Eiropas Savienības īstenotā drakoniskā zvejas kontroles politika, iespējams, dod kādu labumu jūras iemītniekiem un dienvidvalstīm, taču Baltijas jūras krastā dzīvojošajiem latviešu zvejniekiem darba dzīve kļūst šķēršļiem arvien bagātāka.
Jaunākā Briseles ideja ir uzstādīt uz zvejas kuģiem novērošanas kameras, pieņemot, ka visi zvejnieki zog, respektīvi – zvejo vairāk, nekā atļauj kvotas. Lielākā daļa to patiešām dara, taču te būtiski saprast cēloņsakarību ķēdi. Limiti, noteikumi un prasības mainās ik gadu. Latvijas ierēdniecība paklausīgi tās ievieš, savukārt zvejnieki, kas kuģus nav sagriezuši lūžņos un paliek spēlē, gudro izdzīvošanas shēmas. Ja shēmas nedarbojas, viņi spiesti nodarboties ar nelikumībām.
Lielākais zvejas uzņēmums Kurzemes piekrastē zvejnieku kompānija Grifs kārtis lika uz divām zivju sugām, tāpēc pērn teju uz pusi nogriezto brētliņu kvotu nokompensēja mencu zvejas pieaugums. Tikmēr citi konkurenti specializējās tikai uz brētliņām un tagad ir smagi iekrituši. Dramatiskākais piemērs ir uzņēmums Brīze – ļoti iespējams, ka tiesa tā īpašniekiem atņems ne tikai kredītā būvēto kuģi Arturs, bet arī māju.
Valsts vides dienests (VVD) pieķēris uzņēmumu ļaunprātīgā pārzvejā, piespriedis naudas sodu 2000 latu apmērā, taču valdības noteikumi paredz piedzīt no vainīgā arī dabas resursiem nodarītā kaitējuma kompensāciju, un konkrētajā gadījumā summa ir astronomiska – 500 000 latu. Nelikumīgi nozvejotās 480 tonnas reņģu un brētliņu nelielajam uzņēmumam parakstījušas nāves spriedumu. VVD direktora vietnieks Felikss Klagišs informē, ka piedziņas prasība iesniegta tiesā. Privātā kārtā viņš piekrīt, ka pieprasītā summa ir nesamērīgi liela. Uzņēmums rēķinājās ar noteiktiem tirgus apstākļiem un ienākumiem, tad Zemkopības ministrija pēkšņi apgrieza kvotu. Ko tam bija darīt... Taču kā amatpersona F. Klagišs drīkst sekot tikai valdības noteikumiem, un tie nepieļauj atkāpes. «Uzņēmums izvēlējās netālredzīgu risinājumu. Tā vietā, lai pārveidotu savu biznesu, viņi metās pārzvejot vēl vairāk. Darīja to gada garumā, pa mazām tonniņām, un iekrita.»
Pēc neoficiālām dienesta aplēsēm, Latvijas zvejnieki pārzvejo ap 18% lomu, un tomēr uz citu, īpaši dienvidu valstu fona mūsējos raksturo teju parauguzvedība. Līdz ar to vietā ir jautājums, cik objektīvi nepieciešami drakoniskie ierobežojumi un ikgadējā kvotu apšķērēšana. Nupat ES zivsaimniecības un jūrniecības lietu komisāres Marijas Damanaki žēlabām par izkāstajiem Eiropas ūdeņiem balsi pievienojis Eiropas Parlamenta deputāts Kārlis Šadurskis. Izplatītajā paziņojumā viņš skaidro, kāpēc Eiropai steidzami nepieciešama zivsaimniecības reforma: «Zivju krājumi Eiropas ūdeņos pēdējo 30 gadu laikā ir dramatiski sarukuši, un, iespējams, daži no tiem pilnīgi izsīks. Katra ceturtā noķertā zivis iet bojā pilnīgi bezjēdzīgi, jo neatbilst zvejniecības kvotām, un to beigtu pārmet pār bortu!»
Vides institūts BIOR, kas uz Briseli ik gadus piegādā kvotu noteikšanai nepieciešamos datus un arī šobrīd gatavo pavasara pētījumu par krājumu stāvokli, šādus vispārinātus apgalvojumus tulko kā klaju populismu. Institūta pārstāvis Aleksandrs Kozlovskis uzsver, ka Baltijas jūras un tās krājumu stāvoklis ir visnotaļ apmierinošā stāvoklī: «Problēmas ir Vidusjūrā un Melnajā jūrā, bet ne pie mums! Visi rādītāji ir labā stāvoklī, arī galvenajām sugām – mencai un brētliņai.» Speciālists pauž neizpratni par deputāta nepārdomātajiem izteikumiem: «Šadurskis šādi šauj kājās latviešiem!»
Pats eiroparlamentārietis, taujāts, kādos nolūkos dramatizējis situāciju,
Neatkarīgajai apgalvo, ka noticis pārpratums. Viņa teiktais patiešām neattiecoties uz Baltijas jūru.
Šis pārpratums netieši apstiprina lielāko problēmu līdzšinējā Eiropas zivsaimniecības politikā – visas valstis un visas jūras tiek samestas vienā katlā. Angļi, spāņi un itālieši balso, cik daudz drīkst zvejot latvieši, kaut gan ar Baltijas jūru viņiem nav nekādas saistības, un, protams, ietekmīgākām valstīm ir vienkāršāk kaut ko aizliegt mazākām, nevis risināt pašu problēmas. Piemēram, komisāres M. Demanaki pārstāvētā Grieķija kuģu griešanā piedalījās ļoti nelabprāt un tagad ar savu uzpūsto floti patiešām pārmērīgi izkāš ūdeņus.
Pastāv cerības, ka jaunā Eiropas zivsaimniecības politika šo pretrunu vismaz sāks risināt. K. Šadurskis skaidro, ka tajā plānots ietvert reģionālo principu. Valstīm, kas atrodas pie konkrētajiem ūdeņiem, būs lielāka teikšana nekā pārējām. Tādā gadījumā Baltijas jūras apsaimniekošanā noteicošie viedokļi, tajā skaitā par kvotu apmēriem, piederēs skandināviem, Baltijas valstīm un Polijai.
Rādīt reklāmu
