Zvērināts advokāts, Dr.jur. Jānis Rozenbergs ir aizstāvis divos
„lielajos” jeb „politiskajos” kriminālpprocesos – t.s. Digitālās TV
krimināllietā un tā dēvētajā Lemberga jeb Ventspils krimināllietā.
Sarunā ar Neatkarīgo advokāts analīzē iemeslus garajiem un nesaprātīgajiem kriminālprocesu termiņiem, pastāsta par kompensāciju mehānismiem, ja ir pārkāptas tiesības uz kriminālprocesa termiņu pabeigšanu saprātīgos termiņos, kā arī skaidro, kādēļ tiesas nedrīkst liegt vai ierobežot liecinieku pratināšanu.
Publiski zināmas divas īpaši apjomīgas krimināllietas - Digitālās TV krimināllieta, kuras iztiesāšana ilgst jau sešus gadus, un tā dēvētā Lemberga krimināllieta, kuras iztiesāšana norit jau piekto gadu. Abās krimināllietās mazinās procesa dalībnieku skaits, jo tie aiziet viņsaulē. Kur šajos apjomīgajos kriminālprocesos tiek meklēts taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums, un kur sākas cilvēku spīdzināšana un sodīšana ar pašu procesu?
Tas ir jautājums par to, kura dārziņā akmens metams - prokuratūras vai tiesas. Digitālās TV krimināllieta tiesā tika saņemta 2007. gada oktobrī. Lietas iztiesāšanai apritēs seši gadi. Šai laikā bijušas nozīmētas 183 tiesas sēdes dienas. Aptuveni 10% no tiesas sēdēm nenotika vai tika atliktas, kas nav slikts rādītājs krimināllietā, kurā ir apsūdzētas divdesmit personas. Tikai vidēji katra desmitā sēde nenotiek un tas norāda uz īpaši augstu procesā iesaistīto personu apzinīgumu. Dažkārt krimināllietās ar vienu, diviem vai trim apsūdzētajiem gadiem ir problēmas uzsākt lietas izskatīšanu sakarā ar dažādiem iemesliem, piemēram, veselības stāvokli, atrašanos ārpus Latvijas. Šajā gadījumā no 183 tiesas sēdēm 162 ir notikušas. Pārmest procesa dalībniekiem procesa vilcināšanu nevar. Sešos gados notikušas vidēji 2,25 sēdes mēnesī, tātad aptuveni divās nedēļās viena tiesas sēde. Viens gads pagāja “tukšgaitā”. 2008. gada 1.maijā sākotnējais tiesas sastāvs pieņēma noraidījumu un tiesas sastāvs, kas šobrīd izskata lietu, to atsāka skatīt tikai 2008. gada 28. augustā. Gandrīz gadu pēc lietas saņemšanas tiesā to sāka skatīt pēc būtības.
Šo lietu skata tiesnesis Juris Stukāns?
Jā un divi piesēdētāji.
Piesēdētāju institūts taču ir likvidēts!
Jā, bet Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumos teikts, ka lietas, kurās līdz 2009.gada 1.jūlijam pirmās instances tiesa ir uzsākusi iztiesāšana koleģiālā sastāvā, iztiesāšanu arī turpina koleģiālā sastāvā līdz sprieduma pieņemšanai, un tikai tad, ja tas kādu iemeslu dēļ nav iespējams, tiesnesisvar lemt par lietas turpmāku izskatīšanu vienpersoniski.
Līdzīga statistika ir arī Ventspils krimināllietā?
Ventspils amatpersonu krimināllietā apsūdzētas trīs personas. Šī lieta tiesā saņemta 2008. gada 10. septembrī. Drīz apritēs pieci gadi, kopš lieta atrodas iztiesāšanā. Šī lieta skatīta intensīvāk. Piecos gados nozīmētas 295 tiesas sēdes dienas. Tikai 32 tiesas sēdes dienas noņemtas no izskatīšanas vai atliktas. Ir notikušas 263 tiesas sēdes. Tikai 10 % tiesas sēdes nav notikušas un tādējādi arī šajā lietā pārmest procesa dalībniekiem nenākšanu uz tiesas sēdēm nevar. Vidēji 4,5 tiesas sēdes mēnesī, vidēji viena tiesas sēde nedēļā. Tas nozīmē, ka Ventspils lietas izskatīšanas režīms ir aptuveni divas reizes intensīvāks nekā digitālās TV krimināllietā.
