Uzskatīt, ka Kremļa propaganda atstājusi pēdas vien Latvijas
krievvalodīgo auditorijā, nozīmētu kultivēt aizspriedumus, ko statistika
neapliecina.
Latvijas Televīzijas raidījums «De facto», atsaucoties uz TNS pētījumu datiem ziņo, ka vismaz 26% cilvēku sistemātiski skatās Kremļa kontrolētos kanālus Latvijā. Vai tādēļ viņi atbalsta Putina politiku un vai viņi atbalstītu jebkādu agresiju pret Latviju – ziņu nav. Valsts šādus pētījumus sistemātiski neveic, raksta
Apollo.lv.
Tikmēr atbalsts Putinam Krievijā, pēc respektabla un neatkarīga socioloģisko pētījumu veicēja «Levada centrs» aplēsēm ir sasniedzis pat 85% iedzīvotāju. Zinot, ka Ukrainā, bet jo īpaši Krimā, Kremļa galvenais ierocis bija informācijas telpa, un jau šobrīd tur pārtraukta jebkāda Ukrainas kanālu raidīšana, rodas jautājums – kas šajā ziņā notiek Latvijā? Vai šeit Kremļa propaganda darbojas, un vai tās mērķis ir tikai krievvalodīgie. Vai tomēr te nav vietas tādiem aizspriedumiem?
Klausoties radio latviešu valodā, skatoties ziņas televīzijā un lasot latvisko presi; runājoties ar saviem domu biedriem un kolēģiem skolā, augstskolā vai savā darba vietā latviešu valodā - dzirdēsit līdzīgu pārliecību par Kremļa agresiju, militāru spēku pret suverēnu Ukrainu un agresīviem teritoriāliem tīkojumiem, pārņemot Krimu. Taču, ja jums liekas, ka Putins ir agresors un Krima ir anketēta un, ja jums liekas, ka tā domā pārliecinošs vairākums vai gandrīz visi, Jūs savā pārliecībā varat izrādīties daudz vientuļāks, nekā jums šķiet.
Arī, ja jums liekas, ka pretēji domā, ja nu vienīgi krievi un citi krievvalodīgie, kas valodu referendumā vēlējās oficiālu statusu krievu valodai, tad jūs ne tikai kultivējat bīstamus aizspriedumus, bet arī pieļaujat kļūdu, ko neapstiprina statistika. Nevienam nezināma, taču potenciāli liela daļa krievu neatbalsta agresiju Krimā, toties ir daļa latviešu, kuriem Putina autoritārais tēls šķiet atdarināšanas vērts piemērs Latvijā, savukārt runas par Krimas vardarbīgu anektēšanu šķiet kaitinošas. «Cik var ņemties! - Krima taču jau iepriekš bijusi Krievijas teritorija.»
Krimas anektēšana pacēlusi Krievijas prezidenta Putina reitingus nepieredzētos augstumos. Trīs ceturtdaļas Krievijas atbalsta savu prezidentu un viņa veiktos soļus. Tikmēr 25% Latvijas balsstiesīgo pilsoņu valodu referendumā prasīja krievu valodu kā otru oficiālo valodu Latvijā. Taču vērā ņemamai krievvalodīgo daļai nav balsstiesību. Vēlēšanu rezultātos viņus neredzam, taču ielās viņi ir. Viena valsts, bet divas pasaules.
Socioloģe, LU profesore Brigita Zepa: «Kopš tā laika, kad Krievijā iesākta aktīva propaganda pret Ukrainu, tas skaits, kas atbalsta Putinu un Putina propagandu, ir krasi pieaudzis. Un tas ir tas bīstamākais moments, ka šī propaganda, vismaz uz Krievijas sabiedrību ir ļoti iedarbīga. Un tāpēc mums ir pamats domāt, ka tā var būt ietekmīga arī uz mūsu sabiedrības daļu, kas šos medijus izmanto. Un, jo sevišķi uz to sabiedrības daļu, kas pamatā izmanto tikai krievu valodīgos medijus un kas iespējams pat citus kanālus neieslēdz.»
