Saruna ar Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu par aizvadītā gada
politiskajiem rezultātiem, par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem
Ventspilī un Latvijā kopumā, par valdības, ZZS un Vienotības
politiskajām perspektīvām un Latvijas stratēģiskajiem mērķiem.
Jūs esat ļoti pieredzējis politiķis, un iznācis piedzīvot dažādus laikus. Kāds bija aizvadītais gads?– Pirmo reizi Latvijas, tolaik vēl LPSR, Augstākajā Padomē 1988. gadā ienācu kā pašvaldības vadītājs. 26 gadi jau pagājuši. Aizvadītais gads katram nozīmīgs no sava aspekta. Vienam tas ir svarīgs ar kādiem privātiem notikumiem, bet droši vien ne par to šobrīd runājam, citiem – ar gandarījumu par paveikto. Vēlos sākt par Ventspili. Darbu ir uzsākušas vairākas jaunas rūpnīcas, un tas iepriecina. Šogad ir ielikti pamati, un nākamgad darbu uzsāks vēl trīs jaunas rūpnīcas, kas ir būtisks solis nākotnes attīstībai. Esmu gandarīts, ka šogad ir pabeigti būvdarbi pirmajam kompetences centram Latvijā – Ventspils tehnikumam. Tieši tas skatījums, kāds bija man par profesionālās izglītības reformu, tika realizēts, kad IZM vadīja ZZS ministri. Tas priecē, jo kvalificēta darbaspēka sagatavošana ir būtisks straujas attīstības elements. Tās ir lietas, kuras no vārdiem un plāniem pārvēršas par reāliem darbiem. Ja runājam par aizvadītā gada Latvijas svarīgāko politisko notikumu, tad, protams, tās bija parlamenta vēlēšanas, kuras radikāli izmainīja politisko situāciju. Šīs izmaiņas gan pagaidām vēl nav materializējušās, bet tām ir jāmaterializējas.
– Ko ar to domājat?– Pirmkārt, vēlēšanās būtisku zaudējumu cieta Vienotība. Ņemot vērā, ka šim politiskajam spēkam de facto pievienojās Zatlera partija un tās redzamākie biedri, tad abām šīm partijām kopā bija 43 balsis, tagad ir tikai 23 balsis. Tā kā Vienotība ir vadošā partija un tajā ir notikušas lielas izmaiņas, tad šo izmaiņu transformācija attieksies arī uz valsti kopumā. Otrkārt, pozitīva ziņa bija tā, ka Krievu savienība vēlēšanās guva tikai 1%, kas skaidri nodemonstrēja, ka Latvijas sabiedrība ir vienota jautājumā par Latviju kā neatkarīgu, suverēnu valsti. Treškārt, parlamentā vairs nav destruktīva politiskā spēka. Vismaz tik spēcīga, kāds tas bija. Es domāju zatleristus. Viņi nevis veidoja valsti, bet to ārdīja. Beidzot pēc ilgiem laikiem parlamentā nav iekļuvusi partija, kuras būtība un reālā darbība bija cīnīties pret kaut ko. Visi esošie politiskie spēki cīnās – par kaut ko. Tā ir liela atšķirība.
– Vienotības kongresā tādas personas kā Viņķele un Čigāne netika pārvēlētas partijas valdē. Vai tas norāda, ka arī Vienotībā konstruktīvie spēki ņēmuši virsroku?– Gan Vienotības deputātu sastāvs, gan jaunievēlētā valde liecina, ka destruktīvie spēki, kuri faktiski nostājās pret Latviju kā nacionālu, suverēnu valsti, saskatot to kā mazu piedēkli multinacionālajā, globālajā pasaulē, ir zaudējuši pozīcijas. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo ceru, ka Latvijas nacionālās intereses tiks virzītas kā prioritāras. Šī prioritāte nozīmē, ka jebkurā situācijā šīs nacionālās intereses ne tik vien tiek piesauktas, bet tiek panākts arī tām atbilstošs rezultāts. Nedomāju, ka procesi Vienotībā ir beigušies, un jūtu līdzi premjerei Laimdotai Straujumai, jo viņai strādāt ir ļoti grūti.
