Latvijas tautsaimniecību raksturojošajā statistikā vēl pagājušajā gadā uzņēmums lepojās ar lielāko apgrozījumu nozarē un priekšzīmīgu ražību. Ja dati pareizi, ar ko izskaidrojama uzņēmuma sagrāve? Publiski pieejamā informācija nedod atbildi, kaut gan Latvijas iedzīvotājiem uz to ir tiesības. Samaksājot uzņēmuma parādu, valsts tajā ieguldījusi vairāk nekā 51 miljonu latu, un klāt vēl skaitāmi 11 miljoni, ko izmaksāja jaunas apakšstacijas un elektrolīnijas uzdāvināšana.

Kam vajag akcijas

Šobrīd Liepājas metalurga stāstā mulsinošākā ir valdības ņemšanās ar uzņēmuma akcijām. Valsts kases lēmums virzīt tiesiskās aizsardzības plānu apstiprināšanai tiesā apliecina, ka rūpnīcas darbības atjaunošana nav jāskata obligātā sasaistē ar jautājumu par rūpnīcas piederību, kā tas līdz šim ticis skaidrots. «Taču valdība uzvedas kā trīsgadīgs bērns, kas grib, bet nevar satvert mantiņu,» spriež ekonomiste Raita Karnīte. Premjers Valdis Dombrovskis vēl vakar piedraudēja ar maksātnespējas scenāriju, ja akcijas netiks atdotas.

Portāls pietiek.com vēsta, ka par potenciālo akciju pārvaldnieku tiek gatavots tas pats kreditoru kluba līgtais konsultants Prudentia Advisers, un te vietā uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Gunta Vilnīša atgādinājums, ka Prudentia Advisers nav uzlikts pienākums atjaunot rūpnīcas darbību.

Raita Karnīte secina: «Ja uzņēmums būtu nevērtīgs, akcionāri paši būtu ieinteresēti tikt no tā vaļā. Taču tā neizskatās. Savukārt, ja uzņēmums joprojām ir vērtīgs, no valdības puses tā ir laupīšana! Skaidrs, ka īpašniekiem akciju atdošana nav izdevīga. Tas ir viņu kapitāls!» Un akcionāru uzvedība tam ir apstiprinājums – viņi negrib atdot to, kas viņiem pieder.

Runā vienu, dara citu

Pagājušajā piektdienā, tiekoties Prudentia Advisers birojā, visi trīs lielie akcionāri it kā apliecinājuši gatavību atdot savas akcijas. Iļja Segals Neatkarīgajai apgalvo, ka tam piekritis arī opozīcijā esošais Kirovs Lipmans. Bet pats Lipmans Neatkarīgajai apgalvo, ka nekas tāds no viņa pat netika prasīts. Jebkurā gadījumā visi trīs akcionāri rīkojas citādi, nekā iepriekš runāts. Sergejs Zaharjins un Iļja Segals apgalvo, ka ar parakstu apliecinājuši akciju nodošanu, taču labi zina, ka dokuments, kurā veiktas izmaiņas, ir jau pavisam cits dokuments. Kirovs Lipmans līgumu vispār neparaksta, bet kategoriski pieprasa atbrīvot sevi no abu pārējo akcionāru kompānijas, labi zinot, ka pret viņu gribu to tiesiski ir neiespējami izdarīt. Taujāts, kā notikumi attīstīsies tālāk, Lipmans atbild: «Izskatās, valdība ir bezspēcīga. Vienīgā iespēja ir paātrināt krimināllietas izskatīšanu.» Taču policija jau vairākkārt norādījusi, ka valdībai jāpārstāj traucēt izmeklēšana Liepājas metalurga lietā.

Lipmans tomēr mīļāks

Kaut kādu iemeslu dēļ valdībai Kirovs Lipmans tomēr ir mīļāks, un, lamājot akcionārus par akciju neatdošanu, suta allaž tiek Zaharjinam un Segalam. To pamanījis arī politiķis Valērijs Agešins (Saskaņas centrs), kas savulaik Saeimā organizēja deputātu parakstu vākšanu par galvojuma piešķiršanu uzņēmumam – viņš pieļauj, ka Lipmanam attiecībās ar ministriem palīdz kādas īpašas komunikācijas prasmes. Taču valdībai ir nepieciešams peramais, lai piesegtu pašas neizdarību. Pēc galvojuma piešķiršanas uzņēmuma finanšu plūsmas netika kontrolētas, un par to tieši atbildīga ir gan Finanšu ministrija Andra Vilka un partijas Vienotība personā, gan Ekonomikas ministrija Daniela Pavļuta un Reformu partijas personā. Tad nu publiski tiek lamāti Zaharjins un Segals. Bet par nepieciešamību glābt uzņēmumu valdībā neesot vienprātības. Valērijs Agešins apgalvo, ka Reformu partijas neraksturīgais biklums ir apliecinājums vēlmei pēc Liepājas metalurga bankrota: «Ieguvēji bankrota gadījumā būs tie, kuri vadīs aktīvu izpārdošanu par sviestmaizi, un ar šiem spēkiem saistītie politiķi. Iespējams, mēs redzēsim, kas tie par cilvēkiem.»

Raita Karnīte šobrīd ir pesimistiski noskaņota: «Man nav labas prognozes, tomēr es ļoti ceru, ka veselais saprāts uzvarēs. Mums ir ļoti vajadzīgi tie lielie uzņēmumi, un kādā starptautiskā ķēdē Liepājas metalurgs noteikti atrastu savu vietu.» Tāpēc politiķiem jāapstiprina, ka šī rūpnīca Latvijai ir vajadzīga, maksimāli ātri ar minimāliem resursiem jāļauj atjaunot tās darbs, jāuzliek stingra kontrole un jāmeklē rokā labs investors. Jo ilgāks laiks paiet, jo grūtāk uzņēmumam būs atgriezties metalurģijas tirgus apritē.