Kaut arī šķiet, ka šajā jomā neko jaunu vairs nevar izgudrot, dažreiz politiķi un viņu reklāmkampaņu veidotāji spēj ne tikai tiražēt banālas klišejas, bet pat šokēt. Piemēram, pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām nacionāļi uz kaujas takas nostājās ar, protams, ierasto saukli Krievi nāk!. Apvienības TB/LNNK vadītāji skaidri un gaiši pateica, ka krievu partiju nākšana pie varas Rīgā tolaik agresīvās Krievijas ārpolitikas apstākļos varētu būt bīstama Latvijas valstiskumam un ka Rīgai jābūt latviskai pilsētai kā Eiropas kultūras centram.

2009. gadā nacionāļu brīdinošais sauklis izskanēja provokatīvā multenītē, kur govij, vārdā Latvija, uzklūp pazīstami politiķi. Jā, arī tādi, kurus sabiedrība iedala pie krieviem. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš vērtē: ja politiķi paši ir ierobežojuši tēriņus un līdz ar to – priekšvēlēšanu kampaņu klasiskā veidā, tad viņi meklēs ceļu pie vēlētāja citādā veidā. Apzinoties, ka sociālajos tīklos pieprasījums ir nevis pēc mierīgiem rozā klipiem, bet pēc skaļuma, brutalitātes un provokācijām, nebūtu jābrīnās, ka parādītos vēl trakākas filmiņas.

Spēlēšanās ar nacionālajām jūtām un sabiedrības šķelšana pēc nacionālā principa notiks arī pirms šīm pašvaldību vēlēšanām. Kaut kas mainīsies, ja vēlētāji izpratīs atšķirību starp kreiso un labējo politiku. A. Kaktiņš norāda, ka Latvijā cilvēki ačgārni saprot, kas ir kreiss un kas – labējs. Ļoti daudzi vārdos sevi uzskata par labēji orientētiem, bet, tiklīdz sāk izteikt savus uzskatus, izrādās, ka ir kreisie. «Absolūtais vairākums iedzīvotāju ir kreisi orientēti, bet tas nenozīmē, ka kampaņā labējās idejas nevarēs iegūt balsis, ja vien pareizi šīs idejas izspēlēs,» saka A. Kaktiņš. Jāatgādina, ka kreisie – LSDSP un PCTVL – jau ir sastrādājušies Rīgas domē. Toreiz vēlētāji, kļūdaini par kreisajiem uzskatot tā dēvētās krievu partijas, bet par labējiem – latviešu partijas, bija sašutuši, kā latvietis Dainis Īvāns var strādāt pozīcijā kopā ar krievu Sergeju Dolgopolovu.

Tagad Nacionālā apvienība (NA) un Vienotība savu elektorātu biedē ne gluži tik provokatīvā tekstā kā nacionāļi 2009. gadā, bet tuvu tam. Šiem politiskajiem spēkiem nav citas spēcīgas kārts, ko tās varētu izspēlēt pirms vēlēšanām Rīgā. Pensionāriem, vecākiem ar bērniem un pat autovadītājiem (neatkarīgi no nacionālās piederības) aktuālo sociālās palīdzības programmu jau privatizējusi partiju apvienība Saskaņas centrs (SC) un tās pušelniece partija Gods kalpot Rīgai (GKR). Nekas jauns tas nav, sociālie jautājumi, veselība un izglītība allaž bijis kreiso partiju jājamzirdziņš pirms vēlēšanām Rīgā.

SC, kas kopā ar GKR galvaspilsētā tur varas grožus savās rokās, pagaidām savā retorikā ir diplomātiskāks. Saskaņiešu vadība ir atļāvusies vien izteikties, ka nepieciešams «nosargāt kreiso politiku pret labējo revanšu». A. Kaktiņš nosmej: «Saprotams, ka SC lavierē. Zinot balsstiesīgo Rīgas iedzīvotāju sastāvu, SC un GKR ir ļoti svarīgi dabūt latviešu balsis. Ja pieņem Vienotības un NA spēles noteikumus, ka krieviem jābalso par krieviem un latviešiem par latviešiem, tad kompromiss nav iespējams.»

Tā dēvētās latviešu partijas, šķiet, pašlaik uz krievisko elektorātu netēmē, bet pēc pašvaldību vēlēšanām 2001. gadā PCTVL gan sūkstījās, ka «bija izvērsusies sīva cīņa par krievvalodīgo vēlētāju balsīm, jo praktiski visas vadošās latviskās partijas strauji palielināja to reklāmas izdevumu daļu, kura tika mērķēta galvenokārt vai arī vienīgi krievvalodīgajiem vēlētājiem».

Jā, vēlētājiem piemīt arī kāds niķis. Viņi mēdz balsot, nevis izvērtējot partijas ideoloģiju, bet vadīties pēc personīgās uzticēšanās. Tāpēc politiķa reputāciju nevar izveidot trīs mēnešus pirms vēlēšanām. Ak, nākamais piemērs šo apgalvojumu tomēr apstrīdēs. Jo vēlētāji mēdz uzķerties uz ļoti primitīviem āķiem. Piemēram, 2005. gada vēlēšanu pārsteigums bija apvienības Dzimtene/Latvijas Sociālistiskā partija reibinošie panākumi – 11,5 procenti balsu. Par pašmāju Žirinovski dēvētais ne pārāk ietekmīgais politiķis Juris Žuravļovs, izspēlējot Rubika kārti un izmantojot privātās radiostacijas iespējas un ietekmi, iesoļoja Rīgas domē kopā ar Rubiku. Nē, ar Alfrēdu ne, ar viņa dēlu Arturu. Nav vērts atgādināt Andra Ārgaļa trikus, pirms vēlēšanām sūtot apsveikuma kartītes pensionāriem un ne tikai viņiem.

UZZIŅAI

Rīgas domes priekšsēdētāji

• 1990–1994 Andris Teikmanis (Latvijas Tautas fronte)

• 1994–1997 Māris Purgailis (Latvijas Nacionālā neatkarības kustība)

• 1997–2000 Andris Bērziņš (Latvijas ceļš)

• 2000–2001 Andris Ārgalis (TB/LNNK)

• 2001–2005 Gundars Bojārs (LSDSP)

• 2005–2007 Aivars Aksenoks (Jaunais laiks)

• 2007–2009 Jānis Birks (TB/LNNK)

• 2009 Nils Ušakovs (Saskaņas centrs)