Latvijas ekonomisko trimdinieku skaits turpina augt. Tiek lēsts, ka kopš
pirmā lielā emigrantu viļņa peļņā uz ārzemēm varētu būt izbraukuši jau
ap 300 tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju. Par to, kā mudināt viņus
atgriezties, politiķi runā jau vismaz piecus gadus. Plāni ir,
realizācijas nav. Tikmēr jauno aizbraucēju grupā potenciāli var
ieskaitīt vēl 425 tūkstošus, kuru mājsaimniecības dzīvo uz nabadzības
riska robežas ar 150 vai mazāk latiem mēnesī.
Kā vēstī telekanāla TV3 raidījums «Nekā Personīga», Sandis Birģelis līdz pat šīs nedēļas otrdienai dzīvoja Alojas novada Brīvzemnieku pagasta Puikulē, 115 kilometrus no Rīgas. Viņam ir 32 gadi un pats viņš sevi atzīst par Latvijas patriotu. Lai cik grūti laiki, kopā ar ģimeni bija apņēmušies dzimto vietu neatstāt, kaut daudzi no šejienes ir aizbraukuši.
Skolā, kur mācījies, kādreiz bijuši 130 skolēni, tagad tikai ap 50, no viņa paša klases palicis tikai viens klasesbiedrs. Oficiāli pagastā reģistrēti 1092 iedzīvotāji, agrāk bijis vismaz par trešdaļu vairāk. Gandrīz katrā dzīvoklī pa kādam aizbraucējam. Sanda bērnībā lielais pagalms bijis pilns ar bērniem, tagad paša puikām vairs neesot pat pāris vienaudžu, ar ko smilškastē paspēlēties.
Sanda sieva Kristīne jau pirms septiņiem mēnešiem devusies prom uz Vāciju, jo pirmā tur dabūjusi darbu. Mammas prombūtni smagi pārdzīvo četrgadīgais Dāvis, kuram tagad šķiet, ka arī tētis var pazust uz neatgriešanos. Pēdējā laikā visi dzīvoja pie vecmāmiņas. Nekad neesot domājuši, ka nonāks tādā trūkumā, lai arī gan paši, gan vecāki cīnījušies kā mācēdami labāk iekārtot savu dzīvi.
Sandis ir galdnieks, pirms četriem gadiem viņam bija labs darbs Siguldā, sieva strādāja veikalā. Kad piedzima bērni, Sandis palika vienīgais pelnītājs.
Firma, kurā viņš strādāja, bankrotēja. Nespēdami samaksāt par īri un iztiku pilsētā, viņi pārcēlās uz dzimto Puikuli pie Sanda vecākiem. Sandim izdevās dabūt darbu citā mēbeļu ražotnē. Sākumā sanācis ap 400 latiem mēnesī, iztikuši ļoti labi, bet vēlāk īpašnieks pateicis, ka nevarēs maksāt vairāk par 20 latiem nedēļā. Ar tiem vairs nevarēja segt pat ceļa izdevumus uz 30 kilometru attālo darbavietu.
Kvalifikācija Sandim ļautu dabūt darbu arī Rīgā, bet puikām tur bērnudārzā netikt, īres maksa liela, pārtika dārga un viņš viens nespētu ģimeni uzturēt. Sandis nav vairījies arī no jebkāda cita smaga darba – arī par mežstrādnieku, kur arī kādu laiku strādājis, bet vietas nebijis.
Pagasts pusgadu maksājis 75 latu pabalstu, bet pēc tam viņi palikuši tikai ar bērnu pabalstu naudu. Mašīnai beigusies tehniskā apskate, tās iziešanai nepieciešamie ap 60 lati tad viņiem jau bijusi nesasniedzama summa. Mēnesī visai ģimenei bijis jāiztiek ar 38 latiem, nācies domāt, kā aizbraukt uz Aloju pēc tā sauktās «nabagu pakas» putraimiem.
Izmisumā sieva caur radiem sameklējusi darbavietu Vācijā veļas mazgātavā. Viņa aizbraukusi, sākumā domāts, ka tikai īslaicīgi. Vēl kādu laiku cerējuši, ka būs kādas pozitīvas pārmaiņas, ka varēs tomēr palikt un izdzīvot tepat.
Smagi pieņemtais lēmums pārcelties uz Vāciju nu jau ir tikpat kā īstenojies. Sandim un viņa mammai, kura brauks līdzi vismaz pirmajā laikā pieskatīt bērnus, tas ir gandrīz kā lēciens bezdibenī.
Neviens no viņiem nekad mūžā nav bijuši ārpus Latvijas, pat ne ekskursijā Lietuvā vai Igaunijā. Somās ļoti gribētos paņemt kaut ko līdz no Latvijas, piemēram, vietējā veikalā iecienītāko lauku maizi, arī auzu pārslas, ko saņēmuši no «nabagu pakām» un, protams, arī no pašu dārza pagrabā sagādātos krājumus.
Iespējams, ka Sandis un viņa ģimene varētu nebraukt prom, ja tiktu iedarbināts kāds no ekspertu un politiķu sen apspriestajiem atbalsta veidiem. Piemēram, Labklājības ministrijas plāns apmaksāt ceļa izdevumus par došanos uz darba vietu vai par pārcelšanos uz dzīvi kādā citā Latvijas vietā, kur ir darbs, vēstī raidījums.
Labklājības ministre Ilze Viņķele (V) sacījusi: «Nu, lūk, tieši šādām ģimenēm, šādām situācijām mēs esam nākuši klajā ar piedāvājumu ieviest atbalsta programmu «Darbs Latvijā», kas tieši šādās situācijās cilvēkiem pabalstu vietā sniegtu ļoti mērķētu atbalstu transporta kompensācijai. Līdz ar to katra cilvēka izvēle beigu beigās būs vai nu meklēt citu pašvaldību, kur ir darbs, no kura viņš var savus mazos bērnus, kas, es pieļauju, ir ar pilnu atbildību un apziņu radīti, nevis negadījuma pēc piedzimuši, ka mēs palīdzēsim cilvēkiem brīdī, kad, iespējams, ir jāmaina dzīvesvieta.»
Taču solītā programma varētu sākt darboties tikai gada beigās. Sanda ģimenei tas jau ir par vēlu. Prombraukšanas biļetes nopirktas. Naudu ceļam sieva sapelnījusi Vācijā, kur saņem 800 eiro mēnesī. No tiem par 600 eiro Karlsrūhes pilsētā viņi īrēs dzīvokli. Par katru bērnu saņems 180 eiro lielo Vācijas noteikto pabalstu. Kopā dzīvošanai būs 560 eiro, kas ir milzīga summa viņu pieticīgajām vajadzībām. Pēc tam no Latvijas iecerēto politisko piedāvājumu klāsta uz viņiem varētu jau attiekties ekonomikas ministra Daniela Pavļuta («Reformu partija») solītā programma reemigrantiem. Bet arī tā vēl tikai top.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes oficiālie dati, kas gan ir ļoti nepilnīgi, jo ne visi par savu aizbraukšanu paziņo, tomēr uzrāda skaidru tendenci, ka ekonomisko trimdinieku skaits pieaug. 2010.gada 1.janvārī bija ziņas par 49 691 aizbraucēju, pēc gada – par 57 605, bet šā gada sākumā jau par 72 292, tagad šis skaitlis ir sasniedzis 81 815, kas liecina, ka daudziem mūsu līdzpilsoņiem krīze nebūt vēl nav beigusies.
Rādīt reklāmu
