Prokuroru iesaistīšanos biznesa strīdos jāvērtē prokuroru Ētikas
komisijai, jo šāda rīcība liek apšaubīt prokuroru godaprātu un šūpo
tiesībsargu reputāciju, uzskata
NRA.lv aptaujātie eksperti.
Turpinot skaidrot, kā vērtējama Ģenerālprokuratūras prokurora Anda Mežsarga un Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieka Aigara Sparāna iesaistīšanās biznesa strīdu kārtošanā starp Ventspils uzņēmējiem, NRA aptaujāja ekspertus tiesībsargājošā jomā. Viņu attieksme pret šādām ar valsts varu apveltītām personu aktivitātēm ir krasi negatīva.
Neiedomājama rīcība
Bijušais prokurors, zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, vaicāts, vai viņš, būdams prokurors, bieži iesaistījās privāto strīdu kārtošanā, strikti atbildēja: «Padomju laikā nevienam prokuroram pat prātā neienāktu tā darīt.»
Runājot par to, kādēļ mūsdienās prokuroru iesaistīšanās biznesa strīdos tiek uztverta gandrīz kā pašsaprotama lieta, advokāts norādīja: «Ja rūpīgi lasām Prokuroru ētikas kodeksu un Prokuratūras likumu, redzam, ka arī mūsdienās tā nevar darīt. Problēma ir tāda, ka tie, kam jāuzrauga prokuroru ētikas pārkāpumi, skatās caur pirkstiem uz šo ētikas normu neievērošanu. Kādēļ dibinātas ētikas komisijas un radītas vispārējās ētikas normas? Tādēļ, lai prokurora rīcība neliktu apšaubīt viņa godaprātu, vēlmi, prasmi, zināšanas, ko viņš ir apņēmies realizēt, stājoties amatā.»
Taujāts par to, vai tad ir slikti, ja prokurors pēc darba dodas palīgā uzņēmējiem, kurus viņš pazīst no procesuālo darbību veikšanas, izšķirt strīdus, labdarīgi nodarbojas ar mediāciju, par to neprasot atlīdzību, S. Vārpiņš atbildēja: «Diezgan apšaubāma tāda mediācija. Prokuroram nevajadzētu darīt neko tādu, kas varētu likt apšaubīt prokurora godaprātu. Jautājums – vai prokurors pēc pulksten pieciem, beidzot darbu, vairs nav prokurors un var iet un darīt ko grib? Piemēram, Advokātu ētikas kodeksā ir atrunāts, ka advokātam savā profesionālajā darbībā, kā arī privātajā dzīvē ir jāizvairās no tādas rīcības, kas var apkaunot viņa profesiju, izsaukt šaubas par viņa cieņu, godīgumu un taisnīgumu. Prokuroru ētikas kodeksā šī ārpusdarba norma traktēta šaurāk, proti, tur teikts, ka prokuroram jāveido sava ārpusdarba uzvedība tā, lai tā neapkaunotu prokurora vārdu, neradītu šaubas par prokurora objektīvu un godīgu pienākumu pildīšanu.»
Nevienlīdzīgs svars
S. Vārpiņš uzsvēra, ka šaubas par prokurora godaprātu rada tieši tas apstāklis, ka prokurors ar strīdos iesaistītajām personām ir veicis procesuālās darbības: «Cita lieta, ja prokurors ir specializējies šaurā jomā, piemēram, kibernoziegumos, un draugi viņam palūdz pēc darba konsultācijas, vai prokurors konsultē savu kaimiņieni, kurai nozagta zaptes burka, par to, kur viņai vērsties un kā jāraksta iesniegums policijai. Bet ir pilnīgs absurds, ja prokurors iesaistās strīdos starp personām, ar kurām viņš veicis procesuālās darbības. Vēl būtu pieļaujams, ja prokurors tiktos ar strīdos iesaistīto pušu advokātiem. Šeit ir nevienlīdzīgs svars. Prokuroram pretim stāv cilvēki, kuri nav juristi. Prokurors ir jurists, turklāt viņš ir apveltīts ar valsts varu.»
S. Vārpiņš uzskata, ka šis gadījums, kad prokurors iesaistījies biznesa strīdu kārtošanā, būtu rūpīgi jāvērtē prokuroru Ētikas komisijai, taču vienlaikus prognozēja: «Neviens jau neatzīs, ka te nodarīts kaitējums prokuratūras prestižam. Piemēram, ja ceļu policists no kāda paņem piecīti, viņš tiek tiesāts un prokurors tiesā saka, ka apsūdzētais ar savu rīcību apkaunojis visus policistus. Bet kad ir runa par prokuroru amata brāļiem, kuri arī veikuši apšaubāmas darbības, tad parasti saka, ka tas viss ir nekaitīgi.»
