Lai gan tie, kam latviešu valoda nav dzimtā, to prot aizvien labāk, tomēr bieži vien sabiedrībā runāt izvairās – šis ir viens no secinājumiem Latviešu valodas aģentūras pētījumā Valodas situācija Latvijā: 2004–2010.
Tā autori meklējuši atbildes, kāpēc tā noticis un kas būtu darāms, lai situāciju uzlabotu, raksta
NRA.LV.
Latviešu valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis uzsver, ka valsts valoda ir pārāk svarīgs jautājums, lai pret to izturētos nenopietni. Latviešu mēles nākotni noteiks tās runātāji, un šobrīd lielākā problēma esot tā, ka bieži vien Latvijā valsts valodas vietā tiek lietotas citas. Lai mainītu attieksmi, nelīdzēs direktīvas, likumi vai valdības norādījumi, jāiesaistās visiem sabiedrības slāņiem – arī skolotājiem un jaunākās paaudzes vecākiem.
Demogrāfs Ilmārs Mežs atgādina, ka Latvijas valstij nebūs lielas jēgas, ja nebūs bērnu – valsts valodas lietotāju. Tāpēc politiķiem jāstrādā pie labvēlīgas demogrāfiskās vides veidošanas, pretējā gadījumā nebūs, kas šo valodu lieto.
Kā liecina pētījums, kopumā mazākumtautību latviešu valodas prasme ir ievērojami uzlabojusies, taču tas vairāk panākts ar administratīvām metodēm, nevis ar personīgo ieinteresētību. Par to liecina arī respondentu atbildes. Kā motivāciju valsts valodas labākai apguvei vairāk nekā puse atzinusi lielāku nepieciešamību lietot latviešu valodu un Valsts valodas likuma prasības, aptuveni trešā daļa kā spēcīgu motīvu minējusi latviešu valodas prasmes pārbaudi pilsonības iegūšanai, aptuveni tikpat daudziem svarīga bijusi valsts valodas prasmes pārbaude, Izglītības likums un valsts inspektoru darbība.
Izrādās, tieši Izglītības likums ir labākā svira, kas mudina mazākumtautību bērnus apgūt latviešu valodu. Arī augstskolu mācībspēki apliecinājuši, ka krievu valodā runājošo studentu valsts valodas prasmes ir ļoti uzlabojušās. Tomēr izglītības pozitīvo lomu krietni mazina latviešu inteliģence, ierēdņi un politiķi, kuri sazinās ar plašsaziņas līdzekļiem krievu valodā.
Vislielākās problēmas tomēr ir pakalpojumu jomā un privātajā biznesā, jo tieši šajā sektorā tie, kas runā latviešu valodā, nereti netiek apkalpoti valsts valodā. Bieži vien izrādās, ka pakalpojuma sniedzēji gluži labi prot runāt latviski, taču to nedara principa pēc. Tajā pašā laikā 65% krieviski runājošo atzinuši, ka viņiem nav atteikta informācija tādā gadījumā, kad pie latviski runājoša pakalpojuma sniedzēja vērsušies krievu valodā. Līdz ar to neesot nekāda iemesla runāt par diskrimināciju pret krieviski runājošajiem, konstatēts pētījumā.
Drīzāk gan jārunā par latviešu valodas konkurētspēju ar citām valodām, un salīdzinoši labāka situācija ir lauku rajonos un mazpilsētās, kur tā tiek lietota plašāk nekā lielajās pilsētās, Rīgas reģionā un Latgales pusē. «Valodu konkurence pastāv, un tā parādās ikvienā mirklī, kad mēs izvēlamies to vai citu saziņas valodu,» uzsvērts pētījumā.
***
Uzziņai
Mazākumtautību valsts valodas prasme:
pamatzināšanas 16%
neprot 8%
viduvēji 27%
labi 48%
grūti pateikt 1%
*
Valsts valoda jāprot (mazākumtautību respondentu viedoklis):
drīzāk nav jāzina 3%
nav jāzina 3%
drīzāk jāzina 31%
visiem 49%
nav viedokļa 14%
*
Mazākumtautību jauniešu no 17 līdz 25 gadiem valsts valodas prasme:
nevar novērtēt 6%
viduvēji 30%
labi 64%
Svarīgākie valsts valodas politikas uzdevumi nākotnē:
valsts valodas lomas un statusa stiprināšana izglītības sistēmā
bilingvālās izglītības turpmāka īstenošana
valodas plašākas lietošanas sekmēšana, tai skaitā
Latvijas plašsaziņas līdzekļos
stingrāka valodas lietojuma prasību ievērošana uzņēmējdarbībā
atbilstoši LR normatīvajiem aktiem, paredzot arī grozījumus tajos
Avots: Valodas situācija Latvijā: 2004 – 2010
Rādīt reklāmu