Ceturtā daļa krievu sabiedrības patiesībā ir jauktās ģimenes, kur uzskatus veido arī latviešu ģimenes locekļi. Tāpat sociologi identificējuši,ka Latvijas krieviem ir sava, no Krievijas krieviem atšķirīga identitāte un viņi kategoriski nevēlētos sajukt vienā katlā. Toties pilnīgi nezināms, cik viengabalaina savos uzskatos ir latviešu sabiedrība.
Brigita Zepa: «Es pilnīgi neizslēdzu to, ka savā ziņā ir šī ārkārtīgi spēcīgā propaganda, ka tā ietekmē arī latviešu skatītāju. To skatītāju daļu, kas izmanto šo informāciju, kas nu tāpat mēs esam nākuši no padomju laikiem. Kaut kur kontekstā mums ir kāda sena informatīva bāze. Jā es jums piekrītu.»
Politoloģe, Čikāgas universitātes emeritētā profesore, politiķe Rasma Kārkliņa («Vienotība»): «Es tomēr neuzskatu, ka tas būtu tikai etniskais aspekts. Tieši otrādi. Mums pašiem ir bijuši latvieši, pat redzami politiķi, kas pēkšņi jūsmo par Lukašenko sistēmu. Tas varētu būt zināms autoritārisma pielūgšana. Kaut kāda, manuprāt, ļoti pārprasta pielūgsme pēc padomju sistēmas jeb kaut kas tāds. Bet atkal tas jautājums, vai tas paliek tikai uzskatu un domu līmenī.»
Nacionālās identitātes pētījumi atklājuši, ka latviešiem un krieviem 90% jautājumu attiecībā uz valsti un sabiedrību uzskati sakrīt. Taču atlikušie desmit procenti sāp. Tādēļ daļai Krimas notikumi ir kā atkārtots valodu referendums – cerība, ka varbūt tagad sadzirdēs arī viņu problēmas.
Latvijas krievu kultūras biedrības priekšsēdētāja Jeļena Matjakubova: «Kauns, bet arī man gribas teikt, cik labi, ka Krimā tas notika, jo tad mūsu valdība kaut ko sadzird. Tie, kuri domā. Ne tie, kuri izmanto - šausmas, ko viņi domā! Aizslēgt! Tas ir pilnīgi Padomju laiku. Ko aizslēgt – kas nepatīk. Kā strādāt, kā mainīt cilvēka viedokli? Kā dot iespēju citādāk un atrast to taisnību.... Mums viss ir normāli un labi. Bet tas ir ceļš, kas katru dienu jāvērtē.»
Ekspertiem labi zināms kāds fenomens, kas mūs sargā – Latvijas sabiedrībā nav tiešas sakarības starp uzskatiem, asiem vārdiem un reālo rīcību. Radikāliem izteikumiem darbi neseko. Toties stikla siena starp kopienām plānāka nekļūst.
Komunikācijas eksperts, RSU profesors Sergejs Kruks: «Atklāja naturalizācijas logus un tad atklāja, ka, jā, šie cilvēki ir jauni pilsoņi. Atnāca pēc tam Ēlerte – tie būs ilgstoši migranti. Bet vienalga, vai dzimis, nedzimis, runā vai nerunā latviešu valodā, raksta grāmatas vai neraksta, vienalga šī stikla siena paliek. Un apnīk. Ja mēs runājam par divām kopienām – pieņemu, ka tā ir. Kāpēc jāpiepūlas, lai integrētos un censtos iekļauties.»
Latvijas ārlietu ministrijas ēku rotā uzraksts concordia res parvae crescunt – vienprātībā mazas lietas zeļ. Mēs ceram, ka šeit nekad nenotiks Krima; viņi – ka tiks sadzirdēti. Ne kā ienaidnieki, bet savējie. Varbūt šis ir labākais laiks rast iespēju saliedēties.
Rādīt reklāmu