Ārpus katras kritikas
Bijušais iekšlietu ministrs, tagad zvērināts advokāts Aloizs Vaznis, vaicāts, vai viņš, strādājot tiesībsargājošajās institūcijās, arī ir saskāries ar to, ka prokurori sniedz mediācijas pakalpojumus, atbildēja: «Nē. Tolaik prokurori ar tādām lietām nenodarbojās. Tādas šeptes nebija iedomājamas ne tikai prokuratūrā, bet arī milicijā un tiesā. Tas ir ārpus katras kritikas.»
Runājot par to, kādēļ mūsdienās uz šādām prokurora aktivitātēm raugās kā uz normālu lietu, A. Vaznis teica: «Mūsdienās uz daudz ko raugās kā uz normālu lietu. Mūsdienās kontrole vairs neeksistē. Tāpēc jau nav jābrīnās, ka prokurori restorānos kārto lietas ar cilvēkiem, ar kuriem viņiem jāveic procesuālās darbības,» teica A. Vaznis, acīmredzot atgādinot prokurora A. Mežsarga jau agrāk restorānā ar Ventspils miljonāriem Oļegu Stepanovu un Olafu Berķi veiktās «procesuālās darbības». «Prokuratūrai vairs nav uzraudzības funkcijas. Kādā publikācijā lasīju ģenerālprokurora izteikumu, kurā viņš skaidri un gaiši teica, ka prokuratūrai vairs nav uzraudzības funkciju. Kamēr izmeklēšana netiks nodalīta no uzraudzības, nekāda labuma nebūs. Biznesa strīdu izšķiršanai domāta šķīrējtiesa un mediatori. Prokurors nekādā gadījumā nedrīkst izmantot sava amata ietekmi. Tas nav normāli. Tad jau savu ietekmi sāks izmantot arī Valsts prezidents, Ministru prezidents. Tas taču ir kategoriski aizliegts. To pat padomju laikā neatļāvās darīt Komunistiskās partijas Centrālkomitejas vīri. Atminos, kad strādāju ministrijā, bija gadījumi, kad zvanīja no Centrālkomitejas. Viņi tiešā tekstā nekad neko neteica. Viņi teica viltīgi un gudri: – Jums tur ir tāda lieta, bet to vajag tā ļoti objektīvi atrisināt,» skaidroja pieredzējušais speciālists.
Normāla lieta?
Pirms dažām nedēļām plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par Šveices advokāta Rudolfa Meroni liecībām, kā A. Mežsargs un A. Sparāns iesaistījušies Ventbunkera akcionāru strīdu kārtošanā. No R. Meroni liecībām nepārprotami izriet, ka abi kungi runājuši savu visvareno iestāžu vārdā. «Tikšanās laikā Mežsargs skaidroja, ka gan Ģenerālprokuratūra, gan SAB ir norūpējušies, ka cīņa par Ventbunkeru un nemitīgie apvainojumi un raksti, kas presē par to parādās, kaitē Latvijas valsts interesēm. Viņi ierosināja, ka man jātiekas vai nu ar Stepanova kungu, vai Berķa kungu, kurš tobrīd vēl tika uzskatīts par Stepanova sabiedroto, lai apspriestu iespējas atrisināt šīs nesaskaņas,» pietiek.com citēja R. Meroni liecības.
Ģenerālprokurors, izvērtējot A. Mežsarga rīcību, konstatēja, ka tur nekas ļauns nav saskatāms, un A. Mežsargam norādījis, ka viņam turpmāk «rūpīgāk jāanalizē ārpusdarba kontakti un tikšanās, lai neradītu šķietamas šaubas par prokuroru rīcības ētiskumu». Savukārt A. Sparāna rīcību Ē. Kalnmeiers atturējās vērtēt vispār: «Konkrētajā situācijā operatīvā darbinieka rīcību nevar uzskatīt par tādu, kura būtu pakļauta prokurora uzraudzībai Operatīvās darbības likuma izpratnē.» Bet SAB direktors Jānis Maizītis A. Sparāna rīcību pilnībā atteicās komentēt.
Rādīt reklāmu
