Nupat pēc Ingas Bites došanās bērna kopšanas atvaļinājumā par 12.
Saeimas deputātu (Reģionu apvienība) kļuva ekonomikas doktors, Banku
augstskolas profesors Ivars BRĪVERS. Neatkarīgā sarunājas ar Brīvera
kungu par cilvēku un ekonomiku.
– Ko, būdams deputāts, domājat paveikt?– Galvenais manas rīcības vadmotīvs ietverts svinīgajā solījumā, ko devu: aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti. It kā visi to saka, bet neesmu pārliecināts, vai visi to vienādi saprot. Vēl viena solījuma tēze, ko uztveru ļoti nopietni, ir – stiprināt latviešu valodu. Jau pirmajās dienās nu jau pašā Saeimā saskāros ar to, ka par tiem dokumentiem, kuri it kā tiek rakstīti latviešu valodā, diemžēl jāprasa – kā tas ir angļu valodā. Dokumentu valoda ir birokrātu valoda. Es, piemēram, neesmu augstskolas docētājs. Es esmu augstskolas pasniedzējs. Manā izpratnē «docētājs» ir kropls vārds. Taču pastāv arguments – tā ir likumā. Ne velti pieteicos Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Jo pie mums tiek uzskatīts, ka apdraudējums latviešu valodai nāk vienīgi no krievu valodas puses. Taču augstākajā izglītībā apdraudējums latviešu valodai nāk tieši no angļu valodas puses. Tātad – gribu gādāt, lai latviešu valoda būtu valsts valoda pa īstam. Nevis tikai uz papīra. Vēl viens mērķis ietverts tās frakcijas nosaukumā, kuras dalībnieks esmu – Reģionu apvienība. Latvija nevar būt neatkarīga un stipra bez stipriem reģioniem. Turklāt – esmu Reģionu apvienības frakcijā vienīgais pārstāvis no Kristīgo demokrātu savienības. Tātad – kristīgās vērtības. Divdesmit gadu vecumā es biju ateists. Bet pamazām nācu pie atziņas, ka Dievs ir, ka viņš izveidojis šo pasauli. Izcilais vācu fiziķis Verners Heizenbergs reiz teica: tiklīdz jūs dzersiet no zinātnes kausa pirmo malku, jūs kļūsiet par ateistu, bet, ja jūs izdzersiet kausu līdz dibenam, tad redzēsiet, ka pamatā ir Dievs. Tātad – Dieva likumi ir. Un ir jāskatās, lai cilvēku radītie likumi nebūtu pretrunā ar Dieva likumiem. Tādi ir mani vadmotīvi.
– Jūs laikam ar gudru ziņu apejat savu paša darbības lauku – ekonomiku. Vai tāpēc, ka jūsu cienītais ekonomists Kārlis Balodis savulaik zīmēja visai pazīstamu bildi? Viņš teica, ka partiju šķelšanās rāda Latvijas ainu savā ziņā nožēlojamu. Viņš gan uzskatīja, ka kompromiss ir iespējams. Jūs pastāvat uz to, ka Latvijas ekonomikas paradigma ir jāmaina. Vai esat nolemts ar savu gribēšanu stāvēt pie frakcijas ratiem?– Ja es tagad, neatklājot autoru, pateiktu to, ko Balodis teica 1918. gadā, tad tas tiktu uztverts kā aktuāls teksts. Taču arī šodien redzam, ka īpaši dramatiskos brīžos tomēr pastāv kaut kāda saliedētība. Sevišķi tad, ja parādās kāds ārējs ienaidnieks. Tomēr zināmā mērā es Saeimā tiešām jūtos kā tāds baltais zvirbulis. Mans skats uz ekonomiku atšķiras no tā, ko Saeimas vairākums uzskata par vispārpieņemtu. Lai cilvēks kalpo ekonomikai. Bet – tas, kas ir labi ekonomikai, ne vienmēr būs labi cilvēkam. Ekonomika ir mērāma skaitļos. Cilvēka labklājība, ja arī ir mērāma, tad katrā ziņā ne ar vienu skaitli.
– Tomēr jūs savus uzskatus esat definējis pietiekami skaidri. Vai tagad ne vairs lekciju, bet valsts politikas līmenī necerat, ka būs iespēja parādīt reālas alternatīvas esamību un nepieciešamību?– Es ceru, ka būs, bet iemeslu pārāk lielam optimismam neredzu. Saeimā mani pirmie novērojumi (es ceru, ka tie nav gluži pareizi) liecina, ka tiek runāts par to, kā darīt, bet netiek runāts – ko darīt. Kas ir mērķis – tas vispār nav apspriežams jautājums. Esošā paradigma paredz pieņemt mērķi kā pašu par sevi saprotamu – maksimizēt iekšzemes kopproduktu, maksimizēt vienu skaitli… Atliek… – ko jūs piedāvājat mainīt tieši šajā likumā? Lai arī ne vienmēr pamatnostādņu maiņa ir panākama, veicot izmaiņas jau esošajos likumos. Taču man ir konkrētas idejas, ko mainīt arī esošajos likumos. Vismaz par vienu likumu esmu sācis domāt. Tas ir likums par krājaizdevu sabiedrībām.
