Rīgas pilsētas būvvalde apturējusi būvatļauju 12 stāvu ēkai, kuras
pakājē gāja bojā 54 cilvēki. Māja nav pabeigta, un šobrīd aktuāls ir
jautājums, vai būvdarbu atsākšana vispār būtu pieļaujama. Apkārtējo namu
iedzīvotāji tuvākajā laikā sāks vākt parakstus, pieprasot jaunbūves
nojaukšanu. Viņiem bail, ka arī tā sabruks un uzgāzīsies virsū citām
mājām, izraisot veco paneļmāju domino efektu. Un pat tad, ja tehniski šo
lielo ēku traģiskie notikumi nekādi nav ietekmējuši, enerģētiski un
emocionāli no tās dveš nāve.
Būs jāpaiet daudziem gadu desmitiem, lai veikala Maxima traģēdija pārstātu sāpēt, bet, lai aizmirstu, varbūt simtiem. «Te ir runa par paaudzēm,» spriež arhitekts Pēteris Blūms. Kapavietas kapsētās sāk aizaugt divas paaudzes pēc pēdējā apglabātā, kad izzūd tiešā radniecības saite. Bet līdz tam mirušos atceras, un projekta attīstītājiem šis fakts ir jāņem vērā.
Par to, ka šis nodarījums ilgi netiks aizmirsts, liecina ziedu kalni un svecīšu tūkstoši, kas joprojām atrodas Maxima nosaukuma pakājē Priedaines ielā 20. Cilvēki joprojām nāk uz traģēdijas vietu – tagad arī tie, kas iepriekš nevarēja sadūšoties. Policistiem vienmēr pa ķērienam ir šķiltavas, lai palīdzētu iedegt svecītes, skarbais vējš savukārt tās cenšas nopūst. Un vēl vējš dārdina atplēstās skārda loksnes, dienu un nakti biedējot tuvāko māju iemītniekus. Viņi tagad ir ļoti satraukti. Mēģina organizēties parakstu vākšanai, pieprasot visa objekta nojaukšanu. Taču vienlaikus baidās no atriebības. Katrs saprot, ka runa ir par ļoti lielām naudas summām. No citām Rīgas vietām atnākušie vai atbraukušie domā tāpat kā ar vietējie – lielā būve jānojauc, jāuzspridzina, vienalga kā, bet jādabū projām, un vietā jāuztaisa skvērs ar piemiņas vietu, kur nolikt ziedus un aizdegt svecītes.
Tomēr skrūvītes...
Līdz šim paziņojumi, ka līdz ar sabrukušo Maxima lielveikala ēku būtu nojaucams arī puspabeigtais dzīvokļu nams, izskanējuši no politiķiem, arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks Oskars Āboliņš aicinājis valdību domāt par jaunbūves piespiedu nojaukšanu, jo tā it kā esot bīstama. Taču šī bīstamība ne ar ko nav pierādīta, nav notikusi neviena ekspertīze. Vienīgi glābšanas darbu beigu fāzē, kad lielveikalā Maxima notika trešais nogruvums, pārbaudīja arī lielo ēku, un objekta svārstības netika konstatētas.
Projektētāja, kompānijas Kubs piesaistītais eksperts, būvinženieris Valters Celmiņš pašlaik pēta būvprojekta konstrukciju sadaļu. Pilna atskaite un secinājumi tiks doti jaunnedēļ, taču īsumā eksperts secinājis, ka lielā māja nevarēja ietekmēt mazo tik ļoti, lai to sagrautu. «Tā bija konstrukcijas vaina.» Runa ir par tām pašām jumta kopnēm, kas projekta tehniskajā ekspertīzē un būvvaldē saskaņotas ar vienlaidus konstrukciju, bet vēlāk tika ērtības un lētuma labad sadalītas uz pusēm un saskrūvētas ar dažām, iespējams, zemākas kvalitātes, skrūvēm. Arī lielajai ēkai nepieciešama ekspertīze – jāmēra, vai tā nav sasvērusies. Acīmredzamus defektus Valters Celmiņš nav pamanījis, savukārt ar ēkas enerģētiku saistītos bojājumus viņš atturas komentēt. Tas būtu nekorekti pret ekspertīzes pasūtītāju. Tikmēr ar projektu nesaistītie arhitekti un inženieri sliecas par labu iedzīvotāju versijai – šim objektam nav nākotnes tā sākotnēji iecerētajā funkcijā un veidolā.
