«Mūsu sabiedrībā emocionālās lietas nešķiet svarīgas, un tie, kas nonāk garīgās veselības aprūpē, ir visneaizsargātākie. Apstākļi, kādus mēs šiem cilvēkiem radām, raksturo sabiedrību. Arī tad, kad iekšzemes kopprodukts kāpa, garīgās veselības joma neattīstījās. Sabiedrībā valda daudz stereotipu par jebko, mēs neesam iejūtīgi, pastāv uzskats – viņš pats pie tā ir vainīgs. Taču cilvēki ir emocionāli, un ne visi ar pārdzīvojumiem spēj tikt galā,» psiholoģe Dace Beināre ir nesaudzīga savā vērtējumā.
Viņa atgādina, ka maijā, kad no Vanšu tilta nolēca puisis, cilvēki vairāk uztraucās par radītajām neērtībām, piemēram, ilgstoši aizturēto satiksmi, nevis par faktu, ka kāds ir sevi nogalinājis. Vēlāk atklātībā parādījās informācija, ka jaunajam cilvēkam bijušas garīgās veselības problēmas. «Cik nav tādu, kas pakaras, pārgriež vēnas? Kāpēc nerunā arī par to? Kāda ir dzīvības vērtība?» jautā psiholoģe.
Šonedēļ Daugavpilī māte – sieviete ar psihotiska rakstura traucējumiem – izmeta pa logu jaundzimušo, jo bērns viņai bijis lieks. Sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem raksturo komentāri internetā, kas publicēti pēc šā gadījuma. «Liela problēma ir aizspriedumi, arī pret sevi: man nekas tāds nevar būt, tie citi ir tie trakie,» saka Nacionālā veselības dienesta direktors Māris Taube.
Garīgā veselība attiecas uz visiem
Izpratne par to, kas ir garīgā veselība, Latvijā nereti ir vienkāršota un stereotipizēta. Tomēr ne velti Eiropā garīgajai veselībai pievērš lielu uzmanību, jo slimības būtiski samazina gan sasirgušā cilvēka, gan viņa ģimenes dzīves kvalitāti. Latvijā psihiatriskā un narkoloģiskā palīdzības dienesta speciālistu palīdzību saņem aptuveni 4% iedzīvotāju, bet reālā psihisko un uzvedības traucējumu izplatība varētu būt līdz 10% iedzīvotāju. Pirms vairākiem gadiem uz šādiem datiem uzmanību vērsa nu jau likvidētā Sabiedrības veselības aģentūra.
Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem ZELDA savā ziņojumā norādīja, ka 2008. gada sākumā Latvijā bija reģistrēti 65 727 iedzīvotāji ar garīga rakstura traucējumiem, kas ir 2,9% no valsts iedzīvotājiem. Reģistrēto pacientu vidū šizofrēnijas diagnozes bija 29% jeb 18 753 personām, psihiskie traucējumi – 24% jeb 15 903 cilvēkiem un garīgā atpalicība – 22% jeb 14 535 cilvēkiem.
Savukārt Eiropas Parlamenta ziņojumā 2009. gadā ir uzsvērts, ka pašnāvība joprojām ir vērā ņemams pāragras nāves cēlonis Eiropā, kur ik gadu suicīdā mirst vairāk nekā 50 000 cilvēku. Deviņos gadījumos no desmit šādā veidā mirušajiem pirms tam ir bijuši garīgās veselības traucējumi, visbiežāk – depresija. Latvijā psihisko saslimšanu kopš 2007. gada kļūst vairāk, īpaši straujš kāpums notika 2009.–2010. gadā.
Attieksme vēl nemainās
M. Taube
Neatkarīgajai saka: «Garīgā veselība ir termins, ko esam sākuši lietot salīdzinoši nesen. Tas ir vairāk nekā psihiatriskā ārstēšana, tā ir arī garīgo saslimšanu profilakse, veselīga dzīvesveida veicināšana. Šis ir plašāks darba lauks un sākas no ģimenes, no skolas, no dažādām palīdzības programmām. Tas nozīmē arī sabiedrības izpratni.» Viņš norāda, ka sabiedrības izpratni par garīgo veselību var veidot, neieguldot naudu, jo mūsu izpratni atspoguļo valoda. «Ja portālos izlasu, ka [Saeimas spīkere Solvita] Āboltiņa saka – mūsu sabiedrība ir šizofrēniska, tad paši šādus stereotipus kultivējam un tiražējam,» aizrāda M. Taube.
Viņš ir reālists – sabiedrības viedokļa maiņa nenotiks ātri, būs jānomainās arī psihiatru paaudzei. Taču jau tagad psihiatrijā par vienu no būtiskākajiem mērķiem uzskata nevis sargāt sabiedrību no psihiski slimiem cilvēkiem, bet gan iekļaut viņus sabiedrībā. «Citās valstīs redzam šos cilvēkus uz ielas, viņi nav spitālīgie, no viņiem nevajag izvairīties, izolēties,» piebilst M. Taube. Diemžēl pirms vairākiem gadiem veiktā aptaujā psihiatrijas pacienti ir atzinuši, ka neizjūt pret sevi vērstās diskriminācijas mazināšanos, pat ģimenē un draugu vidū ne.