– Un ko jūs sakāt par pastāvošajām mērķu vai nolūku, vai vīziju definīcijām? Latvija 2030, Nacionālās attīstības plāns, ES līmenī – Junkera plāns…– Es par to negribu runāt, jo šie Latvijā radītie dokumenti acīmredzami tapuši tāpēc, ka tādi vajadzīgi. Ne jau ekonomisti viņus taisa. Bet, ja runāt par Junkera plānu, tad tas ir izteikti keinsiānisks. Junkera plāns – dabūsim naudu, lai kaut kur to tērētu. Pasakiet, kur? No īstermiņa interešu viedokļa – vienalga kur. Tā ir Keinsa ideja.
Tieši šorīt pārlasīju brīnišķīgu rakstu, ko Džons Meinards Keinss rakstījis 1930. gadā. Viņš uzrakstījis to, kas ir aktuāli tagad. Keinss raksta par to, ka mūsu paaudzei cilvēka nespēja apmierināt savas pamatvajadzības vairs nebūs problēma. Keinss raksta: pienāks laiks, kad visaugstāk vērtēs nevis tos cilvēkus, kuri mācīs, kā pelnīt naudu, bet tos, kuri mācīs, kā dzīvot. «Pienāks laiks, kad mēs mērķus sāksim vērtēt augstāk nekā līdzekļus to sasniegšanai. Un to, kas ir labs, augstāk nekā to, kas ir derīgs. Mēs celsim godā tos, kuri mums iemācīs, kā gūt prieku no katras nodzīvotās stundas, no katras nodzīvotās dienas.»
Taču pie mums par galveno tiek uzskatīts – kā pelnīt naudu. Tas, kā to tērēt, tiek uztverts kā pats par sevi saprotams. Protams, es negribu aizvainot cilvēkus, kuriem pamata problēma joprojām ir tieši naudas trūkums. Bet – ekonomikas izaugsme viņu problēmas neatrisinās. Tas ir jāsaprot.
Mums nāks nauda, mums nāks nauda… Ne jau trūcīgajiem cilvēkiem tā nāks. Visi šie gudrie ekonomisti – Smits, Keinss, Šumpēters… – teikuši, ka pienāks laiks, kad būs jāatgriežas pie mērķa. Manuprāt, tas laiks Latvijā ir pienācis. Ne tikai Latvijā, pasaulē… Bet Latvijā tiek uzskatīts, ka par to runā tikai baltie zvirbuļi. Un tikai kavē citus, kad jārunā par svarīgākām lietām. Kā pelnīt naudu, kā mainīt esošos likumus…
– Kāds šobrīd ir Latvijas ekonomiskais konteksts un cik kvalitatīva saistībā ar to ir mūsu tautsaimnieciskā rīkošanās?– Notikumi Latvijā tagad ir ļoti atkarīgi no notikumiem pasaulē un Eiropā.
Junkera plāns ir skaidrs apliecinājums tam, ka Eiropa joprojām atrodas dziļā krīzē. Aplam uzskatīt, ka Latvija ir miera osta, kurā šīs krīzes nav. Tā gan nav tradicionāla ekonomikas un finanšu krīze. Kā daži politiķi teikuši – tā ir globalizācijas krīze. Un pašreizējie notikumi rāda, ka globalizācija cieš sakāvi. Faktiski jau ir sākusies lokalizācija. Piekrītu, ka tas ir diskutējams jautājums, bet manā vērtējumā pie pašreizējā skatījuma uz lietām Latvija pārvēršas un pārvērtīsies par Eiropas provinci. Tas atbilst ekonomikas teorijai. Deivida Rikardo salīdzinošo priekšrocību teorijai, kura paredz, ka starptautiskā līmenī salīdzinošā priekšrocība pastāv tikai ar zināmiem nosacījumiem. Šie nosacījumi patlaban nav spēkā.
Ar Latviju notiek tas, kas pirms vairākiem gadu desmitiem notika ar Latgali. Mani vecāki aizbrauca no Latgales ne jau tāpēc, ka nepatika. Tāpēc, ka dzīve piespieda to darīt. Tagad tas pats notiek ar Latviju Eiropas Savienībā. Un ir nepareizi to skaidrot tikai ar to, ka Eiropā var vairāk nopelnīt.
– Kāda izskatās ekonomikas province?– Es saku – kā Latgale.
– Man patīk Latgale.– Man arī patīk Latgale. Par Latgali man īpaši sāp sirds, jo Latgale ir Latvijas atslēga. Un – vai to cilvēki saprot, vai nē – ja Latvija zaudēs Latgali, tad Latvijas arī vairs nebūs.
Bet Latgale diemžēl ir tas reģions, kur, ja salīdzinām ienākumus vidēji uz vienu iedzīvotāju, tad starpība starp Latgali un Rīgu ir lielāka nekā starp Latviju un Dāniju. Brīnišķīga daba un brīnišķīgi cilvēki, bet viņi ir spiesti šo vietu atstāt. Un – ne jau tikai Latgali. Kāpēc? Nav darba. Taču pastāv pat viedoklis, ka labāk, ja Latvijā laukos cilvēku nav. Jo – nav cilvēku, nav problēmu.
Rādīt reklāmu
