Runa konkrētajā gadījumā ir par Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām, kuru rezultātu jau ilgāku laiku mēģina apšaubīt izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kas destruktīvi darbojas savas partijas – JKP – uzdevumā.

LU jau vairākkārt ir perfekti izskaidrojusi rektora vēlēšanu norisi, tās juridiskos aspektus, pierādot, ka viss ir norisinājies atbilstoši Augstskolu likumam un LU Satversmei. Šķita: punkts ir pielikts un var strādāt tālāk. Taču - ne kopā ar Šuplinsku, kurai partijiskās intereses ir svarīgākas par augstskolas un valsts interesēm. Pievienojoties Ojāra Spārīša teiktajam, jāpiebilst, ka JKP, kuru tautā pamatoti dēvē par jaunkomunistu partiju, ne tikai cenšas sagrābt visu varu savās rokās un iegūt kontroli pār lielākajiem budžeta un investīciju resursiem, bet arī šantažē esošo koalīciju, sak, jūs bez mums valdību neizveidosiet. Tāpēc koalīcijā patlaban nav skaidra un viennozīmīga atbalsta LU rektoram Indriķim Muižniekam, kaut arī juridiski viņš ir ievēlēts absolūti likumīgi: ja koalīcijas partijas balsos pretēji JKP uzstādījumiem, jaunkomunisti var «apvainoties» un pamest valdību...

Bet satraukumam nav pamata: JKP nepametīs koalīciju, jo ir pietiekami daudz cerību, ka varas pilnvērtīga sagrābšana vēl var notikt - liela daļa koalīcijas partneru ir pietiekami bailīgi un vārgi, lai «nepamanītu» izglītības (?) ministres klajo nekompetenci augstskolu autonomijas jautājumos un pakļautos JKP nekaunīgajai šantāžai, kas balstīta bezprecedenta tiesiskajā nihilismā.

Šodien Ministru kabinets (MK), domājams, spriedīs par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu LU rektora amatā. Jācer, ka ministriem tomēr būs tik daudz drosmes, lai turētos likumības rāmjos, nevis skatītos jaunkomunistiem mutē. Tas būs īsts patiesības mirklis: nostāties patiesības pusē vai palikt par mūžīgiem gļēvuļiem.

Tēmas ietvaros intervēju zvērinātu advokātu Linardu Muciņu, uzklausīju akadēmiskās sabiedrības locekļu domas.

Linards Muciņš: - MK ir ierobežots savos lēmumos, tomēr grib spēlēt karaļa lomu: izvērtēt, vai pretendents ir patīkams, līdztekus meklējot kaut kādas blusas vēlēšanu norisē. Kādreiz mandātus apstiprināja karalis, tagad MK grib ieņemt karaļa vietu... LU balsu skaitīšanas komisija uzskatīja, ka vēlēšanām jārīko otrā kārta, jo «pret» bija par divām balsīm vairāk.

- Protams. LU Senātu ievēlēja tieši ar to pašu sistēmu: ievēlēja tos, kuriem bija vairāk balsu «par». Balsu skaitīšanu noteica LU Satversmes sapulces Nolikums, kura 11. pantā ir ierakstīts, ka lēmumus parasti pieņem ar balsu vairākumu. Kāpēc «parasti»? Tāpēc, ka, piemēram, lai atceltu, ir vajadzīgs kvalificētais balsu vairākums. Balsu skaitīšanas komisija nevarēja sarīkot vēlēšanu otro kārtu, jo daudzi cilvēki bija aizgājuši prom. Kā novērtēt otro sanākšanu? Domāju, tas bija sabiedriskās domas spiediens un preses pīle: kā tad tā - «pret» ir par divām balsīm vairāk nekā «par»!

- Tie bija četri Juridiskās fakultātes profesori, kuri parakstīja attiecīgo sūdzību. Tad tika balsots par otro kārtu, tur Muižniekam bija vairākums, un tad arī visam vajadzēja beigties. Demokrātiskā valstī ir varas dalīšana, un nav tā, ka tā notiek tikai starp tiesu varu, izpildvaru un likumdevēju. Valstī vēl pastāv atvasinātās publiskās personas. Piemēram, pašvaldības. Otrkārt, dažādām profesijām ir pašpārvaldes, piemēram, advokātiem. Nebūs taču tā, ka advokātiem tieslietu ministrs iecels padomi. Bet patlaban ir tendence tīrīt visas atvasinātās publiskās personās, lai ieliktu «savējos», piemēram, Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, Sabiedrības integrācijas fondā, ostās, SEZ, Latvijas Bankā, FKTK, pašvaldībās... Kopumā es redzu varas uzbrukumu neatkarīgām publiskajām personām, varas dalīšanas, tātad - demokrātijas mazināšanos.

