Pacientiem, kuri ir līdzestīgi un ievēro ārstu norādījumus, ir daudz mazāks risks nonākt slimnīcā vai novest savu, visbiežāk hronisku, saslimšanu līdz akūtam stāvoklim, norāda Latvijas Kardioloģijas biedrības vadītājs, P. Stradiņa slimnīcas kardiologs Andrejs Ērglis.
Uzticēšanās ārstu rekomendācijām, regulāra medikamentu lietošana – tie ir daži no jautājumiem, kas raksturo pacienta līdzestības pakāpi ārstēšanas procesā. Tomēr, kā liecina Pulmonālās hipertensijas biedrības veiktās pacientu aptaujas dati, vismaz 46 procenti hronisko pacientu ārsta norādījumus neievēro vai dara to neregulāri. Pacienti atzinuši, ka nereti neuzticas ārstam, pārbauda mediķu norādījumus, konsultējoties ar citiem ārstiem, bet medikamentus nelieto naudas trūkuma dēļ.
Pulmonālās hipertensijas biedrības valdes priekšsēdētāja Ieva Plūme stāsta: hronisku pacientu aptaujā atklājies, ka ārsta izrakstītos medikamentus regulāri nelieto gandrīz piektā daļa pacientu, bet vispār ārsta norādījumus ievēro vien 54 procenti aptaujāto pacientu. Ievērot ārstu norādījumus pacientiem traucē rindas pie speciālistiem, neelastīgs pieņemšanu laiks – nevar paspēt no darba, izmeklējumi ievelkas, ģimenes ārsts nesūta uz izmeklējumiem. Vairāk nekā puse pacientu atzinuši, ka ārstam nemaz tā īsti neuzticas, bet daļa pacientu viena ārsta rekomendācijas pārbauda, apspriežoties ar citu ārstu. Skaidrojot iemeslus, pacienti atzinuši, ka nav iespējams ievērot tādus ārstu norādījumus kā «nestresot, nepārstrādāties», kā arī tad, ja «dakteris neielien kadrā, ir grūti ievērot veselīga uztura ieteikumus». Kāds pacients teicis, ka ģimenes ārsta teikto neievēro, jo «viņam ne vienmēr ir taisnība». Aptaujas dati atklāj, ka hroniskie pacienti vairāk uzticas speciālistiem, ne – ģimenes ārstiem. I. Plūme skaidro, ka tas varētu būt tāpēc, ka tieši hroniskie pacienti saskārušies ar dažādu līmeņu ārstu kompetenci, ne visiem ārstiem ir pieredze atklāt kādu konkrētu slimību, zināt tās pazīmes.
Situāciju I. Plūme raksturo ar kādu piemēru. Vīrietis ilgstoši klepojis, bet ģimenes ārsts licis dzert nervu zāles, teicis: klepus pāries, jo tas ir uz nervu pamata. Nosūtījumu uz ehokardiogrāfiju, lai pārbaudītu sirdi, ārsts iedevis tikai pēc vairākiem lūgumiem. Izmeklējumu ieteica veikt radiniece, kas ir mediķe. Atklājās, ka vīrietim ir reta un dzīvībai bīstama saslimšana.
Kardiologs A. Ērglis uzsver, ka pacientu līdzestība ir ļoti būtiska. Problēma ir tad, ja pacients neievēro nekādus norādījumus, piemēram, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā un profilaksē ir būtiski ievērot ne tikai zāļu lietošanu, bet arī mainīt dzīvesveidu – atmest smēķēšanu, kustēties, veselīgi ēst. Viņš atklāj Eiropas valstīs veikta pētījuma datus, kur 92 procenti ģimenes ārstu uzskatīja, ka viņu pacienti paaugstinātu holesterīna līmeni asinīs saista ar sirds slimības risku, un 94 procenti teica, ka ir runājuši ar saviem pacientiem par vēlamo holesterīna līmeni. Taču pilnīgi cita aina atklājusies, to jautājot pacientiem. Tikai puse pacientu saistīja paaugstinātu holesterīna līmeni ar slimību un tikai puse bija runājusi ar savu ģimenes ārstu, turklāt tikai trešā daļa zināja, kāds tad būtu vēlamais holesterīna līmenis. Tas parāda, cik svarīga ir ārsta un pacienta komunikācija.
Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks vadītāja Gunita Berķe atzīst, ka ārstam pašlaik iznāk vismazāk laika tieši sarunai ar pacientu, bet lēmuma pieņemšana onkoloģijā nav vienkāršs process. «Arī valstij ir sava atbildība ārsta un pacienta attiecībās. Ja pacients zina, ka konkrētas zāles nebūs pieejamas bez maksas, kāda var būt saruna?» saka G. Berķe.
Rādīt reklāmu