Pārāk tuvu nāves zona
Būvinženieru savienības vadītājs Mārtiņš Straume spriež: tehniski, ja vajadzīgs, tur pamatos var kādu rievsienu ielikt – drošībai, ar speciāliem līdzekļiem monitorēt nesošās konstrukcijas, bet morāli cilvēkiem tur būs grūti dzīvot. Laikam pareizākais būtu jaukt nost. Arhitekts Pēteris Blūms norāda, ka gadījumā, ja tehniski ar ēku viss būs kārtībā, tas paliks pasūtītāja ziņā, ko darīt. «Bet laba aura šai vietai nebūs nekad. Tā ir pārāk tuvu nāves zonai.» Arhitekts gan aicina nesaasināt uzmanību uz šo jautājumu, jo īstās atbildes atnāks pašas. Ir jāgaida. «Intuitīvi man šķiet, ka tai mājai nebūs gara dzīve. Diezin vai kāds tajā gribēs dzīvot.»
Projekta attīstītājs Homburg Zolitūde negaida, kamēr laiks visu saliks pa plauktiņiem un laužu bēdas nogulsnēsies. Gandrīz uzbūvētajā 12 stāvu dzīvokļu kompleksā Urbeto atrodas 131 nepārdots dzīvoklis. Banka Eesti Krediidipank attīstītājam izsniegusi kredītu 3,29 miljonu latu apmērā un norāda, ka arī pēc notikušā «SIA Homburg Zolitūde saistības pret banku paliek spēkā un to turpmākā segšana ir SIA Homburg Zolitūde atbildība.» Bankas Latvijas filiāles vadītāja Ieva Rācenāja iespējamo ēkas nojaukšanu atturas komentēt, taču tālākās rīcības varianti jau tiek saskaņoti. «Esam tikušies ar uzņēmuma pārstāvjiem, pārrunājuši radušos situāciju, un pašlaik juristi izskata risinājumus, kas būtu abpusēji pieņemami, ņemot vērā traģiskos notikumus.»
Bailes pašu dzīvokļos
To, ka iedzīvotāju prasītā ēkas nojaukšana principā ir iespējama, tā caur puķēm Homburg grupas pārstāvis Joss Frujters pateicis intervijā aģentūrai LETA: «Kad būsim pārliecinājušies, ka ēka nav bojāta un ir droša, tad mēģināsim atrast risinājumu, kas ir sabiedrībai pieņemams. Ja vispārējais noskaņojums būs tāds, ka ēku var saglabāt, tad varam strādāt pie risinājuma, kas dotu vislielāko ieguldījumu sabiedrībai. Ja izrādīsies, ka šī ēka ir bojāta, tad, protams, tā būs jānojauc.»
Attīstītājam šobrīd visizdevīgākā kombinācija būtu, ja lēmumu par ēkas nojaukšanu nenāktos pieņemt pašam, bet to izdarītu, piemēram, Rīgas dome, un morālu, nevis drošības apsvērumu dēļ. Tad pastāvētu iespēja prasīt no pilsētas kompensāciju, kas ļautu vismaz norēķināties ar banku. Protams, pagaidām tie ir tikai minējumi, un pēc lielākas skaidrības visskaļāk sauc apkārtējo ēku iedzīvotāji. Bieziņa ielas 2. nams atrodas nepilnus 30 metrus no jaunbūves, un tā iedzīvotāji baidās naktī gulēt pašu dzīvokļos. Iet pie draugiem un radiem, jo atbildīgās institūcijas ar viņiem nesarunājas. Dzīvokļu kooperatīva vadītāja Valentīna Ivašina
NRA.lv stāsta, ka iedzīvotāju kopsapulcē uzrakstīta vēstule Rīgas domei un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam ar prasību atbildēt uz jautājumu – vai cilvēki savā mājā var justies droši. Amatpersonu klusēšana viņu bažas tikai vairo.
Rādīt reklāmu
