Valdība turpina izmantot elektroenerģijas tarifus kā īpaša veida nodevu valsts budžeta ieņēmumu palielināšanai.
Elektroenerģijas lietotājiem ir jāsamaksā valdībai divkārši – gan ar daudziem nodokļiem, gan ar īpašo nodevu. Proti, Latvenergo ir jāstrādā ne vien ar peļņu, kā katram normālam uzņēmumam, bet arī ar virspeļņu, kas uzņēmumam nemaz nav vajadzīga un kuru savāc Latvijas valdība. Šā gada valsts budžeta likums nosaka, ka Latvenergo par valsts kapitāla izmantošanu jāatdod valdībai 90% no pagājušā gada peļņas. Tagad izrēķināts, ka nopelnīti 43,8 miljoni latu, no kuriem valdība saņems 39,9 miljonus. Šis maksājums par dažiem miljoniem latu pārsniedz pagājušā gada maksājumu, raksta
NRA.lv.
Lai noturētu vadības ieņēmumus tai vajadzīgajā līmenī, pagājušogad tika strauji celti elektroenerģijas tarifi mājsaimniecībām. Eurostat salīdzinājums rāda, ka elektrības cenas mājsaimniecībām Latvijā 2011. gada beigās bijušas par 27,5% augstākas nekā 2010. gada beigās, ar ko Latvija sasniegusi kārtējo rekordu Eiropas Savienībā. Līdz ES rekordam elektroenerģijas cenai Latvijai gan vēl tālu, bet Baltijas rekords jau ir sasniegts. Eurostat salīdzinājums izdarīts, pārrēķinot vietējās cenas eiro. Latvijas mājsaimniecībām par 100 kilovatstundām bijis jāmaksā 13,4 eiro jeb 9,42 lati, kamēr Igaunijā – 10,4 eiro (jāmaksā eiro, kas atbilstu 7,31 latam) un Lietuvā – 12,2 eiro jeb 8,57 lati. ES rekords pieder Dānijai ar 29,8 eiro jeb 20,94 latiem par 100 kilovatstundām, bet atzīmēšanu pelna arī Bulgārija ar pašu zemāko cenu – 8,7 eiro jeb 6,11 latiem par 100 kilovatstundām. Ar 13,4 eiro Latvija vēl tikai tuvojas ES mājsaimniecību vidēji samaksātajiem 18,4 eiro jeb 12,93 latiem par 100 kilovatstundām, bet tuvojas straujāk, nekā Latvijas iedzīvotāju labklājība tuvojas (?) ES vidusmēra rādītājiem.
Latvenergo komunikācijas direktors Andris Siksnis vērš uzmanību uz to, ka Eurostat aprēķinātie +27,5% ir summa, ko veido Latvenergo tarifu pieaugums par 15,5% un pievienotās vērtības nodokļa likmes celšana elektroenerģijai no 10 līdz 22%. Precizējums būtisks, bet tieši tāpēc, ka tas vēlreiz parāda valstij piederošo Latvenergo kā starpnieku Latvijas iedzīvotāju naudas nogādāšanā Latvijas valdībai.
Valdība noteikti prasītu no Latvenergo vēl lielākus ieņēmumus, ja vien tos neierobežotu Latvijas iedzīvotāju maksātspēja, uzņēmumu draudi pārdislocēties uz citām valstīm un dažkārt arī Eiropas Savienības normas, pēc kurām vajadzētu veidoties brīvam elektroenerģijas tirgum. Lai noturētu valstī ražojošus, ne tikai teritorijai piesaistītus pakalpojumus sniedzošus uzņēmumus, Latvijā ir sperti daži soļi elektroenerģijas tirgus veidošanā. Reāli šeit jau ir ienācis Igaunijas elektroenerģijas ražotājs Enefit. Pēc Igaunijas koncerna Latvijas SIA Enefit valdes priekšsēdētāja Jāņa Bethera sniegtā novērtējuma, brīvā tirgus cenu segmentā, kur Latvenergo un Enefit konkurē, caurmēra cena esot līdz pāris procentiem zemāka nekā regulētā cena. Tomēr ar to pietiek, lai uzņēmumi gūtu lielu labumu no atvērtā tirgus. Konkurence ļaujot uzņēmumiem prasīt cenu un citus nosacījumu ziņā izdevīgākus elektroenerģijas piegādes nosacījumus. Šādā veidā Enefit Latvijā sakās savācis apmēram 800 klientu un 15% no atvērtā tirgus.
