Pagājušajā nedēļā Rīgas apgabaltiesas kolēģija tā dēvētajā Lemberga
krimināllietā aprāva zvērināta advokāta Ilmāra Krūma pratināšanu.
Pratināšanas apraušana kā jau ierasti izpaudās kā liegums aizstāvībai pratināt liecinieku ilgāk, nekā pirms tam to tiesas zālē darījuši prokurori. Aivaram Lembergam kārtējo reizi tika dota iespēja uzdot tikai papildjautājumus. Tādējādi šajā kriminālprocesā aizpratināto liecinieku pulkam piepulcējās vēl viena persona.
No tiesā uzdotajiem jautājumiem varēja noprast, ka I. Krūma liecības bija vienlīdz svarīgas kā apsūdzībai, tā aizstāvībai. Piemēram, prokurori cita starpā centās izdabūt liecības par A. Lemberga draudiem bijušās SWH impērijas īpašniekam Aināram Gulbim, savukārt aizstāvība cita starpā pūlējās no I. Krūma noskaidrot, kādēļ līdz bankrota robežai tika novesta Rīgas Apvienotā Baltijas banka, kādēļ tik jocīgi paraksti uz vairākiem dokumentiem, kā arī ar patiesā labuma guvējiem un to gūšanu saistītos jautājumus.
Par sevi un ar krimināllietu tieši nesaistītiem faktiem advokāts stāstīja pietiekami izsmeļoši, taču uz konkrētiem jautājumiem par dokumentiem vai viņam zināmo kolēģu un uzņēmēju darbībām atbildēja ļoti atturīgi. Savu atturību liecinieks pamatoja ar objektīvu nespēju atminēties 17 gadus vecus notikumus.
Zelta sēdvieta
I. Krūms neslēpa, ka ar A. Gulbi iepazinies 1991. gadā lidmašīnā, kurā viņš kā students lidojis biznesa klasē uz studijām Dānijā. «Es sāku mācības Dānijā maģistrantūrā, toreiz biļetes bija ļoti, ļoti lētas. Tā kā biļešu nebija, tad trāpījās biļete biznesa klasē, un tur blakus vienkārši pilnīgi nejauši gadījās Ainārs Gulbis. Es izstāstīju, ka dodos mācīties, tad viņš teica, lai viņam uzzvana, nu, tā arī notika,» atminējās advokāts, kura tālāko dzīvi un labklājību noteica liktenīgā sēdvieta blakus miljonāram. Iepriekš pratināšanā A. Gulbis apliecināja, ka daudzsološajam juristam mācības Dānijā viņš esot apmaksājis.
Darba intervija toreiz noslēgusies veiksmīgi, un I. Krūms pēc studiju pabeigšanas 1992. gadā sācis darbu SWH Rīga juridiskajā birojā (to tolaik vadīja Ainārs Platacis) par juriskonsultu. Sākotnēji darba uzdevumus I. Krūmam devis A. Platacis, vēlāk svarīgas lietas arvien biežāk uzticējis pats A. Gulbis. Drīz vien jaunajam juristam ticis uzticēts pārstāvēt akciju sabiedrību pēc Šveices likumdošanas SWH Riga Zurich AG, noslēgts līgums ar SIA Lat Transnafta par juridiskās palīdzības sniegšanu, piešķirtas tiesības pārstāvēt akciju sabiedrību SWH AG, kas būtībā bijusi akciju sabiedrība SWH Rīga Zurich AG. Beigu beigās I. Krūmam piešķirtas tiesības pārstāvēt SWH grupas kompānijas. Viņš bijis dalībnieks arī SIA Mežezers, akcionārs akciju sabiedrībā Rīgas Apvienotā Baltijas banka, dalībnieks SIA Labvakar, akcionārs akciju sabiedrībā Latvijas Krājbanka, akcionārs SWH grupa, dalībnieks SIA Tas, dalībnieks SIA Tango, akcionārs akciju sabiedrībā Strēlnieku nams. Tiesā uzdoto jautājumu un atbilžu gūzmā izgaismojās, ka kopš 1996. gada līdz pat šim brīdim I. Krūms sniedz juridisko palīdzību arī bijušajam A. Lemberga ģimenes draugam, tagad krimināllietā cietušā statusā noformētajam Vladimiram Krastiņam.
Durvju dauzīšana
I. Krūmam daudz tika jautāts par konfliktu starp Rīgas un Ventspils uzņēmējiem. I. Krūms atminējās, ka sarunas starp abām uzņēmēju grupām notikušas gan Rīgā, gan Ventspilī un tās reizēm bijušas visai smagas. Sarunas bieži notikušas Rīgā, Bankas Baltija telpās. «Bankas Baltija viss lielais kabinets bija pilnīgi pilns ar cilvēkiem – Aleksandrs Lavents, Ainārs Gulbis, Jūlijs Krūmiņš, Alberts Krols, Aivars Lembergs, nu, vairāk arī neatceros,» atminējās I. Krūms.
Advokātam šķitis, ka sarunu pamatā bijusi vēlme sadalīt biznesu. «Manu sajūtu līmenī visiem ventspilniekiem bija vēlme tikt no Rīgas puses vaļā. Raksturu dēļ sarunas notika starp Aivaru un Aināru, tad tās beidzās ar durvju dauzīšanu no vienas vai otras puses. Sarunas notika arī starp visiem pārējiem,» deviņdesmito gadu vidus notikumus atcerējās I. Krūms.
Prokuroriem par sarūgtinājumu I. Krūms tā arī nespēja atminēties, ka smagajās sarunās starp rīdziniekiem un ventspilniekiem būtu bijuši sadzirdami draudēšanas vai izspiešanas elementi.
Apsēstība ar banku
Vaicāts, kādēļ A. Gulbim tik svarīga bijusi Rīgas Apvienotā Baltijas banka, kuras bilances vērtība līdzinājās nullei, I. Krūms norādīja, ka «banka bija Gulbja apsēstība».
I. Krūms atminējās, ka A. Gulbis ļoti vēlējies iegūt nomā tolaik valstij piederošo Ventspils naftu. Uz sarunām pie ministra Ulda Oša par nomu pie Finanšu ministrijas piebraukušas pat veselas sešas Mercedes Benz automašīnas.
Aizstāvība ar I. Krūma palīdzību vēlējās noskaidrot vairāku parakstu autentiskumu uz krimināllietā esošajiem dokumentiem. Šajā saistībā
I. Krūms neslēpa, ka A. Gulbis ir ļoti impulsīvs cilvēks, kuram «atkarībā no veselības stāvokļa mainījās paraksti».
Tomēr pārsvarā, atbildot uz aizstāvības jautājumiem, I. Krūms lietoja frāzes «neatceros», «šobrīd neatceros», «nemācēšu atbildēt». Kā ierasts, aizstāvībai svarīgu jautājumu brīžos prokurors Juris Juriss lēca kājās, iebilstot pret uzdoto jautājumu formu. Zīmīgi, ka I. Krūms lielāko daļu uzdoto jautājumu vispirms iekonspektēja savā piezīmju grāmatā un tikai pēc tam ļoti lēnām un apdomīgi sniedza atbildes. Šonedēļ Rīgas apgabaltiesā tiek pratināts liecinieks, bijušais Ventspils naftas prezidents miljonārs Igors Skoks.
Rādīt reklāmu
