Pētījums liecina, ka šādam viedoklim piekrīt vairāk iedzīvotāju nekā 2010.gadā, kad tika uzdots līdzīgs jautājums un šādu pozīciju pauda 54% respondentu. Par EM izstrādāto reemigrācijas plānu ir dzirdējuši lielākā daļa jeb 60%aptaujāto, bet tikai 12% aptaujāto ir informēti par to, ko šis plāns iever.

Tikmēr, izvērtējot valdības izstrādātajā reemigrācijas plānā iekļauto aktivitāšu iespējamo efektivitāti, kopumā 59% aptaujāto uzskata, ka tajā paredzētās aktivitātes varētu veicināt tautiešu atgriešanos Latvijā. Tikai 27% aptaujāto norāda, ka neviena aktivitāte neveicinās iedzīvotāju atgriešanos, bet 14% aptaujāto ir grūti izvērtēt to paredzamo efektivitāti.

Visbiežāk aptaujātie norādījuši, ka reemigrāciju varētu veicināt informācijas par darba tirgu pieejamības uzlabošana (33%) un finansiāls atbalsts darba devējiem augsti kvalificēta darbaspēka piesaistei (26%). Savukārt par potenciāli neefektīvākajiem plāna punktiem atzīta palīdzība latviešu valodas apguvē (7%) un valsts un pašvaldības iestāžu un uzņēmumu prasību ierobežošana attiecībā uz svešvalodu (īpaši krievu valodas) zināšanām, kā arī atbalsts apmācībām, ja tādas nepieciešamas (6%).

Domājot par tautiešu emigrāciju, gandrīz puse aptaujāto atzinuši, ka viņiem ir pazīstami cilvēki, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, tur joprojām arī dzīvo un strādā, savukārt 33% respondentu paziņu vai radinieku, kas izmēģinājuši šādu iespēju, ir atgriezušies Latvijā.

Salīdzinot ar 2011.gadā veiktu «DNB Latvijas barometra» pētījumu, par četriem procentpunktiem pieaudzis tieši pēdējais rādītājs (2011.gadā: 29%, 2013.gadā: 33%). Tiesa, tikai 14% respondentu norādījuši, ka viņiem nav neviena paziņas, kurš būtu devies prom no Latvijas.

«Straujās emigrācijas dēļ tiek zaudēts vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā zemās dzimstības un augstās mirstības dēļ, piemēram, ja mirstība svārstās ap 10 000 iedzīvotāju ik gadu, tad emigrācijas radītie «zudumi» ir vairākkārt lielāki. Milzīgās emigrācijas sekas asāk būs jūtamas jau pēc 4-5 gadiem, kad darba vietu skaits Latvijā pārsniegs darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaitu. Jau tagad mūsu valsts nākotne cieš no tā, ka tik daudz bērnu vai nu nepiedzimst vispār vai piedzimst ārzemēs, un ir visai maza iespējamība, ka visa ģimene atgriezīsies Latvijā. Līdzīgs jauno cilvēku zaudējums citās valstīs ar ilgtermiņā atbildīgu valdību jau sen būtu spiedis kaut ko darīt, lai glābtu valsts nākotnes ilgtspēju. Patlaban gan emigrācijas, gan zemās dzimstības dēļ jaunākā paaudze skaitliski ir uz pusi mazāka nekā iepriekšējās. Tas ir Latvijas nākotni iedragājošs fakts,» norāda Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) Rīgas biroja vadītājs, demogrāfs Ilmārs Mežs.

Jautāti, cik liela daļa aizbraukušo, pēc iedzīvotāju domām, tuvākajos piecos gados varētu atgriezties Latvijā, vairāk nekā puse aptaujāto (56%) uzskata, ka atgriezīsies mazāk nekā 10% emigrējošo tautiešu. To, ka atgriezties varētu 10-25%, norādīja 18% aptaujāto, 26-50% robežās atgriešanos prognozē 5% aptaujāto, bet to, ka pārcelties atpakaļ uz Latviju varētu vairāk nekā puse aizbraukušo, pieļāvis tikai 1% aptaujāto iedzīvotāju.