Latvija tomēr nepamet savu Latvenergo vienu tirgus stihijā. Latvenergo ir uz kā balstīties – uz saviem stabiem, t.i., uz elektroenerģijas sadales sistēmu, kas atšķirībā no elektroenerģijas ražošanas veido dabisko monopolu. No Briseles ik pa laikam atnāk prasības mazināt šā monopola ietekmi, sadalot Latvenergo koncernu atsevišķos strāvas ražošanas un pārvades uzņēmumos. Latvijas izpildījumā sadalīšana notikusi tā, ka pagājušā gada beigās iepriekš Latvenergo koncernā ietilpstošās a/s Augstsprieguma tīkls akcijas tika pārdotas Finanšu ministrijai, bet nodotas tika tikai akcijas. Tās pārstāv uzņēmumu – tukšu pastkastīti, jo elektrības stabi un vadi ir nodoti jaundibinātam Latvenergo koncerna uzņēmumam Latvijas elektriskie tīkli. Tādā gadījumā Latvenergo var doties konkurences cīņā kaut ar paziņojumu, ka piemaksās patērētājiem par Latvenergo saražotās elektrības izvēlēšanos. No koncerna un tālāk valsts ienākumu viedokļa nemainīsies pilnīgi nekas, ja Latvenergo patiešām piemaksātu par elektrību, kamēr Latvijas elektriskie tīkli iekasētu, sacīsim, 100 latus par pakalpojumu – par iepriekšējiem salīdzinājumiem izmantoto 100 kilovatstundu piegādi gan no paša Latvenergo, gan no Enefit, gan no jebkura cita, kas vēl iedomāsies šeit konkurēt ar elektrības piedāvājumu.
Piemērs ar piemaksām par elektrības saņemšanu ir minēts tikai uzskatāmības dēļ. Latvenergo komfortam pietiek ar iespēju pazemināt savas elektrības cenu un paaugstināt elektrības sadales cenu par santīma desmitdaļām, kuru ietekmi sabiedrība nespēj novērtēt. Tāpēc, lūk, Enefit četrus gadus tiesājās ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, kas šādus trikus akceptē vispār. Pēc uzvarām divās zemākajās tiesu instancēs Enefit nupat 22. maijā piedzīvoja zaudējumu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta tiesneši senatora Jāņa Neimaņa vadībā nosprieda lietu izbeigt. Spriedums pamatots ar to, ka «vienlīdzības princips vispirms ir vērsts uz tiesiskās vienlīdzības nodrošināšanu, bet uz faktisko (ekonomisko) vienlīdzību tikai pakārtoti». «Augstākā tiesa nav skatījusi lietu pēc būtības,» par spriedumu saka J. Bethers.
Lai pārvērstu tiesnešu izpratnē jau pastāvošo elektrības tirgotāju tiesisko vienlīdzību par faktisku vienlīdzību, Latvijā būtu jāuzbūvē vēl 2–3 elektrības sadales tīkli, līdzīgi kā gāzes sadales tīkli un dzelzceļa sliežu tīkli. Šāda būvniecība nešķiet iespējama ekoloģisko, juridisko un ekonomisko apsvērumu dēļ, jo piedāvāto produktu cenas tad būtu jāpalielina, lai atpelnītu kapitālieguldījumus. Latvijas patērētājiem nākas iztikt ar to, ko viņiem piedāvā par tādu cenu, kādu prasa. A. Siksnis mierina, ka vismaz elektrības gadījumā prasīta tiek sestā zemākā cena ES, kas liecinot, ka Latvenergo – drīzāk gan Latvijas valsts «asinskārība nav tik liela».
Rādīt reklāmu
