Dalību Eiropas Savienībā (ES), kuras desmitgadi tūliņ atzīmēsim, var
svērt, izmantojot atšķirīgus etalonus, piemēram, paust neapmierinātību
par valsts suverenitātes mazināšanos, jo likumus mums diktējot Brisele,
vai priecāties par iespēju strādāt labāk apmaksātā darbā citā
dalībvalstī un paveikto, kas bijis iespējams tikai ES fondu finansējuma
dēļ.
Aktualizējoties jautājumam par ES federalizāciju, jaunu spēku guvušas arī neapmierināto balsis, kas vēstī, ka Latvija jau tagad pārāk iztapīgi pilda Eiropas Savienības prasības un lielāko tiesu likumu nolasa no Briseles birokrātu lūpām.
Nevar noliegt, ka ES, labu gribēdama, dažreiz pārsteidz ar dīvainām iniciatīvām, piemēram, ar līko gurķu konservos aizliegumu, kura atcelšanai bija nepieciešami vairāki gadi, taču runas par ES diktātu pār nacionālajām valdībām esot krietni pārspīlētas, pat ņemot vērā faktu, ka Latvija ES prasību ieviešanā ir viena no līderēm, raksta
NRA.lv.
Neziņas radīta ilūzija
«Šādi apgalvojumi nav pamatoti ne ar kādiem faktiskiem pētījumiem. Kā jau vairumam pasaku, arī šā pastāsta izcelsmi ir grūti atrast. Amatpersonu aizbildināšanās ar «Briseles prasībām» ik reizi, kad jāatspēko pašu birokrātijas džungļiem veltīta kritika, ir ierasta lieta Latvijā un arī citur Eiropas Savienībā,» saka bijusī Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Iveta Šulca.
Visā ES pastāvēšanas laikā dalībvalstis ir piekritušas atdot, nevis Brisele atņēmusi, ES kopīgai pārvaldībai tikai piecas politikas jomas: muitas politiku, vienotā tirgus jautājumus, eiro politiku, ārējo tirdzniecību un jūras bioresursus. Turklāt statistika liecina, ka 85% lēmumu ES dalībvalstis pieņem vienbalsīgi – un tas nozīmē, ka iebilduši nav arī Latvijas pārstāvji. Pat tajās nozarēs, kurās lēmumi tiek pieņemti Eiropas Savienības līmenī, dalībvalstīm ir iespējams izvēlēties sev vēlamāko risinājumu – bieži piesauktās direktīvas nosaka vienīgi sasniedzamo mērķi, labākā ceļa izvēli atstājot katras valsts pārziņā. Likuma spēks ir tikai ES institūciju pieņemtajām regulām.
Tas esot attiecināms arī uz gada sākumā tautu satracinājušo ziņu, ka Eiropas Savienība grasās aizliegt tradicionālos kūpinājumus. Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā skaidro, ka Brisele ar dalībvalstīm ir vienojusies noteikt vēzi izraisošu vielu pieļaujamo līmeni kūpinājumos. Un tas nozīmē, ka tradicionālās kūpināšanas metodes netiek aizliegtas, bet vēlamo rezultātu vajag sasniegt, izmantojot citus tehnoloģiskos procesus. Kaut arī novēloti, bet Latvija cīņā par tradicionālo kūpinājumu receptūras saglabāšanu iesaistījusi Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu Didzi Šmitu, kas bija viens no tiem, kas panāca oriģinālās šprotu receptes saglabāšanu. Cita lieta, ka sarunās ar ES iestāžu pārstāvjiem bieži nācies dzirdēt – Latvijas ierēdņi lēmumu veidošanā biežāk klusē, pat necenšoties aizstāvēt savas valsts intereses.
Atbalsts lauksaimniekiem
Jau desmit gadus neapmierinātību par pastāvošo kārtību neslēpj Latvijas lauksaimnieki, kurus tracina fakts, ka nomācoši lielākā daļa ES dalībvalstu zemnieku saņem nesamērīgi lielākus ES līdzmaksājumus nekā viņi. Noliegt to nav iespējams – tādu iestāšanās līgumu vēlmē pēc iespējas ātrāk iestāties laimību un pārticību sološajā Eiropas Savienībā parakstīja mūsu pašu ievēlētā valdība.
Bet. Arī līdz šim saņemtie līdzmaksājumi, kas laikā no 2004. līdz 2013. gadam pieauga no nepilniem 14 latiem līdz 65 latiem (93,9 eiro) par hektāru apstrādājamās un deklarētās zemes, 2013. gadā lauksaimniekiem nenoliedzami deva atbalstu, piemēram, mēslojuma iegādei, kuru tie citādi guvuši nebūtu. «Es neiedziļinos tajos skaitļos, bet esmu laimīgs par katru saņemto latu,» saka kāds piensaimnieks no Kurzemes, kurš savu vārdu redzēt publicētu gan nevēlējās.
