudējis kārtējo miljardu eiro, bankām vēl atlicis atgūt 14,7 miljardus eiro. Latvijas klientu noguldījumi Latvijas bankās pieauguši par 446 miljoniem eiro. Klienti neprasa no noguldījumiem praktiski nekādu atdevi, bet toties čakli maksā bankām par savu kontu apkalpošanu. Ja bankām Latvijā tagad draud bankrots, tad tikai šā vārda burtiskā nozīmē – sagāšanās no pārāk liela bankās nonākušās naudas svara.
Lai novērtētu Latvijas banku un visu pārējo juridisko un fizisko personu 2014. gada sekmes savu eiro krājumu palielināšanā, vajag palūkoties uz to, kā gada laikā mainījies vispār klajā laisto eiro daudzums. Pēdējo, nu jau folklorizējušos piemēru par naudas drukāšanas sekām pasaulei ir parādījusi Zimbabve, kad tur par, piemēram, 311 miljoniem viņu dolāru diez vai varēja nopirkt vienu banānu. Ar eiro šobrīd noteikti nav tik traki, taču nekad nav par ļaunu sekot vismaz tās naudas drukāšanai, kurā nākas veikt norēķinus un uzkrājumus.
Eiro specifika ir tāda, ka skaidro naudu apgrozībā laiž katras eirozonas dalībvalsts centrālā banka, kas liedz precīzi uzzināt, cik skaidrās naudas īsti ir apgrozībā. Tā vietā ir divi citi rādītāji M 1 (skaidrā nauda + noguldījumi bankās) un M 3 (M 1 + tie vērtspapīri, kuru vietā drīkst uzreiz prasīt skaidro naudu), kas pērnā gada laikā pieauguši abi par 500 miljardiem eiro: M 1 no 5,4 triljoniem janvārī līdz 5,9 triljoniem decembrī, M 3 – no 9,8 līdz 10,3 triljoniem tajā pašā laika posmā. Skaidrās naudas daudzums palicis, svārstoties ap vienu triljonu eiro, par spīti visiem ECB pūliņiem šo summu palielināt. Rezultātā inflācija eirozonā ir reizes desmit mazāka, nekā ECB to vēlētos (izlaižam problēmu, kā vispār salīdzināt ECB prasīto inflāciju ar Latvijā konstatēto deflāciju).
Vislabākais veids, kā aptvert, ko nozīmē 500 miljardu eiro, ir izdalīt tos ar Latvijas valsts kopbudžetu, kas pērn bijis ap septiņiem miljardiem eiro. Rezultātā atklājas, ka ECB pērn piedrukājusi, visus skaitļus maksimāli noapaļojot, 70 Latvijas valsts gada budžetus. Tad nu gan jājautā, vai tiešām eirozonas paraugvalsts Latvija nedrīkstēja izlūgties tik mazu dāvaniņu kā naudas nodrukāšanu Latvijas budžeta dubultošanai (variants – visa valsts parāda norakstīšanai), ko nemaz nevarētu pamanīt, ja naudas drukāšanas rezultātus aplūko tik noapaļoti, kā tas darīts šajā gadījumā. Tomēr nē, Latvijai jāsamierinās ar to lomu, par kādu tēlaini izteicās K. Zakulis. Latvijas pienākums ir pārdot savus mežus un cilvēku darbu ar cerībām, ka rietumeiropieši pārāk nekaulēsies, maksājot mums ar naudu, kas radīta no nekā.
Rādīt reklāmu
