31. janvāris, Otrdiena
Vārda dienas: Tekla, Violeta
Sākuma lapa » Sabiedrība » Kā Labklājības ministrija menedžē naudu un cilvēkus
Kā Labklājības ministrija menedžē naudu un cilvēkus
Autors: Elita Veidemane / NRA.lv / 23. jūlijs 2013, 10:33
«Kāds ir īstais iemesls Kauguru centra slēgšanai? Jūs gribat iestāstīt, ka vienīgā problēma ir sociālās telpas trūkums un tas, ka istabiņās uz cilvēku ir par 30 kvadrātcentimetriem mazāk platības, nekā rakstīts Ministru kabineta noteikumos?» jautā filiāles Kauguri darbinieki.


Šī filiāle ir Labklājības ministrijas (LM) pakļautībā esošā valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Zemgale viena no sastāvdaļām, un VSAC direktors Ilgonis Leišavnieks nesen bija iegriezies Kauguros, lai beidzot aci pret aci izrunātos ar, iespējams, atlaižamajiem filiāles darbiniekiem. Leišavnieka kungs apgalvoja, ka slēgšanas iemesls esot arī filiāles lielās izmaksas par ēdināšanu, elektrību un siltumu, kā arī milzīgs nekustamā īpašuma nodoklis: ekskluzīvā Jūrmala taču! Daudz kas direktora runātajā šķita vārgiem diegiem šūts, tāpēc vērts ieskatīties konflikta vēsturē.

Vēstuļu savādības

Šā gada 22. martā Ilgonis Leišavnieks pēc īsas vizītes Kauguru filiālē nosūtīja Labklājības ministrijai vēstuli, kurā smalki iztirzāja, viņaprāt, pamanītos trūkumus filiālē Kauguri, kurā dzīvo 74 klienti – cilvēki ar dažādas pakāpes psihiskiem traucējumiem. Trūkumi galvenokārt bija saistīti ar apdzīvojamo istabiņu lielumu: katras dzīvojamās telpas platība ir 11,2 līdz 11,4 kvadrātmetri, bet MK noteikumos nr. 431 ir teikts, ka jābūt 12 kvadrātmetriem. Tas nozīmē, ka ikvienam iemītniekam, ministrukabinetaprāt, laimīgai dzīvei Kauguros pietrūkst tieši 30 kvadrātcentimetru – tāda nelielas pēdas platība. Vēl ķeza esot ar intīmo zonu, jo «esošais filiāles telpu plānojums neļauj to nodrošināt katram klientam». Grūti gan izprast šo pārmetumu, jo istabiņās, kur klienti dzīvo pa diviem, ir atsevišķa tualetes un dušas (vai vannas) telpa. Pa diviem, nevis pa četriem vai pieciem, kā tas nereti ir citās sociālās aprūpes centru filiālēs.

Leišavnieka kungs atzīmē, ka nav nekādu iespēju pārvietot gulošus slimniekus. Bet Kauguros tādu nav vispār! Vēl pamanītie sliktumi ir: telpas neesot piemērotas «rehabilitācijas pasākumiem un saturīga brīvā laika pavadīšanai», un tāpēc ir «apgrūtināta kultūras pasākumu organizēšana», un tā visa rezultātā «pazeminās klientu motivācija iesaistīties piedāvātajās nodarbībās». Vēl ir pārmetums par to, ka filiālē nav izbūvēta un ierīkota virtuve, tāpēc klientu ēdināšanu nodrošina, pērkot pakalpojumu, bet, «lai samazinātu izdevumus, filiālē nepieciešams izbūvēt virtuvi, kā rezultātā vēl papildus jāsamazina plānotais klientu skaits». VSAC filiāļu pieredze gan liecina ko citu: ēdināšanas izmaksas ir mazākas tad, ja pakalpojums tiek pirkts. Savukārt, ja ēdienu gatavo uz vietas, tā izmaksās jāierēķina ne tikai produktu cena, bet arī pavāru darba algas, ierīču amortizācija, elektrība utt. Turklāt arī citās VSAC filiālēs tiek pirkts ēdināšanas ārpakalpojums.