Latvija arī beidzot panākusi, ka tai tiešajiem maksājumiem tiks atvēlēta lielāka summa. Palielinājums gan nav tik straujš, kā lauksaimnieki to būtu vēlējušies, bet šogad par hektāru zemes ES maksās 109 eiro – 2019. gadā jau 196 eiro. Kopumā nākamajos septiņos gados lauksaimnieki tiešajos maksājumos saņems 1,717 miljardus eiro, un tā ir gandrīz trešdaļa no Latvijai pieejamajiem kohēzijas fondiem.
Ceļu vienīgā cerība izplēn
Ņemot vērā, ka Ukrainas notikumu kontekstā valsts gatavo krīzes plānu budžeta veidošanai un finanšu ministrs Andris Vilks negribīgi runā par iespēju piešķirt nepilnus astoņus miljonus eiro kritiskā stāvoklī esošo tiltu labošanai, Latvijas dalība ES ir vitāli nepieciešama arī mūsu infrastruktūras uzturēšanai un attīstībai. Tai aizvadītajos desmit gados ES atvēlējusi 1,64 miljardus eiro (krīzes laikā vienīgais investīciju avots autoceļu uzturēšanai), par kuriem valsts atjaunojusi vairākus tūkstošus kilometrus autoceļu, modernizējusi lidostu un uzlabojusi piekļuvi ostām.
Diemžēl nākamajā plānošanas periodā no 2014. gada līdz 2020. gadam ES finansējums investīcijām infrastruktūrā būs pieejams tikai izņēmuma gadījumos, ja attiecīgā ceļa nozīmi noteiks ekonomiska stratēģija un tas noteiktā mērā veicinās izaugsmi. ES vēlmi panākt, lai dalībvalstis autoceļiem atvēlētu vairāk pašas savus līdzekļus, jau gadiem ilgi daudzina arī pašmāju motociklistu un autobraucēju apvienības, kuru biedriem apnicis maksāt augstos ceļu nodokļus un akcīzi par degvielu, bet pretim nesaņemt pašcieņu nedegradējošus ceļus.
Drošāki noguldījumi
Protams, var jau spekulēt, ka bez dalības ES daudzi procesi Latvijā attīstītos pavisam citādi, bet esošajā situācijā īpaši pateicīgiem ES vajadzētu būt tiem izputējušās Latvijas Krājbankas klientiem, kuru noguldījumi nepārsniedza 100 tūkstošus eiro. Sekojot Eiropas Parlamenta un Padomes regulas prasībām, Saeima 2010. gada decembrī likumā no 50 tūkstošiem uz 100 tūkstošiem eiro palielināja noguldījuma apmēru, kuru atgūšana bankas kraha gadījumā ir garantēta. Nepagāja ne gads, un jaunās normas noderēja, jo Krājbanka savu aktīvo mūžu beidza 2011. gada novembrī.
Pateicoties Eiropas Savienībai, lielākā drošībā ir arī mūsu ieguldījumi ceļojumos. Proti, par atteiktajiem reisiem un lidojumu kavēšanos ir tiesības saņemt vērā ņemamas kompensācijas, kas pirms iestāšanās ES Latvijā bija grūti iedomājama prakse. Tās pašas ES dēļ pieejamāki kļuvuši aviokompāniju pakalpojumi, jo Latvijā, veidojot konkurenci, parādījās jaunas aviokompānijas. Izmantojot to sniegtos pakalpojumus, valsti gan pametuši desmitiem tūkstošu iedzīvotāju.
Šo emigrāciju reti kurš saista ar dalību ES, bet pavisam droši ir tas, ka, tikai pateicoties tai un vienotajam darba tirgum, Latviju pametušie cilvēki ārzemēs var legāli strādāt, saņemt algu un sociālās garantijas. Turklāt aizvadītajos desmit gados ārpus Latvijas strādājošie valstī iepludinājuši aptuveni četrus miljardus ārzemēs nopelnīto eiro. Tie daudziem palīdzēja izturēt smagākos krīzes gadus.
Maksājam mazāk
Un ir vēl kāds sadzīves komfortu veicinošs ES panākums, kuru īpaši novērtē biežos komandējumos uz dalībvalstīm braucošie vai vienkārši ceļot mīlošie iedzīvotāji. Kopš 2007. gada ES sākusi iegrožot mobilo sakaru operatoru negausību un regulāri tiek samazināti viesabonēšanas tarifi. Vēl 2004. gadā par minūti izejošās sarunas, atrodoties kādā dalībvalstī, vajadzēja maksāt pat vairāk nekā eiro, bet tagad tie ir tikai 24 centi, un, sākot ar jūliju, tie būs tikai 19 centi. Samazinājušies viesabonēšanas tarifi arī ienākošajiem zvaniem, kā arī īsziņām un datu pārraidei.
Rādīt reklāmu