- Solīt var vai pašu velnu, sak, ka nebūs politiskas. Taču Šuplinska savā preses konferencēs pati pateica, ka tās tomēr tādas būs! Viņa trīs reizes bilda, ka viņu Muižnieks neinteresē, viņa, «pateicoties» Muižnieka neapstiprināšanai, grib izdabūt cauri, lai visās valsts dibinātajās augstskolās varētu izveidot politiskās padomes un šajās padomēs varētu salikt savus cilvēkus. Ministre acīmredzot bija nolēmusi bez jebkādiem pārbaudes materiāliem uzņemt šādu politisku kursu, un viņa to arī uzņēma. Pēc tam viņa saņēma kaut kādus pārbaudes materiālus par tehniskām nepilnībām, bet tās nekādi nevarēja ietekmēt vēlēšanu rezultātus. To visu ministre dēvē par pārvaldības reformu. Ko darīs šī padome? Ievēlēs rektoru, pārvaldīs finanses, tirgos ēkas un noteiks augstskolu stratēģiju.

- Tā arī būs. Bet mēs ļoti labi zinām, kāda universitātēm ir nozīme un kādas ir tradīcijas. 1995. gadā likumā ierakstīja, ka augstskolas ir juridiskas personas, tad 2000. gadā atņēma juridiskās personas statusu un noteica, ka tās ir iestādes, un MK turpināja apstiprināt rektorus. Savukārt 2005. gadā atjaunoja kopš XIII gs. Eiropā eksistējošu statusu: autonoma atvasināta juridiskā persona. Bet pants par rektora apstiprināšanu MK palika bez grozījumiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mums ir tādi indivīdi kā, piemēram, Šuplinska Rēzeknes tehnoloģiju augstskolā, kurā bija prorektore, pēc tam - tikai vecākā pētniece. Viņa savulaik esot izgāzusi Edmundu Teirumnieku, kurš pretendēja uz otro termiņu šajā augstskolā: toreiz MK neapstiprināja Teirumnieku par rektoru.

- Ja mēs nodibinām kādu biedrību, juridisku personu, mēs taču negribam, lai mums no ārpuses diktē noteikumus. Mēs ievērojam likumus, bet - kā mēs spriežam un balsojam, to mums nevar uzspiest no ārpuses. Juridiskai personai - tāpat kā fiziskai personai - piemīt sava pašapziņa un autonoma griba, ko šī persona veido pati. Ja griba tiek veidota ārpusē, tad tā vairs nav persona.

- Jā. MK nedrīkst spriest politiski vai «patīk - nepatīk» līmenī. LU Satversmes sapulce ir nobalsojusi, un šis balsojums ir jāņem vērā. Bet esot jau sagatavots nākamais lēmumprojekts - iecelt par rektora pienākumu izpildītāju Juri Borzovu. Kad vajadzēja «pamatot» rektora vēlēšanu «neleģitimitāti», Muižnieka pretinieki sākotnēji ķērās klāt pirmās vēlēšanu kārtas pretbalsīm, izliekoties nemanām, ka tā ir mažoritārā vēlēšanu sistēma. Pēc tam viņi ķērās klāt apgalvojumiem, ka Satversmes sapulcē pārstāvji neesot pareizi «aizvietoti». Juridiskās finesēs patlaban neiedziļināšos (tas viss lasāms manā atzinumā), taču varu apgalvot, ka viss ir bijis juridiski korekti. Uz Satversmes sapulci, kurā lēma par Muižnieku, atnāca 12, ne 13 aizvietotāji: LU mandātu komisija visu balsotāju pilnvaras rūpīgi pārbaudīja, viņi varēja balsot. Un kurš gan var zināt, vai viņi balsoja par vai pret Muižnieku? Un vai visi tie profesori, kas sēdēja revīzijas, mandātu, balsu skaitīšanas komisijās, neko nesaprot? Vai tiešām valdība ir gudrāka? Beidzot ir jāatzīst: LU rektors Indriķis Muižnieks ir ievēlēts likumīgi.

Ojārs Spārītis, LZA prezidents

Patlaban spēkā esošie likumi noteic augstskolām Latvijā atvasinātas publiskas personas statusu, kas ir salīdzināms ar pašvaldību. Augstskolas pašas veido savu personālu, izvēlas vadītājus, nosaka iekšējo kārtību. Pašnoteikšanās gadsimtu gaitā nodrošināja universitāšu kā patiesu, no mirklīgām politiskām vai saimnieciskām interesēm neietekmētu zināšanu radīšanas un izplatīšanas centru darbību, kas veido pamatu tehnoloģiju un kultūras izaugsmei.

