Šonedēļ patiešām atdot aizdevējiem 1,2 miljardus eiro – tā Latvijai pierasta lieta.
Latvija apguvusi māku aizņemties, lai atdotu. Vēl jo trāpīgāk par Latvijas valsti var sacīt tā, ka Latvija atdod, lai aizņemtos, t.i., lai varētu atsaukties uz savu tīro kredītvēsturi. Līdz šim tāda taktika ir ļāvusi aizņemties vairāk, nekā tiek atdots, un dzīvot uz aizņēmumu pieauguma rēķina. Piemēram, nupat aizvadītajā gadā Latvijas valsts aparāts uzdzīvojis ar budžeta deficītu 308 miljonu eiro apmērā un veiksmīgi sasniedzis valsts uzkrātā parāda deviņu miljardu robežlīniju. Faktiskais parāds, visticamāk, ir krietni virs desmit miljardiem eiro, jo čakli aizņemas arī valsts un pašvaldību uzņēmumi, kuru maksātnespējas gadījumā naudu nāktos grābt no uzņēmumu īpašnieku kasēm. Ja naudas pietrūks pašvaldībām, visas prasības atmaksāt parādus nonāks Valsts kasē (VK), raksta
NRA.lv.
Vismaz pirmais acu uzmetiens rāda, ka Latvijas VK ir pārpilna ar naudu. Pagājušā gada atskaites rāda, ka valstij visu laiku izdevies naudu aizņemties un atdot, noturot valsts parādu gandrīz nemainīgu. Precīzāk sakot, līdz pagājušā gada oktobrim, līdz kuram sniedzas VK atskaites, noturot tādu parādu līmeni, kāds izveidojās, 2014. gada janvārī, palielinot parādu par vienu miljardu eiro. Labā ziņa ir tā, ka tobrīd pieauga tikai valsts nominālais parāds, bet praktiski nemainījās VK aprēķinātais tīrais, ar pašas VK aktīviem nesegtais parāds. Aizlienētais miljards, lūk, tika segts ar aizlienēto miljardu, ko valsts tagad atdos. Valsts izdevumus šajā gadījumā veidos procentu maksājumi par tiesībām veselu gadu uzrādīt miljardu eiro VK aktīvos un pasīvos. Daļu no šiem izdevumiem droši vien kompensēs valsts ieņēmumi, ja nauda no aizlienētā miljarda uz kādu brīdi aizdota tālāk, taču Latvijas valsts nav tāda finanšu tirgus dalībniece, kas pelna uz aizņemšanās un aizdošanas rēķina. Tieši pretēji, Latvijas pienākums ir tikai un vienīgi piemaksāt pasaules finanšu sistēmas noteicošajiem dalībniekiem. Ar šādiem maksājumiem tiek pirktas cerības, ka Latvijas kreditori aizlikšot par Latviju labu vārdu, ja nu kādreiz atkal iznāktu spriešana, vai tādai valstij vispār vajadzētu pastāvēt.
Latvijai ir atļauts izvēlēties, vai aizņemties uz ilgāku laiku, bet zemākiem kredītprocentiem, vai arī meklēt aizņēmumus tieši tad, kad pienācis brīdis atdot kādu no vecajiem parādiem. VK izrēķinājusi, ka izdevīgāk esot aizņemties laikus un gadu maksāt procentus par miljarda turēšanu kasē, nevis mēģināt atrast naudu šonedēļ, kad nauda arī jāatdod. Pienākumu atdot naudu samērā lielās porcijās Latvija ir mantojusi kopš 2008. gada krīzes, kad valstij steidzami vajadzēja ļoti daudz naudas, ja salīdzina ar to, cik vispār naudas Latvijā apgrozās. Lauvas tiesu aizdevumu tad sagādāja Eiropas Komisija (EK), lai glābtu Eiropas Savienību no kauna, ka kāda ES dalībvalsts bankrotē. Par to EK pienāksies 1,2 miljardi eiro šonedēļ un vēl pusmiljards eiro 2019. gadā, 200 miljoni – 2025. gadā. No Starptautiskā Valūtas fonda aizdevuma Latvija ir jau atpirkusies, jo tādā gadījumā SVF zaudēja tiesības gan pētīt, gan ietekmēt Latvijas rīkošanos ar savu budžetu. Tagad šādas tiesības pārceļojušas uz EK, bet tā skaitās mīlīgāks parādnieku uzraugs nekā SVF. Starp lielākajiem Latvijas kreditoriem ir jāpiemin arī Pasaules Banka.
Pret VK publiskajiem pārskatiem jāizturas ļoti atturīgi. Miljards eiro dažādās pozīcijās tajos mēdz parādīties vai pazust, neliecinot ne par valsts bankrota priekšvakaru, ne arī par to, ka Latvijas valsts tuvotos bezdeficīta budžetam. Latvijas valsti faktiski uztur ES subsīdijas, kas apsolītas vismaz līdz 2020. gadam.
Rādīt reklāmu