Izvērtējot iespējamos aspektus, kas varētu veicināt cilvēku atgriešanos Latvijā, aptaujātie kā būtiskākos faktorus minējuši lielākas algas (81%) un vairāk darbavietu (68%). Tikmēr citi aspekti norādīti ievērojami retāk – tostarp 33% aptaujāto atzīmējuši, ka iedzīvotāju atgriešanos varētu veicināt mazāka dzīves dārdzība Latvijā, bet 26% respondentu norādījuši, ka nepieciešams dāsnāks atbalsts ģimenēm ar bērniem (lielāki pabalsti, vairāk garantiju). Tikmēr 16% aptaujāto būtiski šķiet saņemt lielākas sociālās garantijas kopumā, bet 15% respondentu uzskata, ka valstij jāpiešķir lielāks atbalsts uzņēmējdarbībai un biznesa uzsākšanai.

«Nepārsteidz, ka sabiedrības uztverē iedzīvotāju aizbraukšana ir lielākais demogrāfijas drauds Latvijā un ka cilvēku atgriešanos, visticamāk, varētu veicināt tikai lielākas algas. Otrs biežāk minētais aspekts ir lielāks darbavietu skaits. Tiesa, daudz mazapmaksātu «darbiņu» emigrācijas problēmu neatrisinātu. Līdz ar to laikam jāsamierinās, ka vēl ilgāku laiku pastāvēs disbalanss starp Latvijas darba tirgū piedāvātajām atalgojuma iespējām un vairuma iedzīvotāju prasībām,» norāda Sabiedriskās politikas centra «Providus» pētnieks Valts Kalniņš.

Raksturojot, kādēļ kāds no respondentu ģimenes, draugu vai paziņu loka, kurš dzīvojis ārzemēs, atgriezies atpakaļ Latvijā, tikai 2% aptaujāto norādījuši, ka tas noticis tādēļ, ka Latvijā pavērušās jaunas darba vai biznesa iespējas. Visbiežāk iedzīvotāji atgriezušies, jo, jau braucot prom, bija plānojuši ārzemēs pavadīt tikai noteiktu laiku (21%). Savukārt citi atgriešanās iemesli minēti salīdzinoši reti – piemēram, ģimenes apstākļu dēļ (8%), ārzemēs piedzīvota vilšanās (6%), zaudēts ārvalstīs iegūtais darbs (5%).

Raksturojot galvenos iemeslus, kādēļ respondenti paši izvēlējušies palikt Latvijā, 40% aptaujāto norādījuši, ka negrib šķirties no sev tuviem cilvēkiem (ģimenes un draugiem), bet 24% respondentu kā galveno iemeslu minējuši ģimenes apstākļus. Retāk atzīts valodas zināšanu trūkums (20%) un patriotisms (19%). Tiesa, vēlēšanās darboties savas valsts labā, piemēram, maksājot šeit nodokļus (7%) vai strādājot šeit, nevis ārzemēs (7%), starp palikšanas iemesliem minēti salīdzinoši reti.

«Aptaujāto visbiežāk minētos iemeslus, kāpēc viņi izvēlējušies palikt Latvijā, diemžēl nevar saistīt ar ekonomiskā komforta sajūtu (vien 14% aptaujāto norāda, ka viņiem ir labs darbs un alga). Lielākoties tie ir apstākļi, kas ierobežo emigrācijas iespējas. Tas nedod pārliecību, ka emigrācijas vilnis tuvākajā laikā varētu strauji samazināties. Saskaņā ar Eiropas Komisijas datiem no Baltijas valstīm (atšķirībā no Bulgārijas un Rumānijas) vairāk ir emigrējuši cilvēki, kuriem ir augstākā vai vidējā kvalifikācija. Trešdaļa no Eiropas Savienības valstu emigrantiem ir pat pārāk kvalificēti konkrētajam darbam ārzemēs. Šie cilvēki Latvijai nevar būt nesvarīgi,» komentē Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.