Vēstulē, ko Labklājības ministrija atsūtīja redakcijai, atbildot uz tās uzdotajiem jautājumiem, acīmredzot notikusi apzināta manipulācija ar faktiem, citēju: «Viena klienta ēdināšana pārējās filiālēs izmaksā vidēji Ls 1,10 dienā.» Un turpat paskaidro, ka Kauguros samaksa par vienas dienas ēdināšanu vienam cilvēkam ir Ls 2,56, «aizmirstot» piebilst, ka šajā summā ietilpst elektrība, darba alga un pārējās izmaksas, savukārt Ls 1,10, kas esot citu filiāļu «mazā summa», ir tikai «plika» samaksa par iepirktajiem produktiem! Ministrijas atbildes vēstulē ir arī citas savādības. Tā, piemēram, uz jautājumu par 24. aprīlī veikto Veselības inspekcijas pārbaudi ministrija atbild ar pilnīgi citā pārbaudē konstatētajiem faktiem, izmantojot copy – paste pakalpojumu, proti, nokopējot Veselības inspekcijas 29. maija vēstules fragmentus, sak, varbūt žurnāliste nepamanīs, ka runa ir par citu sociālās aprūpes iestāžu apmeklējumiem?

Tālāk Leišavnieka kungs pāriet pie secinājumiem: tā kā jāierīko virtuve, tas nozīmē, ka klientu skaits jāsamazina, taču tad «atdeve no ieguldītajiem finanšu līdzekļiem nebūs efektīva, salīdzinot, ja šos līdzekļus ieguldītu citās Centra filiālēs ar būtiski lielāku klientu skaitu». Tāpēc – klienti jāpārvieto uz citām sociālās aprūpes iestādēm. Tas, ka šādas darbības daudziem slimajiem cilvēkiem varētu beigties traģiski, Labklājības ministrijas ierēdņus, šķiet, neuztrauc: ministrija atkal ir savos atbildības augstumos, domājot par savu aprūpējamo labklājību.

70 000 – zirņu mizas?

Pēc Ilgoņa Leišavnieka centības seko ministrijas atbilde, kuru paraksta valsts sekretāre I. Jaunzeme, tomēr norādot, ka «primāri ir jāinformē pakalpojumu saņēmēji un jāsaņem to piekrišana dzīvesvietas maiņai». Par to, ka piekrišanu tik viegli nesaņemt, liecina filiāles Kauguri klientu lielais satraukums par iespējamām pārmaiņām, un tās nu neviens nevēlas piedzīvot. Kauguru iemītnieki ir tikai nesen pieraduši pie jaunajām, renovētajām telpām (centrs darbojas nepilnus trīs gadus), un krasas pārmaiņas varētu pasliktināt viņu veselību.

Taču, pirms ministrija atbildēja Leišavniekam, Veselības inspekcija filiālē Kauguri 24. aprīlī veica pārbaudi, konstatējot, ka deviņās istabās griesti pie logiem ir ar pelējumu. Šo nesmukumu tika uzdots novērst, un tam bija nepieciešami nepilni 300 lati, kurus filiāle lūdza piešķirt VSAC Zemgale, kas atteicās to darīt, jo, raugi, neesot naudas. Taču būtiskākais ir tas, ka no 37 prasībām, kuras standartizēti vienmēr izvirza Veselības inspekcija, 36 gadījumos tika atzīts augstākais prasību ievērošanas līmenis, proti, A līmenis, un tikai vienā – B līmenis. Tātad – viss kārtībā? Nekā tamlīdzīga, viss sliktais tikai sākas.

