Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nupat atgriezās no Briseles ar jauniešu bezdarba mazināšanai apsolītiem 40 miljoniem eiro, bet šodien kopā ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli aizbrauca uz Berlīni saņemt norādījumus par naudas tērēšanu.

27. un 28. jūnijā notikušajā ES dalībvalstu vadītāju apspriedē galvenā tēma bija solījumi samazināt jauniešu bezdarbu, bet atbalsts Latvijas uzņemšanai eiro zonā tika izteikts starp daudz ko citu. Eiropas Savienība mēģina īstenot tādu ekonomisko kārtību, kurā nevis nauda tiek iegūta par darbu, bet tieši otrādi – darbs iegūts par naudu. Šajā gadījumā augstāka nodarbinātība tikšot pirkta par astoņiem miljardiem eiro: trīs miljardus atņems citām programmām, kāda paredzētas ES 2013. – 2020. gada plānošanas periodā, trīs miljardus ņems nezin no kurienes (Eiropas Centrālā banka nodrukās?) un vēl divus miljardus savāks no sākto, bet neizpildīto projektu naudas atlikumiem vai veiktajiem darbiem, kuru izdevumus ES ar kaut kādiem ieganstiem nekompensēs dalībvalstīm.

Dalot astoņus miljardus proporcionāli ES dalībvalstu iedzīvotāju skaitam un gados jauno bezdarbnieku īpatsvaram, Latvijai pienākoties papildu naudas summa līdz 40 miljoniem eiro, kas vēl jāpapildina ar pašas Latvijas līdzfinansējumu. Uz šo naudu varētu cerēt bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 24 gadiem, kuri tādi būs nākamā gada 1. janvārī. 1. jūnijā Latvijā bija reģistrēti 9358 šādi jaunieši, bet viņu skaits svārstās un sastāvs mainās: jaunieši atrod vai zaudē darbu, uzsāk vai pamet mācības, nosvin 15. vai 25. dzimšanas dienu. Naudas dalīšanai starp valstīm tika izmantoti Eurostat dati, ka bezdarba līmenis šajā vecuma grupā Latvijā ir 21,6% jeb mazāk nekā 23,4%, kāds bijis ES vidējais līmenis attiecīgajā vecuma grupā.

Iepriekš atbalsta saņemšanai tika prasīts bezdarbs virs 25%, tomēr šķiet, ka tagad lielāku vai mazāku naudas summu saņems visas valstis, jo katra valsts taču var prezentēt reģionu (rajonu, teritoriju) ar pienācīgi augstu jauniešu bezdarba līmeni.

Naudas dalīšanas mehānismi ES un tieši Latvijā vēl nav skaidri noteikti. Naudas tērēšana nosaukta par Jauniešu nodarbinātības iniciatīvu un tai pakārots apzīmējums jauniešu garantija, ka visiem jauniešiem noteiktajā vecuma grupā četru mēnešu laikā pēc izglītības iestādes pabeigšanas vai jau atrasta darba zaudēšanas būšot iespēja «saņemt kvalitatīvu darba, tālākizglītības, mācekļa prakses vai stažēšanās piedāvājumu». Tādu formulējumu Neatkarīgajai sniedza Labklājības ministrijas darba nozares speciāliste Aļona Nikolajeva. Solījums rada daudzus jautājumus par piedāvājuma kvalitātes kritērijiem.

Tepat arī šaubas, vai 40 – 80 miljoni eiro, kuru tērēšana jaunatnes nodarbinātības rādītāju uzlabošanai varētu sākties nākamā gada 1. janvārī, būtu pietiekama ambiciozā mērķa sasniegšanai. Vadoties pēc ES parastās prakses, šī nauda attiektos uz visu 2014. – 2020. gada periodu, bet ES dalībvalstu vadītāji bija pauduši apņēmību šo projektu apgūt pāris gadu laikā. Tādā gadījumā pārvaldes iestādēm jārosās daudz straujāk, nekā tas Latvijā un ES pierasts.