Kuram tad metīsim ar to akmeni?
Abu krimināllietu sakarā diezin vai ir iemesls mest akmeni tiesas lauciņā, jo tiesa saņem krimināllietu tādu, kādu tai prokuratūra to atsūta. Ja lietā ir 140 sējumi, kā tas ir Ventspils lietā, vai 60-70 sējumi, kā tas ir Digitālās TV lietā, un abās lietās valsts apsūdzība ir pieteikusi vairāk nekā simts lieciniekus katrā, tad tiesai ar šīm lietām ir jādara tas, kas likumā ir paredzēts. Tiesai šo lietu ir jāskata, lai arī cik apjomīgu prokuratūra to nebūtu sagatavojusi.
Tas nozīmē to, ka prokuratūra apzināti iestrādā krimināllietā milzu materiālu apjomu, lai nogurdinātu un sodītu procesa dalībniekus ar garo procesu?
Nezinu, vai tas ir apzināti, un šaubos, vai tas varētu būt pašmērķis,bet katrā ziņā tā ir šo lielo krimināllietu problēma. Mūsu kriminālprocess paredz visu pierādījumu mutisku pārbaudi tiesas sēdē. Tam ir savs iemesls un pamats, jo visā pirmstiesas izmeklēšanas laikā darbojas izmeklēšanas noslēpums. Proti, aizstāvībai nav zināmi nedz lietas materiāli, nedz pratinātie liecinieki, nedz to liecību saturs. Mums nav iespējas piedalīties pirmstiesas izmeklēšanas laikā liecinieku pratināšanās. Vieta, kur mēs šīs liecības varam pārbaudīt un uzdot mums interesējošos jautājumus, ir tikai tiesas sēde. Ir valstis, kur pirmstiesas izmeklēšanas noslēpums nav celts tādā godā kā Latvijā. Piemēram, Šveicē jau agrīnā pirmstiesas izmeklēšanas stadijā aizstāvībai ir pieejami visi lietas materiāli, aizstāvības advokāts ir tiesīgs piedalīties visu liecinieku pratināšanās un citās izmeklēšanas darbībās un jau izmeklēšanas laikā piedalīties pierādījumu iegūšanā, kas ievērojami atvieglo iztiesāšanas gaitu. Šveices kolēģi ir ļoti pārsteigti par to, ko mēs tiesās gadiem varam darīt, kāpēc pirmstiesas izmeklēšanā jau visi liecinieki nav nopratināti aizstāvības advokātu klātbūtnē. Mūsu tiesa nevar neaicināt daļu liecinieku vai nepārbaudīt daļu materiālu. Ja tiesai ir atsūtīti 140 sējumi un pieteikti 100 liecinieki, tad tie visi ir jāaicina uz tiesu un jāpratina, jānodrošina abām pusēm iespējas uzdot jautājumus un jāpārbauda visi 140 sējumi ar lietas materiāliem.
Ko darīt tad, ja tiesa aizstāvībai neļauj vai būtiski ierobežo liecinieku pratināšanu?
Šādu iespēju Kriminālprocesa likums neparedz. Tas paredz, ka aizstāvībai, tāpat kā apsūdzībai, arī cietušajiem vai viņu pārstāvjiem, ir tiesības piedalīties katra pierādījuma tiešā mutiskā pārbaudē. Liecinieku pratināšanas ierobežošanā vienīgais instruments, ko likums piešķir tiesai - tiesības noraidīt jautājumus, kas neattiecās uz lietu. Garajos kriminālprocesos ir novērota prakse, ka tiesa ierobežo pratināšanas ilgumu. Jautājums, vai tas ir pamatots ar kriminālprocesa normām. Kriminālprocesa normās iespēju noteikt pratināšanas ilgumu neesmu atradis. Varbūt varu saprast arī tiesu - apzinoties, cik process var ieilgt, tiesai radusies nepieciešamība interpretēt likumdošanu radoši, izdomājot ierobežojumus, kuri likumā nav paredzēti.
Prakse ierobežot pratināšanas laiku aizstāvībai tiek piemērota t.s. Lemberga prāvā. Vai līdzīgi tiek darīts arī Digitālās TV lietā ?