Ministrija tomēr ir strikti nolēmusi likvidēt pirms trim gadiem izremontēto filiāli, tāpēc cenšas pierādīt, cik tur viss ir nepareizi. Filiāles vadītāja Dzintra Mihailova jūt, ka viena galā netiks, un informē medijus (raksts par filiāli bija arī Neatkarīgajā 19. jūnijā). Par «izrunāšanos» viņa saņem rakstiskus pārmetumus no Ilgoņa Leišavnieka: «Jūs saņēmāt sava darba devēja (..) konkrētāku uzdevumu: uzsākt darbu pie filiāles Kauguri darbības izbeigšanas. Kāpēc Jūs, tā vietā, lai pildītu uzdoto vai neskaidrību gadījumā vērstos pie manis kā tiešā vadītāja, publiski apšaubījāt darba devēja uzdevumu?»

Ja apšaubīja, acīmredzot bija iemesls to darīt. Bet kādi ir iemesli, lai izlemtu slēgt filiāli Kauguri? Ministrija atbild, ka tā «NAV pieņēmusi lēmumu par VSAC Zemgale filiāles Kauguri slēgšanu». Kurš tad blefo? Varbūt Leišavnieks pārcenšas savā lemtspējā aizklapēt Kaugurus? Tālāk ministrija plaši citē VSAC Zemgale direktora vēstuli, ko viņš tai nosūtījis jau 22. martā. Tiešām vērtīgi, ka ministrijai tāda uzticēšanās viena darbinieka viedoklim. Bet tā neatbild uz jautājumu par to, cik naudas izlietots, lai šo filiāli izremontētu pilnīgi konkrētiem mērķiem, proti, klientu vajadzībām? Varbūt nezina? Varu pateikt priekšā: 2010. gada 19. februārī toreizējā Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) direktore Regīna Simsone nosūtīja ministrijai vēstuli, kurā darīja zināmu remonta un aprīkojuma tāmi finansējuma saņemšanai 70 000 latu apmērā. Un šo finansējumu SIVA arī saņēma, jo tas bija paredzēts valsts budžeta programmas Valsts sociālie pakalpojumi apakšprogrammas Aprūpe valsts sociālās aprūpes institūcijās ietvaros. Toreiz Kauguri vēl atradās SIVA pārvaldībā. Kauguru vadītāja Dzintra Mihailova atceras, ka pirms tam tika veikti skrupulozi aprēķini – cik maksās remonts un filiāles uzturēšana. «Nemainīgās izmaksas – komunālie pakalpojumi, elektrība, NĪN, klientu ēdināšana –, tas viss bija zināms LM Budžeta departamentam. Neba jau bez aprēķiniem Kaugurus vēra vaļā,» tā Mihailova.

Remonts notika ātri un kvalitatīvi, un uz jauno filiāli trīs dienu laikā pārveda klientus no citām filiālēm. Bet tagad ierēdņi runā par «pārāk augstajām izmaksām». Nezināja, ka izmaksas pieaugs, jo mūsu dzīves līmenis tikai «kāpj un kāpj»? Nezināja, ka Jūrmalā ir augsts NĪN? Bet vai kāds no ministrijas bija sazinājies ar Jūrmalas domi, lai lūgtu pazemināt NĪN? Domājams, ka Jūrmalas dome neatteiktos nākt pretim šādai iestādei. Un vai 70 000 latu ieguldīšana remontā ir tikai tādas zirņu mizas, kuras var norakstīt uz «nezināšanu»? Bet varbūt īstais iemesls ir ēkas labā atrašanās vieta – Jūrmala, apkārt mežs, netālu jūra? Varbūt noder kādam «cēlam mērķim»? Valsts sekretāres I. Jaunzemes vēstulē ir pieļauta iespēja, ka ēku varētu arī atsavināt. Bet atsavināšana ir publiskas personas mantas pārdošana, mainīšana, ieguldīšana kapitālsabiedrībā un nodošana bez atlīdzības, kā rezultātā īpašuma tiesības no mantas atsavinātāja pāriet mantas ieguvējam. Interesanti, vai «atsavinātājs» jau ir parādījies? Ir jau arī versija par to, ka valsts uzturētās filiāles vietā kāds vēlas iekārtot savu privāto pansiju: tādas tagad ir visai «ejoša prece». Valsts izremontējusi, lieli ieguldījumi nav vajadzīgi, nu tikai jāatsavina!