Latvijas Universitāte šobrīd ir pakļauta politiķu vēlmei iejaukties augstskolu demokrātiski pieņemtajos lēmumos, padarot rektora apstiprināšanu par daļu no politiskā tirgus intrigām. Politiķu retorikā var sadzirdēt, manuprāt, bīstamus vārdus: augstskolu autonomija vairs nav aktuāla, svarīgākais - kādu rektoru (padomi) vēlas redzēt ministre.

Universitātes rektora apstiprināšana nav politiski izlemjama lieta, to nosaka likums. Taču šajā gadījumā jautājums tiek politizēts, un, neapstiprinot Indriķi Muižnieku par rektoru, valdība, manuprāt, neievēros likumu.

Vai mērķis ir augstskolu autonomijas ierobežošana, vēlme manipulēt ar universitātēm? Ja ar LU notiekošais kļūtu par piemēru tam, ka valsts lielāko augstskolu var pavisam vienkārši pakļaut, pat ignorējot likumu, tas ir ļoti bīstams signāls ikvienam.

Augstskolas nav tikai zināšanu kalves, tās veido nākotnes sabiedrību, nodrošina tās attīstību. Attīstības dzinējspēks ir izglītība un zinātne.

Kristīne Jarinovska, juridisko zinātņu doktore, Publiskās atmiņas centra padomes priekšsēdētāja

Šogad Latvija svin universitāšu autonomijas simtgadi mūsu zemē. Tas ir Latvijas neatkarības un Latvijas valstiskuma pamats, bez kura attīstība nav iespējama. Pirms 15 gadiem, 23. augustā, ir atjaunoti pamati pilnīgai universitāšu autonomijas īstenošanai, nosakot, ka tās ir atvasinātas publiskas personas. Tādējādi tās pašas var īstenot gan personāla politiku, gan saimnieciskā ziņā spriest par to, kā ir īstenojama studiju un zinātnes brīvība, kas ir nepieciešams pamats vārda brīvībai un demokrātiskai sabiedrībai. Rektora apstiprināšana MK un satversmju apstiprināšana Saeimā ir tiesisks rudiments, kas ir palicis likumā tikai tāpēc, ka 2005. gadā šo normu grozīšana nebija iespējama Satversmes 81. panta kārtībā, taču Saeima 2006. gada un 2011. gada grozījumos to tikai tehniski nenoveda līdz galam. Patiesi, rektors - gan LU, gan arī citu augstskolu rektori - nebūtu valdībai jāapstiprina, tā ir novecojusi kompetence. Ja šodien politiķiem ļaus voluntāri izlemt, kam jāvada augstskola pēc demokrātiskām vēlēšanām, tad rīt politiķi izlems, ko un kur mācīt. Šādā beztiesiskā iekārtā jau reiz dzīvojām un nevēlamies tur atgriezties. Politiķu saceltajā jezgā pret LU ir viens labums - akadēmiskā sabiedrībā saliedējusies. Šķiet, pie Ministru prezidenta vēršas pilnīgi visas mūsu valsts augstskolas, izņemot Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmiju un Vidzemes augstskolu. Daudzi latvieši ir uzauguši padomju okupācijas beztiesiskumā, diktatūrā un boļševiku patvaļā. Un nevēlas tur atgriezties. Kur auguši mūsu valdības locekļi, ka 2019. gadā esam šādas izvēles priekšā?

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi - Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību.

Atzīstot, ka augstskolu misija ir sekmēt Latvijas sabiedrības un valsts izaugsmi, stratēģiskā mērķa sasniegšanai akadēmiskā sabiedrība aicina Ministru prezidentu uzsākt darbu pie jaunās sistēmas izveides un rosina

ievērojot augstskolu autonomiju kā Eiropas vērtību neatņemamu daļu, nepieļaut administratīvi politisku iejaukšanos augstskolu demokrātiski pieņemtajos lēmumos, respektējot tos un apstiprinot Latvijas Universitātes ievēlēto rektoru;

nekavējoties sākt darbu pie laikmetīga augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju vides tiesiskā ietvara izveides, sadarbojoties politiskajiem spēkiem ar akadēmiskajiem lietpratējiem un studentiem Valsts prezidenta institūcijas paspārnē.

Foto: F64