– Kādā ziņā grūti?– Līdzšinējās ekonomiskās politikas galvenais noteicējs bija bijušais finanšu ministrs Andris Vilks. Ģeogrāfijas skolotājs ar ģeogrāfa izglītību. Viņa ekonomiskā politika bija vērsta uz ekonomikas saspiešanu. Tagad mēs plūcam šīs politikas laurus. IKP pieaugumam salīdzināmās cenās būtu bijis jābūt 5–7%, bet šogad būs zem trijiem procentiem, bet nākamgad vēl mazāk. Labi ja būs virs 2%. Atbilstoši šai ačgārnai politikai tika stādīts budžets. Šāda politiskā domāšana raksturīga cilvēkiem, kuriem nav ne mazāko spēju domāt, kā nopelnīt. Tā domā cilvēki, kuriem ir fiksēti, no malas nākoši ienākumi, piemēram, pensionāri. Viņiem ir noteikta pensija, teiksim, 300 eiro, ar kuriem jāizdzīvo. Ja ar šādu domāšanu veido valsts budžetu, tad valsti gaida vienīgi un tikai stagnācija. Lai valsts attīstītos, ir jāstimulē apstrādājošā rūpniecība, profesionālā izglītība, zinātne utt. Ja jūs jautāsiet, cik budžetā ir atvēlēts uzņēmējdarbības veicināšanai, tad secināsiet – tur nekā nav. Līdz ar to mūsu atpalicība no kaimiņiem tikai pieaug. Ar kaimiņiem es, protams, domāju Zviedriju. Ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju vai Baltkrieviju mums nav ko sevi salīdzināt. Mums jālīdzinās ar Zviedriju un atsevišķos jautājumos ar Somiju. Tie ir mūsu atskaites punkti. Taču mēs nevis tuvojamies viņiem, bet atpaliekam. Ja turpināsim līdzšinējo politiku, tad turpināsim atpalikt.
– Vienotības kongresā Straujuma aicināja uz Latvijas simtgadi 2018. gadā apsteigt Lietuvu un Igauniju ar IKP uz vienu iedzīvotāju. Šos aicinājumus sabiedrība uztvēra diezgan skeptiski.– Ar tādu ekonomisko politiku, kāda tiek realizēta ar galvenā ekonomiskā instrumenta – valsts budžeta – palīdzību, nekāda dinamika nav panākama. Šodienas budžets nestrādā kā attīstības resurss. Tas ir vienīgi patēriņa budžets. Attīstībai paliek vienīgi ES fondu finansējums, kas jau ir saskaņots, un arī tur lielākā daļa ir orientēta nevis uz izaugsmi, bet patēriņu. Mūsu nelaime ir tā, ka mums nav skaidras, uz nākotni orientētas ekonomiskās politikas. Ja jūs vēlaties attīstīt biznesu, jūs to nevarat izdarīt no savas algas. Jums vienmēr būs jāņem kredīts. Kredīts ir jāatdod, tāpēc ir jāprot nopelnīt.
– Nospiedošais vairums Latvijas politiķu, ieskaitot Valsts prezidentu, uzsver, ka mums jātiecas uz bezdeficīta budžetu, un parāda palielināšanu vērtē negatīvi.– Svarīgi norādīt, kādām vajadzībām šo naudu tērēt? Ja savu personīgo budžetu tērējat konfektēs vai aliņos, tad stimulējat konfekšu vai alus ražotāju ekonomiku. Ja par to naudu nopērkat iekārtas, lai ražotu aliņu vai konfektes, un atrodat tirgu, kur savu produkciju pārdot, tad jūs ar to pelnāt. Arī valstij jārīkojas atbilstoši šiem principiem. Ja deficītu rada, lai naudu apēstu, tad jāpiekrīt prezidentam, bet, ja mēs kreditējamies ar mērķi strauji attīstīt ekonomiku, lai sasniegtu Zviedrijas līmeni, tā ir pavisam cita filozofija. Tad arī cilvēki nemuks prom no valsts.
Rādīt reklāmu