Nē. Arī Digitālās TV lietā pieteikti aptuveni simts liecinieku. Sešu gadu laikā viņu pratināšana ir faktiski pabeigta, tiesvedība nonākusi savā noslēguma fāzē. Tiek izskatīti pēdējie pieteiktie lūgumi. Varam prognozēt, ka tuvākajā laikā tiesas izmeklēšana tiks pabeigta un tiks pāriets pie debatēm. Tiesa to pietiekami skaidri ir devusi saprast, ka tas ir tikai dažu tiesas sēžu jautājums Atšķirībā no Ventspils lietas, kur katram lieciniekam ir kāda nozīme pierādīšanā - vai nu apsūdzībai vai aizstāvībai, katru liecinieku ieinteresēti pratina abas puses - Digitālās TV lietā 70-80% no lieciniekiem pratināja tikai valsts apsūdzības uzturētājs, kas man kā aizstāvim nedeva neko. Domāju, ka neko nedeva arī apsūdzībai. Tādējādi 2-3 gadus mēs esam notērējuši velti laiku, vērojot, kā prokurors pratinājalieciniekus, kuru liecībām ir stipri attāla vai nekāda nozīme pierādīšanā arī no apsūdzības puses.
Tad jau varam secināt, ka šajā gadījumā prokurors novilcina krimināllietās izskatīšanu?
Par Digitālās TV krimināllietu es to apgalvojuma formā negribētu teikt, bet pārdomas par to gan man, gan maniem kolēģiem ir radušās. Iztiesāšanas sākumā mēs ar interesi gaidījām, ko prokurors grib izvilkt no pirmā, otrā, desmitā liecinieka. Tad kļuva skaidrs, ka neko tādu, kas būtu attiecināms uz celtajām apsūdzībām. Tika uzdoti jautājumi par to, kurš kuru 1993.-1995. gadā ir pazinis, kurš ar kuru ticies kādās biznesa sarunās. Tas netiek ne noliegts, ne apšaubīts un tam nav sakara ar Digitālās TV lietu - ar notikumiem, kuri risinājušies 2002.-2003. gadā. Latvijā šauras jomas speciālisti viens ar otru ir pazīstami, bet tas nav arguments, lai pierādītu, ka cilvēki darbojušies noziedzīgā grupā. Šāda bezjēdzīga pratināšana aizņēma ļoti daudz laika, kas bija redzams procesa dalībniekiem un droši vien arī tiesai.
Bet kur jāmet akmens?
Tiesas lauciņā to grūti mest. Tiesai jāstrādā ar to materiālu, kas ir iesniegts, un jādara tas, kas likumā paredzēts. Tad rodas jautājums par akmens mešanu prokuratūras lauciņā. Mēģinājumi krimināllietā salikt iekšā visu iespējamo, manuprāt, ir taktiska kļūda. Tādējādi lieta kļūst nepārskatāma, grūti un ilgstoši iztiesājama. Kriminālprocesa likums paredz obligātuma principu, proti, ja prokuratūra uzskata, ka tādi un tādi notikumi veido noziedzīgā nodarījuma sastāvu, nedz tiesai, nedz arī pašai prokuratūrai nav tiesības pateikt, ka tā no desmit epizodēm izvēlēsies vienu vienkāršāko, smagāko vai visātrāk pierādāmo un pārējās ignorēs. Kriminālprocess ir obligāts par visiem konstatētiem faktiem. Šādā aspektā obligātuma princips konfliktē ar citu kriminālprocesa principu - par tiesībām uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos. Nosūtot uz tiesu liela apjoma lietas, uzreiz ir skaidrs, ka šādas lietas iztiesāšanai būs jāvelta gadi.
Vai Digitālās TV krimināllietā aizstāvība pieteica arī savus lieciniekus?
Jā. To nebija daudz - uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.
Tiesnesis neiebilda?
- Noraidīti tika divi vai trīs liecinieki.
Savulaik intervijā Neatkarīgajai zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš norādīja, ka liela kļūda bija izņemt no Kriminālprocesa likuma normu, kura tiesai ļāva krimināllietu nosūtīt atpakaļ prokuratūrai papildus izmeklēšanai. Kāds ir jūsu viedoklis?
Šeit saduras divas pretējas intereses. No vienas puses, saņemto nekvalitatīvo, slikti izmeklēto vai noformēto lietu, vai lietu ar procesuāliem trūkumiem vieglāk aizsūtīt atpakaļ trūkumu novēršanai, kas vēlāk saīsinātu iztiesāšanas laiku. Izmeklēšanai būtu jāveic kaut kādas procesuālas darbības un trūkumi jānovērš. Gatavojot šobrīd spēkā esošā Kriminālprocesa likuma projektu, kur šī iespēja lietu sūtīt atpakaļ izmeklēšanai tika izņemta ārā, bija mērķis panākt precīzāku procesuālo funkciju nodalīšanu. Proti, tiesas saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Kriminālprocesa likumu ir neatkarīgais vērotājs, kurš izvērtē to, ko prokuratūra ir atsūtījusi, uzklausa apsūdzības pierādījumus, uzklausa aizstāvības pierādījumus un iepriekš nepaužot atbalstu ne vienai, ne otrai pusei novēro procesu un beigās pauž savu viedokli spriedumā – attaisno vai notiesā. Sūtot lietu papildu izmeklēšanai, tiesa šo procesuālo funkciju nodalīšanas principu pārkāptu, nostājoties apsūdzības pusē un faktiski apsūdzībai norādot, ka mēs tiesā jau varētu nonākt līdz notiesājošam spriedumam, bet jūs apsūdzība pirms tam novērsiet nepilnības, atsūtiet atpakaļ un tad viss būs kārtībā. Tādējādi tiesa faktiski norādītu uz izmeklēšanas kļūdām, ar to palīdzot apsūdzības uzturētājam kvalitatīvāk sagatavot lietu iztiesāšanai. Es neuzskatu, ka procesuālo funkciju nodalīšana bija kļūda. Tiesai šobrīd nav iespējas pāriet uz smagāku kvalifikāciju, ja prokurors negroza apsūdzību. Tiesai nav pilnvaru prokuroram norādīt uz nepieciešamību grozīt apsūdzību, lai varētu pareizi notiesāt. No aizstāvības viedokļa ir izdevīgāk, ja prokuratūra uz tiesu aizsūtījusi brāķi. Tiesa to redz un, ja arī aizstāvis ir rūpīgs un to redz, ir izredzes uz attaisnojošu spriedumu. Vai un cik tas ir visas sabiedrības interesēs, to lai vērtē katrs pēc savām mērauklām.
Ventspils lietā ir precedents, kur aizstāvji, apsūdzētie un pat tiesa lūdza prokuroriem norādīt, kuri materiāli uz ko attiecās, jo dokumenti 140 sējumos ir samesti kā miskastē.
Tā ir prokuratūras problēma salikt lietu tā, lai tā būtu saprotama arī tiesai. Tiesai būs jāraksta spriedums un jāspēj orientēties lietas materiālos. Tās ir prokuratūras rūpes sakārtot lietu vai nu pa epizodēm, vai hronoloģiski, vai pēc personālijām, vai pēc kāda cita principa, lai lieta būtu pārskatāma tiesai. Ja lieta nav pārskatāma tiesai, tā nav aizstāvības, tā ir prokuratūras problēma. Jautājums, vai tas būtu pamats lietas nosūtīšanai atpakaļ papildu izmeklēšanai? Arī pēc vecā Kriminālprocesa kodeksa regulējuma lietas nosūtīšanas atpakaļ papildu izmeklēšanai pamats nebija nesakārtota lieta. Bija jābūt būtiskiem procesuāliem trūkumiem, kas nebija novēršami tiesas sēdē, lai tiesa lietu varētu nosūtīt papildizmeklēšanai.
Kā ietekmēs krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu dalībnieku aiziešana viņsaulē abos kriminālprocesos? Digitālās TV viņsaulē devās apsūdzētā, Ventspils krimināllietā - deviņi liecinieki.
Daba šai ziņā ir nepielūdzama. Digitālās TV lietā vēl nav lemts, ko darīt ar aizsaulē aizgājušās Ināras Rudakas apsūdzību. No vienas puses, personās nāve ir kriminālprocesa izbeigšanas pamats un Kriminālprocesa likums imperatīvi pavēl izbeigt kriminālprocesu, ja mēneša laikā pēc personas nāves netiek saņemts mirušās personas tuvinieka pieteikums par kriminālprocesa turpināšanu mirušā reabilitācijai. No otras puses, ja šāda tuvinieka pieteikuma nav, procesa izbeigšana ir nereabilitējoša. Tajā pat laikā pabeidzot lietas izskatīšanu pēc būtības un nepaužot viedokli par personas vainu, tiesa nevarētu izbeigt kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata. Tiesai jāizvēlas - akli sekot kriminālprocesa likumam, kur rakstīts, ka process jāizbeidz, vai arī interpretēt šo jautājumu pēc jēgas un attiecībā uz mirušo personu pabeigt lietas izskatīšanu, konstatējot vai nu Ināras Rudakas vainu un izbeigt kriminālprocesu sakarā ar viņas nāvi, vai ari pēc nāves viņu attaisnojot. Es ceru, ka kriminālprocess netiks izbeigts, un ka lieta tiks turpināta skatīt arī attiecībā pret Ināru Rudaku, jo lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata atstāj tiešu ietekmi uz pārējo personu apsūdzībām. Ja vienas personas vaina tieši vai netieši tiek konstatēta, izbeidzot kriminālprocesu, tad šo apstākli jau vēlāk vairs nevarēs ignorēt, vērtējot citu personu vainu, kuri darbības ar Rudaku veikuši kopā vai ir bijuši kā citādi saistīti.
Vai varam prognozēt ka Digitālās TV krimināllietā spriedums varētu tik nolasīts nākamgad?
Jā. Tā ir arī mana prognoze.
Kādas prognozes varam paust par Ventspils krimināllietu?
Pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, nopratināta ir aptuveni puse liecinieku, bet būtiski, ka daļa no tiem nav nopratināti līdz galam – viņi ir sākuši dot liecības un pēc tam devušies ārzemju ceļojumos, vai kādu citu iemeslu dēļ nav vēlējušies ierasties uz tiesas sēdēm. Ir arī tādi liecinieki, kurus prokuratūra ir nopratinājusi, bet viņu pratināšanu nav pabeigusi aizstāvība. Pat ja pieņemam, ka ir nopratināta puse liecinieku un process līdz šim ir ildzis piecus gadus, tad matemātika ir vienkārša - reiz divi, pie nosacījuma, ja pratināšana notiek ar līdzšinējo intensitāti, un ja prokuratūra neatsakās no kādas apsūdzības daļas. Tad var pieņemt, ka atlikušo liecinieku pratināšanai vajadzīgi 4-5 gadi. Būs vēl arī nepieciešams laiks lietas materiālu pārbaudei, kas šobrīd ir aptuveni 200 sējumi. Pēc tam sekos aizstāvības lūgumi, iespējas pieteikt lieciniekus. Es neņemos prognozēt augstāko robežu, bet mazāk par pieciem gadiem - diez vai.
Digitālās TV lietā prokurors grozīja apsūdzību. Ko tas nozīmē – tā ir procesa vilcināšana, vai tiek atzīts slikts prokurora darbs pirmstiesas izmeklēšanas laikā?
Apsūdzības grozīšanai iemesli var būt dažādi. Ja iztiesāšanas laikā sakarā ar pierādījumu pārbaudi negaidīti atklājas citi faktiskie apstākļi nekā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, vai kaut kas nāk klāt, iet nost, vai parādās citādā gaismā, prokuroram apsūdzību ir jāgroza, jo apsūdzības grozīšana ir objektīvi nepieciešama un pārmetumus par to nevienam izvirzīt nevar. Attiecībā uz Digitālās TV krimināllietu, iepazīstoties ar grozītajām apsūdzībām, nākas secināt, ka nekas jauns kriminālprocesa laikā klāt nav nācis. Prokurors jaunās apsūdzības, salīdzinot ar iepriekšējām, sastādītas strukturētākas, precīzākas, vairākiem apsūdzētajiem ir mainījusies viņiem inkriminēto darbību kvalifikācija, bet šai kvalifikācijas maiņai par pamatu nav jauni vai citi apstākļi, kas būtu pilnīgā pretrunā ar pirmstiesas laikā konstatēto. Līdz ar to pie šiem apstākļiem apsūdzības grozīšanu iztiesāšanas noslēgumā man ir grūti dēvēt citādāk, kā par iepriekšējo kļūdu labošanu. Laiks, kas tagad tiek veltīts jauno apsūdzību sastādīšanai, laiks, lai procesa dalībnieki ar tām iepazītos un paustu savus viedokļus un lai pieteiktu līgumus, ir procesa vilcināšana. Ja kādreiz prokurori domās arī Ventspils lietā grozīt apsūdzības, arī tas neizbēgami novedīs pie procesa paildzināšanas.
Konkrēti kuram apsūdzētajam apsūdzības tiek grozītas?
Apsūdzības tika grozītas visiem divdesmit apsūdzētajiem. Mani aizstāvāmie ir SIA Kempmayer Latvija valdes locekļi, kuriem grozītājās apsūdzībās nemainījās nedz faktiskie apstākļi, nedz nodarījuma kvalifikācija. Viņiem šīs apsūdzības faktiski tika pārstrukturētas un kļuva nedaudz precīzākas. Valsts pilnvarniekiem apsūdzības kļuvušas smagākas - no nolaidīgām darbībām uz tīšām.
Prokurori Ventspils lietai vēlas pievienot jaunus materiālus veseliem sējumiem. Ja tos pievienos lietai, nāksies papildus pratināt arī lieciniekus?
Ja nāks klāt jauni materiāli, to ticamības un satura pārbaudei varētu būt nopratināmi liecinieki, arī daži no tiem, kuri šobrīd jau skaitās nopratināti.
Prokurori Ventspils krimināllietai vēlas pievienot izspiegotās uzņēmēju sarunas Kopenhāgenas viesnīcā. Vai tad arī Aigaram Kalvītim būs jānāk liecināt?
Gadījumā, ja materiāli tiks pievienoti lietai, lūgumus aicināt lieciniekus varam jau prognozēt.
Vai summējot šos apstākļus, jau tagad varam runāt par to, ka tiek pārkāptas tiesības uz kriminālprocesa saprātīgiem termiņiem, un konsekvencēm - sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā?
Ņemot vērā šo divu procesu izskatīšanas ilgumu, vēl pirms tiesu debatēm pirms tiesas izmeklēšanas pabeigšanas varu diezgan droši prognozēt, ka no aizstāvības puses tiesu debatēs tiks vērsta uzmanība uz lietas izskatīšanas termiņu. Būs jāvērtē daudz apstākļu kopsakarības, kādēļ process tik ilgi noticis, un kādēļ – apsūdzības, aizstāvības vai tiesas dēļ. Tas būs jautājums, uz kuru arī tiesai kā vienas tā otras lietas spriedumos būs jādod savs vērtējums - ir vai nav noticis personas tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā pārkāpums. Pirms dažiem gadiem Krimināllikumā tika ieviests 49. prim pants, kā arī papildināts šī likuma 58.pants ar dažādām iespējām, kā nacionālā tiesa var reaģēt uz gadījumiem, kad tā konstatē saprātīgā termiņa pārkāpumu. Pirms tam vienīgais kompensācijas mehānisms bija vēršanās pie starptautiskām cilvēktiesību institūcijām, bet šo mehānismu par ātru un efektīvu nosaukt ir grūti. Kā izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas gana plašās judikatūras, kura uzskatāmi apkopota Venēcijas komisijas pētījumā par šo jautājumu, ir virkne ieteikumi konvencijas dalībvalstīm par šiem par kompensācijas mehānismiem. Tie var būt dažādi - mantiski un nemantiski. Var būt mehānismi, kuri izmantojami jau kriminālprocesa laikā, un mehānismi, kuri iedarbojas pēc kriminālprocesa pabeigšanas. Pirms šiem likuma grozījumiem Latvijas tiesai kriminālprocesa laikā nebija iespēju pielietot kompensējošu mehānismu jau paša kriminālprocesa ietvaros. Ar saviem iebildumiem par kriminālprocesa ilgumu persona varēja vērsties Eiropas cilvēktiesību tiesā un sešus vai astoņus gadus gaidīt šīs tiesas viedokli. Tagad tiesai jau kriminālprocesa ietvaros saprātīga termiņa pārkāpumu ir iespējams kompensēt ar nemantiskiem mehānismiem un šīs iespējas likumā ir četras. Piemēram, tiesa var noteikt vieglāku sodu, kas jau Latvijā guvis atsaucību.
Kā tas notika Rīgas domes amatpersonu krimināllietā?
Tai skaitā. Tas, ko teikusi Strasbūras tiesa, un uz ko norādīts arī Venēcijas komisijas pētījumā un iestrādāts mūsu likumdošanā - pēc kriminālprocesa beigām uzsākt civilprocesu vai vērsties ar sūdzību Cilvēktiesību tiesā un izmaksāt naudu no valsts puses nebūt nav vienīgais un efektīvākais risinājums. Piemēram, persona iztiesāšanā pavadījusi desmit gadus, pēc tam tai piespriesti desmit gadi brīvības atņemšana un vēl pēc desmit gadiem, pateicoties Strasbūras tiesas lēmumam, valsts personai izmaksā 5000 latus – tas ne vienmēr uzskatāms par adekvātu risinājumu. Pareizāk piemērot kompensācijas mehānismu, atbilstoši Kriminālprocesa likuma 49 prim pantam, garos kriminālprocesa termiņus kompensējot ar soda samazināšanu. Tāpat likums paredz, ka šādos gadījumos var piemērot zemāko soda mēru vai noteikt citu soda veidu, nevis brīvības atņemšanu, bet piespiedu darbu vai naudas sodu. Radikālākais solis, konstatējot saprātīgu termiņu pārkāpumu, tiesai ir tiesības vispār izbeigt kriminālprocesu. Arī šo iespēju Latvijas tiesas praksē jau ir aprobējušas. Tas gan ir nereabilitējošs pamats kriminālprocesa izbeigšnaai un ir saistīts ar personas vainas konstatāciju, bet persona netiek notiesāta.
Ir vēl kāds precedents. Viens no pasaulē cienījamākiem politiķiem - Vāclavs Klauss - izbeidza daudzus kriminālprocesus, kuros bija pārkāptas tiesības uz saprātīgu termiņu. Sabiedrība viņa soli novērtēja atzinīgi.
Pirms aptuveni desmit gadiem izdevumā Jurista vārds bija publicētacienījama Vācijas krimināltiesību profesora Detlefa Krausa atvadu lekcija Humbolta universitātē „Par krimināltiesību indi un indi krimināltiesībās” un tajā bija atsauce uz kriminālprocesu Vācijā 70.gadu sākumā. Vācijastiesa pēc ilgstošas prāvas izbeidza kriminālprocesu un, neņemot vērā tolaikspēkā esošos tiesību pamatprincipus, atbrīvoja visas personas no soda, norādot, ka viņu vaina sakarā ar ilgo un apgrūtinošo tiesas procesu jaudaļēji esot izpirkta un tāpēc cits sods neesot nepieciešams.
Runājot par garajiem procesiem Digitālās TV lietā, kurā notiek vidēji viena sēde divās nedēļās, bet Ventspils lietā - viena sēde nedēļā, jāpiebilst, ka varētu jau nozīmēt tiesas sēdes katru dienu un atrasties tiesas zālē no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā ar pusstundas pusdienas pārtraukumu un tādējādi lietu varbūt varētu izskatīt ātrāk. Bet tad jautājums - cik tas būtu saprātīgi? Personas, kas atrodas zālē, saskaņā ar nevainīguma prezumpciju nav vainīgas. Šīm personām nav liegtas tiesības normāli strādāt, dzīvot ģimenes un sabiedrisko dzīvi.
Viņu pienākums ir strādāt un dzīvot normālu dzīvi!
Ja iztiesāšana notiktu ar mērķi iztiesāt pēc iespējas ātrāk - piecas dienas nedēļā astoņas stundas dienā,- tad nevienam no procesa dalībniekiem nebūtu iespējas strādāt algotu darbu. Nebūtu runas ne par privāto, ne par ģimenes dzīvi. Tiesāšanās viņiem kļūtu par vienīgo dzīves nodarbi vairāku gadu garumā. Kad Digitālās TV krimināllietā kādas apsūdzētās personas tika lūgušas atcelt vienu vai divas tiesas sēdes sakarā, piemēram, ar kādiem svarīgiem darba komandējumiem ārpus Latvijas, piemēram, Latvijas teātra viesizrādēm ārvalstīs vai Latvijā uzņemtas filmas piedalīšanos starptautiskā kino festivālā, tiesa šos lūgumus respektēja. Kā dibināti un pareizi norādīja tiesnesis Stukāns ne reizi vien, ņemot vērā procesa ilgumu, tiesa neuzskata par pareizu liegt personām tiesības normāli strādāt, normāli piedalīties sabiedriskos procesos, līdz ar to vienas vai otras tiesas sēdes atlikšana var būt attaisnojama. Jāņem vērā, ka neviens no zālē klātesošajiem nav atzīts par vainīgu. Tāpēc ir jāmeklē saprātīgs balanss starp vēlmi procesu ātrāk pabeigt un to, lai process neparalizētu personas darba, sociālo un privāto dzīvi.
Rādīt reklāmu
