Par gaidāmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā, par ES attiecībām
ar Krieviju un brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV saruna ar Eiropas
Parlamenta Tautas partijas grupas deputātu Krišjāni Kariņu (Vienotība).
– Kā Eiropas institūcijās uztver Latvijas gaidāmo prezidentūru Eiropas Savienībā? Ar to saista noteiktas cerības?– Prezidējošās valstis mainās ik pēc sešiem mēnešiem, līdz ar to nekādas būtiskas Eiropas kuģa kursa maiņas netiek gaidītas. Tomēr, runājot par niansēm, – no daudziem kolēģiem Eiropas Parlamentā dzirdu prieku par Latvijas prezidentūru, jo tā noteikti būs ar pārvarētās krīzes pieredzi: Latvija tomēr salīdzinoši labāk izrāpās no krīzes bedres nekā citas ES valstis. Vienlaikus no dažām Dienvideiropas valstīm vējo tādas bažas, vai tikai Latvijas prezidentūra nebūs pārāk barga... vai tā pārāk nespiedīs uz taupību. Eiropas kreisajiem kopumā ir raksturīgs mīts, ka valsts vienīgais glābiņš krīzē ir lielāki tēriņi. Latvijas piemērs rāda, ka tā nav. Vispārīgi varētu teikt tā – ziemeļnieki par Latvijas prezidentūru priecājas, dienvidnieki – bažījas.
– Cik lielā mērā Latvijas prezidentūru nozags Ukrainas krīze un attiecības ar Krieviju?– Tas jebkurā gadījumā ir aktuālākais jautājums šobrīd. Ja atceramies Eiropas Savienības Austrumu partnerības samitu Viļņā, kas notika Lietuvas prezidentūras laikā, tad tas iezīmēja virknes satricinošu notikumu sākumu – tobrīd netika parakstīts Ukrainas un ES asociācijas līgums, Ukrainā sākās nemieri, krita valdība, sākās Krievijas agresija Ukrainā. Tas, ko gaida no ES Austrumu partnerības samita Rīgā šā gada maijā, – ir stabilizējošas darbības. Taču jāņem vērā, ka liela daļa ES valstu šobrīd nav galīgi formulējušas savu politiku attiecībās ar Krieviju. Jā, nevienam nav šaubu, ka Krievija ir agresors, bet nav vienotības nostājā, kā uz to reaģēt. Viena daļa uzskata, ka tā jāsoda ar sankciju un citiem līdzekļiem, šeit gan nav runa par militāru iejaukšanos. Citi, īpaši valstis, kas ģeogrāfiski atrodas tālāk no Krievijas, ieņem samiernieciskāku pozīciju. Viņiem kara Ukrainā pārtraukšana ir tikai viens no jautājumiem, nevis akūta prioritāte.
– Cik lielā mērā Krievijas attiecībās ar ES un Ukrainas krīzes risinājumā dominē ASV interešu komponente? Krievu eksperti sliecas izplatīt versiju, ka šeit svarīgākais jautājums ir ekonomiskais – proti, ASV vēlas uzspiest Eiropai savu slānekļa gāzi, lai aiz enerģētisko risku diversifikācijas slēptu savas ietekmes nostiprināšanos Eiropā.– Manuprāt, šādam viedoklim nav pamata. Jo tā ir Eiropa, kas mēģina panākt ASV slānekļa gāzes eksporta paplašināšanos. ASV ilgu laiku bija spēkā slānekļa gāzes eksporta liegums. Slānekļa gāzes vairumtirdzniecības cena ASV ir trīsreiz lētāka nekā gāzes cena Eiropā. Tas nozīmē, ka ASV smagā rūpniecība, kurai ir liels enerģijas patēriņš, ir ļoti konkurētspējīga. Ja sāk slānekļa gāzi eksportēt, tad arī gāzes cena ASV kāps un samazināsies smagās rūpniecības konkurētspēja.