***

VIEDOKĻU DAŽĀDĪBA

Ilmārs Mežs, demogrāfs:

– Subsidētas darba vietas var izrādīties pats labākais līdzeklis, ar ko noturēt jaunus cilvēkus Latvijā tos dažus gadus, kas ir izšķiroši, lai viņi sapazītos un samīlētos. Ja tas notiks Latvijā, tad šeit veidosies ģimenes un dzims bērni. Ja tas notiks jau ārzemēs, tad viņi tur arī paliks. Bet kā lai viņi paliek Latvijā, ja skola pabeigta un darba nav? Cik ilgi uz vecāku kakla sēdēsi? Iespēja saņemt valsts maksātu minimālo algu un vienlaikus mācīties amatu, paliekot tepat uz vietas, varētu radīt viņiem darba vietas un viņus šeit noturēt. Darbaspēka deficīta draudiem vajadzētu disciplinēt darba devējus, lai viņi neiedomājas tikai izmantot jauniešus par bezmaksas darbaspēku, kam nekas nav jāmaksā un nekas nav jāiemāca. Uzņēmēji nevar rēķināties ar iespēju katru reizi atlaist jaunieti, kam valsts apmaksātais laiks beidzas, un viņa vietā pieņemt nākamo. Pēc 2017. gada tādu jauniešu Latvijā vairs nebūs, tāpēc uzņēmumiem jāizmanto iespēja ievērot un paturēt darbā tos, kuri patiešām grib un var strādāt. Galvenais šķērslis šādu darba vietu radīšanai ir valsts iestāžu kalpotāju nevēlēšanās uzņemties papildu darbu, meklējot vietas, kur stažēsies divi, trīs vai pieci cilvēki, bet daudzos gadījumos tikai viens cilvēks. Daudz vienkāršāk taču ir pasūtīt mācību iestādei kursus 100 cilvēkiem uzreiz un nelikties ne zinis, vai apmācītie cilvēki atrod darbu.

Guntars Kokorevičs, uzņēmējs siltuma ražošanas un atkritumu saimniecības nozarēs:

– Esmu pret jebkādām subsidētām darba vietām un pabalstiem tiem, kuri vispār ir spējīgi strādāt! Tas jau ir tepat Latvijā pieredzēts, ka uzņēmums atlaiž esošos darbiniekus un pieņem tā sauktos simtlatniekus, kā valsts apmaksātus darbiniekus dēvēja iepriekšējo palīdzības programmu laikā. Skaidrs taču, ka nekādu reālu bezdarba samazināšanu šāda cilvēku mainīšana vietām nedeva. Protams, protams – kurš uzņēmējs tad nu atteiksies no darbaspēka pilnīgi bez maksas, bet es tomēr esmu ar mieru saviem darbiniekiem maksāt pats, tikai gribētu, lai valsts iegulda naudu cilvēku apmācībā. Man aktuālāk ir atrast vienu labi algotu un kvalificētu siltuma iekārtu apkalpotāju, nekā saņemt no valsts divus vai piecus atkritumu šķirotājus, kuriem alga nebūtu jāmaksā. Pieprasīto profesiju darbinieku sarakstu jau visi zina, bet neievēro, jo gan apmācīt, gan mācīties šīm profesijām ir sarežģītāk nekā par floristiem un juristiem. Tieši tas ir arguments, kāpēc subsidētās darba vietas ir bīstamas, jo tad cilvēki var iestrēgt darba vietās, kas pastāvēs tikai tik ilgi, kamēr nebeigsies nauda subsīdijām. Tad izrādīsies, ka cilvēki palikuši bez iztikas līdzekļiem un bez reāla darba iemaņām un ka visa pabalstu būšana ir jāturpina un jāturpina. Bezgalīgi tas nebūs iespējams. Par to cilvēki ir jābrīdina, lai viņi apgūst tādas profesijas, kas viņiem pašiem būs noderīgas.