Meklēsim mušas!

VSAC Zemgale direktors Leišavnieks pārliecinoši runā, ka naudas nav un nebūs: jau oktobrī aptrūkšoties līdzekļu filiāļu uzturēšanai, bet, lai saglabātu filiāli Kauguri, vajagot kādus 45 000 latu. «Vai tad šī nauda mums jāatņem citām filiālēm, lai jūs izdzīvotu?» viņš retoriski vaicā. Darbinieki uz to viņam tikpat retoriski atbild: «Ministrija atvēra šo filiāli, ministrijai par to arī jārūpējas. Un ne jau, atņemot naudu citai filiālei, šī problēma jārisina. Tā jau vienmēr tiek darīts: naudu atņem neaizsargātākajiem – pensionāriem, slimiem cilvēkiem.» Var vien piebilst, ka Labklājības ministrija naudu varētu atrast kādā citā sev piederošā kabatā: piemēram, pasmeļoties no līdzekļiem, kas paredzēti dzimumu līdztiesības problēmas pētīšanai. Precizēsim – neesošās problēmas pētīšanai, kurai, kā melš ļaunas mēles, esot piešķirti kādi nieka 200 000 latu.

Runāšana par filiāles dārdzību «arī baltiem diegiem sadrākalēta»: no filiālei atvēlētajiem 106 000 latu (gada budžets) uz katru cilvēku paliek pāri 87 santīmi. Kur tad tie paliek? «Labāk lai Leišavnieka kungs pastāsta, kā VSAC Zemgale veicas ar Eiropas projektiem, stāsta, ka tur ar finansēm nav kārtībā, tāpēc jau ķeras klāt mūsu filiālei, kaut kur tā nauda jādabū,» sašutusi ir kāda filiāles darbiniece.

Tā arī nenoskaidrojot filiāles Kauguri slēgšanas patiesos iemeslus, Leišavnieka kungs palika vien pie ieganstiem. Un kā pīlei ūdens gar spārniem notecēja sapulcē stāstītais, ka filiāles klienti, pateicoties darbinieku iejūtībai un profesionalitātei, ātri un efektīvi socializējas: mācās dzīvot, iet uz koncertiem, izmanto sabiedrisko transportu – un nevis eksistē slēgtās nodaļās, kā tas nereti ir citviet. «Ar šo filiāli jums vajadzētu lepoties, nevis meklēt iemeslus, lai to slēgtu,» sašutuši bija Kauguru darbinieki, kopskaitā 36, kuri arī zaudētu darbu, ja ministrija tomēr izlemtu «konsolidēt» filiāli. «Klientiem ir svarīga māju sajūta, ko viņi tikai nesen atguvuši, bet to atkal grasās atņemt,» piebilst kāda cita darbiniece. Un šo teikumu var papildināt: to grasās atņemt Labklājības (?) ministrija, meklējot mušas tur, kur to nav. Bet, ja to nav, tad vajag tās izdomāt, jo ministrijai ir kāds svarīgāks mērķis, kuru var tikai nojaust. «Mums vajag naudu menedžēt,» sapulcē bilda kāda ministrijas pārstāve, mēģinādama taisnoties par neveiklajiem, toties pamatīgajiem Labklājības ministrijas centieniem likvidēt filiāli Kauguri. Naudas «menedžēšana» allaž svarīgāka, cilvēki – kā vienmēr – paliek pēdējā vietā.



Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Kauguru centra slēgšana, Kauguru centrs, Labklājības ministrija

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats