Zaļo un zemnieku savienība joprojām nespēj nominēt vienu kandidātu
valdības vadītāja amatam, tādēļ tā savam sarakstam grib piepulcināt vēl
arī Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, apliecinot, ka
reitingi politikā ir krietni vien būtiskāki par iekšparteiskām
domstarpībām. Tiesa, pats A. Lembergs norāda, ka viņam uzaicinājums vēl
jāapsver.
Kamēr pārējās partijas kā savus potenciālos premjerus nominējusi katra vienu līderi, tikmēr Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) mēģina nosegt lauku ar katrā konkrētajā nozarē visspēcīgāko politiķi, piesakot premjera amatam uzreiz vairākus kandidātus. Zemkopības ministram Jānim Dūklavam, aizsardzības ministram Raimondam Vējonim un labklājības ministram Uldim Augulim varētu piebiedroties arī Ventspils domes vadītājs Aivars Lembergs. Šādu garā saraksta izveidi ZZS skaidro ar īpašu stratēģiju, piedāvājot saviem vēlētājiem zinošākos cilvēkus katru savā jomā. Tikmēr politiskajās aizkulisēs nerimst baumas par saspringto atmosfēru savienības iekšienē, kur izveidojusies sīva sāncensība starp R. Vējoni un A. Lembergu. Tiesa, tā kā tieši A. Lembergam joprojām ir nemainīgi augstākais reitings starp ZZS politiķiem, tad viņa uzvārda parādīšanās premjeru sarakstā esot bijis pašsaprotams. Savukārt aptaujātie eksperti uzsver — līdz ar A. Lemberga nominēšanu uz 12. Saeimas priekšvēlēšanu starta līnijas ir nostājusies nenoliedzami spēcīga, taču maz ticama partiju līderu komanda, kurā neviens no dalībniekiem patiesi nevēlas ieņemt premjera posteni.
Kapacitāte ir, gribēšanas - nav
Politologs Filips Rajevskis lielo partiju nominētos premjera amata kandidātus sauc par fake jeb viltojumu komandu, jo neviens no pieteiktajiem politiķiem nedz grib, nedz gatavojas kļūt par nākamo valdības vadītāju. „Vienotības pieteiktā Laimdota Straujuma ir visreālākā premjera amata kandidāte, kuras varēšanu un pat gribēšanu es neapšaubu. Taču pēc Laimdotas Straujumas miglainajiem izteikumiem Andra Piebalga virzienā ir radušās pamatotas bažas, ka viņa pati sevi vairs neuztver par nopietnu kandidātu un gatavojas savu vietu atdot citam. Līdzīgi var teikt par Saskaņas pieteikto Nilu Ušakovu. Lai gan viņam būtu gan kvalifikācija, gan prasmes, lai ieņemtu premjera posteni, tomēr jāšaubās vai viņš patiesi vēlas pamest komfortablo pozīciju Rīgas domē,” klāsta eksperts. „Analoga situācija ir ar Nacionālās Apvienības pieteikto Robertu Zīli, kurš bauda ērtu un pārtikušu dzīvi Eiropas Parlamentā. Pats Roberts Zīle nav slēpis, ka galīgi negribētu zaudēt šo pozīciju. Es neapšaubu arī Aivara Lamberga kapacitāti, taču viņš gadu no gada tiek pieteikts kā premjers, taču nekad nav pēc šī amata patiesi tiecies vai mēģinājis to ieņemt,” klāsta F. Rajevskis.
Tāpat eksperts uzsver, ka pašu spēcīgāko kandidātu virzīšana premjera amatam ir pašsaprotama, taču iezīmē totālu cilvēku trūkumu politikā, jo vienas un tās pašas sejas parādās gan Eiropas parlamenta vēlēšanās, gan Saeimas izveides brīdī, gan valdības sastādīšanas gaitā.
Pieņemtu izaicinājumu
Tikmēr politologs Aivars Kaktiņš papildina — neviens no lielo partiju pieteiktajiem premjera amata kandidātiem īpaši nealkst vadīt valdību, tomēr nepieciešamības gadījumā vairums politiķu šo izaicinājumu pieņemtu. „Politiķi, kurus partijas nosaukušas par saviem premjera kandidātiem, dziļi sirdī pēc šī amata neraujas. Tai pat laikā visi kandidāti lieliski apzinās – varbūtība, ka kārtis izkritīs par labu tieši viņa nonākšanai premjera krēslā, ir neliela, tādēļ viņi pieņem šo nomināciju. Tomēr, ja apstākļi sakristu par labu katram konkrētajam politiķim un viņa partijai, tad šis piedāvājums netiktu noraidīts. Tā, piemēram, es neapšaubu Nila Ušakova ērto eksistenci Rīgas domē, tomēr ir jājautā – vai gados jaunais, ambiciozais politiķis ir samierinājies ar savas karjeras griestiem pašvaldībā? Visticamāk, ka nē. Tas nozīmē, ka viņam būs jādomā par savu tālāko izaugsmi, bet tas nozīmēs nepieciešamību iziet no komforta zonas,” prognozēja A. Kaktiņš.
Rādīt reklāmu
