Darba samaksa gan nav vienīgais problēmjautājums, kas gadiem tiek viļāts kā karsts kartupelis. Arī plaisa starp atalgojumu pedagogiem lauku un lielo pilsētu skolās, kas veidojas arvien lielāka, ir izteiktas rūpes, bet risinājums šai nevienlīdzībai joprojām nav rasts.

Lai arī 1. septembris jau teju ir klāt, IZM tikai pavisam nesen kopā ar sociālajiem partneriem panāca vienošanos par izmaiņām skolotāju darba samaksā. Līdz šim pedagogi ar 3. kvalitātes pakāpi nesaņēma piemaksu, bet no 1. septembra tā būs 8% apmērā no pamata mēneša algas likmes (280 lati).

Piemaksas darba algai turpinās saņemt arī pedagogi ar 4. un 5. kvalitātes pakāpi. Tikai tās vairs netiks aprēķinātas no pašvaldības noteiktās darba algas likmes, bet visiem vienādi – no 280 latiem un lielākā procentuālā apmērā, atbilstoši 20% un 25% (līdz šim 8% un 12%). IZM aprēķinājusi, ka tādējādi skolotājiem alga uz papīra pieaugs no aptuveni 32 līdz 70 latiem.

Smagi sarunu temati

«Šīs summas ir niecīgas un nav atbilstošas skolotāju darba novērtējumam. Ja sociālie partneri nebūtu uzstājuši, ka pedagogiem ar 4. un 5. kvalitātes pakāpi ir jāpalielina procentuālais apmērs, aprēķinot piemaksas, tad viņu algas viennozīmīgi saruktu. Tagad izdevies tās saglabāt vai nu esošajā līmenī, vai ar nelielu pieaugumu – par aptuveni 10 latiem. Smags sarunu temats ar ministriju mums bija arī skolēnu skaita attiecība pret pedagoģisko likmi. Bija ierosināts, ka pilsētās tas ir 10,5 un laukos 8,3, kas negatīvi ietekmētu skolotāju darba samaksu. Ilgu un uzstājīgu pārrunu rezultātā mēs panācām, ka pilsētās šis cipars ir 1:10,35 un laukos 1:8,12. Līdz ar to novadi, izņemot tos, kur strauji samazinājies izglītojamo skaits, saņems tādu pašu naudas summu kā līdz šim,» skaidro I. Mikiško. Viņa cer, ka šis ir pēdējais gads, kad jautājums par pedagogu algām tiek muļļāts tik ilgstoši, radot skolotājiem papildu stresu. «Nākamais gads iezīmējas nedaudz pozitīvāks [IZM sola pedagogu algām novirzīt papildus 10 miljonus latus, kas nozīmētu – astoņi lati pat katru skolojamo],» stāsta LIZDA priekšsēdētāja.

No 300 līdz 800 latiem

Viņa norāda, ka papildus atalgojuma jautājumiem ir steidzami jāpārskata skolu finansēšanas modelis Nauda seko skolēnam (jo vairāk bērnu, jo lielāku finansējumu mācību iestāde saņem), kas ar katru gadu arvien vairāk grauj sistēmu un atbalstu skolotājiem finansējuma ziņā. «Nauda seko skolēnam rada situāciju, ka pedagogi dara vienu un to pašu darbu, realizē līdzīgus stundu plānus, bet saņem ļoti atšķirīgu finansējumu. Līdz ar to šobrīd pedagogu atalgojums Latvijā ir krasi atšķirīgs, piemēram, lielajās pilsētās un lauku reģionos. Ir pedagogi, kas pirms nodokļu nomaksas saņem vien nepilnus 300 latus, savukārt citi pat aptuveni 800 latus mēnesī. Nenoliedzami, ir virkne pedagogu, kas ar grūtībām savāc šo vienai likmei nepieciešamo stundu skaitu, piemēram, ķīmijas, bioloģijas skolotājiem pamatskolās ir mazs stundu skaits, līdz ar to viņiem ir jāstrādā vairākās skolās, lai savāktu vienu likmi –

21 stundu un nopelnītu minimālo algu uz papīra – 280 latus, taču reti kura pašvaldība sedz ceļa izdevumus nokļūšanai no vienas skolas uz otru,» akcentē LIZDA priekšsēdētāja.

Jaunie nenāk

Viņa uzskata, ka ir pēdējais laiks radīt citu finansējuma sadales sistēmu, kur galvenais uzsvars ir mācību kvalitāte un konkurētspējīgs, vienlīdzīgs atalgojums. «Latvijā ir viena no zemākajām pedagogu darba samaksām Eiropas Savienībā. Ja mēs vēlētos tuvoties citu valstu pedagogu algām, mums darba samaksa būtu jāpalielina četras piecas reizes. Pašreizējā situācijā un ar pieejamo finansējuma apjomu tas nav iespējams.»

I. Mikiško uzsver, ka nemitīgās negācijas ap izglītības sistēmu un skolotāja profesiju arvien vairāk mazina jauniešos vēlmi apgūt pedagoga specialitāti un uzsākt darbu mācību iestādē. «Pēc vairāku gadu ilgām studijām sākotnēji alga uz rokas ir nedaudz virs 200 latiem – šī realitāte noteikti nemotivē jauniešus. Protams, atsevišķas mācību iestādes par likmi var arī piedāvāt lielāku atalgojumu, tomēr tādu nav daudz.»

Pērnajā mācību gadā vispārējās izglītības iestādēs strādāja vien 1604 skolotāji, kuru vecums nepārsniedza 29 gadus. Turpretī pedagogi, kas ir pensijas un pirmspensijas vecumā, bija tuvu 10 000.

LIZDA vadītāja norāda, ka skolēni klases priekšā vēlas redzēt jaunus, aktīvus, atraktīvus skolotājus, kas labi orientējas modernajās tehnoloģijās un māk tās iekļaut arī mācību procesā. Arī cienījama gada gājuma skolotāji ir labi savas specialitātes pārstāvji, paši izglītojas, tomēr pētījumi rāda, ka viens no bērnu un skolotāju atsvešinātības iemesliem ir tieši pedagogu vecums.

Sistēma nonākusi agonijas stāvoklī

I. Mikiško stāsta, ka ik gadu nozarē ienāk tik aptuveni 200 – 270 jauni skolotāji, ieskaitot pirmsskolas pedagogus, pēc kuriem šobrīd ir ļoti izteikts pieprasījums. «Viņu trūkst, un tas nav nekas pārsteidzošs – viņiem algas griesti ir 280 lati (pirms nodokļu nomaksas). Turīgākās pašvaldības piešķir vēl papildu piemaksu. Taču tik un tā alga par tik atbildīgu darbu ar mazajiem ķipariem ir smieklīga. Vienubrīd jautājums par nepieciešamību viņiem algas paaugstināt aktualizējās, bet aprēķinot, ka šim mērķim vajadzēs novirzīt ap 25 miljonus latu, visas apņemšanās apklusa. Tāpēc nav arī brīnums, ka pedagoģijā tagad pat netiek aizpildītas visas budžeta vietas. Turklāt neviens pedagogiem nevar solīt skaistu nākotni šajā arodā. Nav nekādas konkrētības, skaidras vīzijas, kā būs turpmāk. No politikas veidotājiem ir dzirdamas galvenokārt tikai ieceres. Izglītības sistēmai ilgstoši ir nepietiekams finansējums, tāpēc tā nonākusi agonijas stāvoklī. Mums tiek piedāvāti tikai solījumi, bet mēs vairs tiem īsti neticam,» uzsver I. Mikiško.