Tuvāk cilvēkam
Iedzīvotāju garīgās veselības uzlabošanas plānā 2012.–2014. gadam atzīts, ka ambulatoro garīgās veselības pakalpojumu Latvijā nepietiek, jo slimnīcās nonāk arvien vairāk pacientu ar psihiatriskām saslimšanām. D. Beināre skarbi komentē: «Neesmu sapratusi, kāpēc psihiatrijā nav vienotu kvalitātes kritēriju. Tikai vārdos postulē, ka likvidēs lielās slimnīcas. Aprūpe tajās ir atkarīga no iestādes vadītāja, nevis no vienotiem kritērijiem. Cilvēki paniski baidās nonākt Tvaika ielā, pēc ārstēšanās tur viņiem vajadzīga rehabilitācija.»
M. Taube nosauc pozitīvus piemērus – slimnīcu Ģintermuiža Jelgavā, Daugavpils psihoneiroloģisko slimnīcu, bērnu psihoneiroloģisko slimnīcu Ainaži, kas veidota ar citu ideoloģiju. «Šī slimnīca sper solīti prom no četrām sienām, palātām un gulēšanas uz rehabilitāciju,» piebilst M. Taube un atzīst, ka iecerētie projekti kavējas Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā Tvaika ielā.
Galvaspilsētā toties ir atvērti garīgās veselības aprūpes ambulatorie centri Pār-daugavā un Juglā. «Palīdzībai ir jātuvinās cilvēkam, bet tas notiek lēni. Jā, es saprotu, kāpēc [finanšu] resursi aiziet uz slimnīcām, maz – uz ambulatoro sadaļu. Bet vieglākos gadījumos slimnīcās ārstēties nav vajadzīgs. Cilvēkam liela slimnīca nepatīk, viņam ir drošāk aiziet pie ārsta ambulatorā iestādē, kur viņam nav jāstāv un jākaunas zem uzraksta psihiatrs,» saka M. Taube. Ambulatorie centri vai nodaļas vairs nav tikai vieta, kur pieņem ārsts un atrodas gulta, tur ir pieejama ergoterapija, saruna ar psihologu, iespēja piedalīties grupu darbā. Ambulatorajos centros pirmreizējo pacientu kļūst vairāk.
Bezmaksas iespēju – mazāk
D. Beināre ir kritiskāka, jo uzskata, ka atbalsta sistēma cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem ir nepilnīga. «Kā dvēseles sāpes var ārstēt tikai ar tabletēm? Cilvēkam vajag arī izrunāties. Kur cilvēks var ienākt no ielas, pateikt, ka jūtas slikti, un saņemt palīdzību? Psihologa konsultācija ir par maksu, ar retiem izņēmumiem. Gadiem par to runā, nekas nemainās.»
Bezmaksas psihiatriskā palīdzība pienākas cilvēkiem ar diagnozi. Ko darīt tad, ja garīgās veselības traucējumi nav medicīniski apstiprināti, bet situācija samilzusi tiktāl, ka vienīgā izeja šķiet pašnāvība? Piemēram, Somijā uz kāda pašnāvnieku bieži izmantota dzelzceļa pārvada novietoja bezmaksas krīzes telefonu un suicīda skaits būtiski samazinājās.
Diemžēl Latvijā bezmaksas konsultāciju krīžu gadījumos vairs nav (agrāk tādas sniedza krīžu un konsultāciju centrā Skalbes), nav arī bezmaksas krīzes telefona pieaugušajiem. Tāds ir tikai bērniem.
Rīgas centrā gan tiek reklamēta bezmaksas kristīgā psiholoģiskā palīdzība, tomēr arī tas ir maksas tālrunis un palīdzību saņemt, kā pārliecinājās Neatkarīgā, ir sarežģīti, jo liek pārzvanīt no viena numura uz citu. Latvijā joprojām nav ieviests arī Eiropas Savienības dalībvalstu vienotais Emocionālā atbalsta dienesta numurs.
Pamanīt un palīdzēt
D. Beināre prognozē, ka depresija, kas ir biežākais pašnāvību iemesls, ir un būs visizplatītākā garīgās veselības problēma. Viņasprāt, pašnāvību profilakse Latvijā nav pienācīga. Akūtā situācijā var meklēt palīdzību garīgās veselības aprūpes ambulatorajos centros vai zvanīt ātrajiem, saka M. Taube, bet piekrīt arī kolēģei. «Jā, pašnāvniekam varbūt jānonāk ārstniecības iestādē, jāsaņem medikamenti, bet arī krīzes telefonam ir nozīme,» viņš uzskata.
M. Taube atgādina, ka cilvēku uz suicidālu rīcību daudzreiz pamudina ārējie faktori – ekonomiskā nestabilitāte, bezdarbs, vientulība, tāpēc nevajadzētu to uztvert nenopietni un uzskatīt, ka pret darba zaudējumu zāļu nav. Tāpēc viņš aicina ar izpratni izturēties pret tuvinieku vai paziņu problēmām un pievērst uzmanību izmaiņām uzvedībā. Tā varētu būt pirmā pazīme, ka cilvēkā briest kas bīstamāks.
Kāds ir pašnāvnieka tipisks portrets? Tas ir 45–50 gadus vecs vīrietis, uzņēmējs, kurš zaudējis biznesu, ir viens vai šķīries un kuram ir problēmas ar alkoholu. Nesasniegtās cerības kļūst par personisko krīzi, un viņš pakaras nomaļā vietā.
Rādīt reklāmu