Jā, ASV gāzes kompānijas grib eksportēt slānekļa gāzi, jo kāpēc gan pārdot lēti Amerikā, ja var vismaz uz pusi dārgāk pārdot Eiropai. Intereses šeit saduras, bet nevar apgalvot, ka ASV kopējā politika ir slānekļa gāzes eksporta tirgus meklējumos.
Situāciju Ukrainā nosaka nevis šis aspekts, bet gan Krievijas autoritārās valdības – Putina & Co – impēriskie centieni. Krievijas vara baidās zaudēt savu ietekmi Eiropā, arī kaimiņvalstīs, un, kā tas vēsturē jau ne reizi vien ir bijis, cenšas to atgūt un stiprināt, arī ar militārām metodēm. Es šeit saskatu Krievijas mēģinājumu traucēt Ukrainai, Ukrainas tautai pašai izvēlēties savu demokrātiskās attīstības ceļu. ASV te neko īpaši neietekmē. Ja nu vienīgi tādējādi, ka ASV ir ES stratēģiskais partneris un drošības garants. Un es pat domāju, ka tas ir labi, ka ASV ir no jauna ieinteresēta Eiropas aizsardzībā, jo pirms diviem gadiem jau likās, ka Eiropa Ameriku vairs neinteresē.
Rietumos, protams, neviens nevēlas uzsākt karu ar Krieviju. Šobrīd vispār Rietumiem ir tikai dažas iespējas, ko darīt attiecībās ar Krieviju: vai nu pieņemt visu, ko saka Putins, vai arī turēties pretī agresijai. Militāras pretstāves ceļš ir izslēgts. Tātad vienīgā metode, kā turēties pretī, – ir sankcijas. Pēc būtības – tās ir līnijas smiltīs – ja tu darīsi tā, tad mēs šitā, un redzam, ka sankcijas ļoti kož Krievijas ekonomikas kaulā. Naftas cenas sabrukums Krievijas situāciju pasliktina – jo ienākumi rūk, bet izdevumi tikai palielinās – Krimas uzturēšana un karš Austrumukrainā taču prasa naudu! Rubļa noturēšana arī prasa miljardus. Bet Rietumi neatslābinās sankciju žņaugu, kamēr nebūs būtiskas piekāpšanās no Putina puses, kas būtu vismaz izvākšanās no Donbasa vai Krimas atdošana Ukrainai. Bet man ir grūti iedomāties, ka kaut kas tāds tuvākajā laikā notiks.
– Sankcijām tomēr ir negatīva ietekme uz Latvijas ekonomiku.– Jā, ir. Mums, protams, bija iespēja teikt, ka mēs sankcijas pret Krieviju neatbalstām, bet tad jau mēs varam teikt, ka mums arī neatkarība nav no svara – ja Putins ko prasa, tad ir jāatdod. Lai mēs varētu noturēt savu neatkarību, mums jāturas kopā ar saviem Rietumu partneriem, un tas nozīmē nosodīt Krieviju: gan ciešot ekonomiski, gan pārorientējot savu biznesu uz Rietumiem.
Uzņēmējiem ir jāsaprot – Krievijas tirgus vairs priekš viņiem nepastāv. Uz austrumiem no Latvijas robežas viņiem vairs nekas nespīd. Pasaule ir mainījusies, gribam mēs to vai ne. Mūsu kā politiķu uzdevums, arī Latvijas ES prezidentūras laikā, ir – noārdīt iekšējos šķēršļus visos Eiropas valstu tirgos, lai sekmētu brīvo preču apmaiņu un dotu iespēju, tajā skaitā arī Latvijas uzņēmējiem, vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Slēpti birokrātiski ierobežojumi uzņēmējdarbībai joprojām pastāv ES, un tie būtu jālikvidē.
Pēc būtības visiem jāsaprot – ir karastāvoklis ar Krieviju. Tas nav tāds karš, kā mūsu vecotēvi piedzīvoja – ar bumbām un šaušanu, bet galvenokārt – ideoloģisks un ekonomisks karš, un ierocis tajā ir abpusējās sankcijas.
Rādīt reklāmu
