Saruna ar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju Vjačeslavu Dombrovski (RP).
– Jūs politikā ienācāt no akadēmiskās vides. Cik lielā mērā iepriekšējie priekšstati par politiku sakrita ar realitāti?
– Es nekad agrāk nebiju plānojis ienākt politikā. Viss notika ļoti strauji. Sākumā domāju, ka piedalīšos tikai programmas rakstīšanā, bet tad soli pa solim un jau sevi atradu vēlēšanu sarakstā. Paralēli bija vēl nepabeigti akadēmiskie darbi, kur parādus atdevu tikai dažas dienas pirms valdības izveidošanas. Līdz ar to man nebija laika pat domāt par to, ko es varu sagaidīt politikā. Iegāju politikā kā balta lapa. Akadēmiskajā vidē tomēr visu var mierīgāk apsvērt un jautājumu loks, kurā nepieciešamas padziļinātas zināšanas un izpēte, ir daudz šaurāks. Politikā katru dienu ir jaunas problēmas un izskatāmo tēmu loks ir nenormāli plašs. Dažu stundu vai pat īsākā laikā ir jāsaprot problēma, jānoformulē sava pozīcija un jāpieņem lēmums.
– Jūsu partijai bija skaidrs uzstādījums, ka primāri jāsamazina darbaspēka nodoklis. Trijos gados par 9% punktiem. Reālajā politikā jums tomēr neizdevās pārliecināt koalīcijas partnerus un primāri tiks samazināta PVN likme par 1% punktu jau šogad. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) no nākamā gada tiks samazināts tikai par 1% punktu. Diez vai partneri no Vienotības nesaprata jūsu piedāvājuma ekonomisko jēgu, bet politiskie faktori ņēma virsroku.
– Nepiekrītu jūsu interpretācijai, ka mums neizdevās pārliecināt partnerus. Domāju, ka izdevās.
– Jūs piedāvājāt 9%.
– Tas ir nākamo trīs gadu laikā. 5% jau ir, un mēs plānojam, ka liela daļa atnāks no tā, ka pārcelsim nodokļu slogu no darbaspēka uz nekustamo īpašumu. Domāju, ka trīs gadu laikā 9% nodokļu sloga samazinājums būs. Ja runājam, cik lielā mērā mums izdevās pārliecināt koalīcijas partnerus, tad uzskatu, ka ļoti lielā mērā.
– Visas partijas pirms vēlēšanām solīja samazināt darbaspēka nodokļus, tāpēc šajā sfērā neviens nebija jāpārliecina. Runa ir par ekonomiski nelietderīgo PVN likmes samazināšanu par 1% punktu, kas neļauj jau nākamgad samazināt IIN par kādu būtisku lielumu.
– Ekonomikā tiek lietots jēdziens – starpība starp pieprasījumu un vēlmēm. Ekonomikas pamattēze ir – cilvēku vēlmes ir neierobežotas, bet resursi ir ierobežoti. Mēs varam gribēt ļoti daudz, bet resursi ir tik, cik ir. Valdības deklarācijā ir ierakstīts noteikts vēlmju saraksts, un ne viss tur ierakstītais tiek sasniegts.
– Bet vai šī PVN samazināšana bija ierakstīta valdības deklarācijā?
– Nē, nebija.
– No malas tas, ka Vienotība panāca PVN likmes samazināšanu, bet IIN būtiska samazināšana notiks tikai 2014. gadā, izskatās pēc piekāpšanās. Arī partiju reitingi parāda, ka esat dziļā Vienotības ēnā. Kā jūs redzat iziešanu no šīs ēnas?
– Ja jūs to saucat par piekāpšanos, tad tikpat labi varu teikt, ka Vienotība ir piekāpusies mums. Var piekrist, ka PVN samazināšana bija Vienotības vēlme, bet es tomēr gribu vērst uzmanību, ka IIN samazināšana par 5% trīs gadu laikā ir nozīmīgs panākums un tas ir ierakstīts likumā. 5% pret 1% – kurš te īsti ir piekāpies?
– Presē bija minēts, ka jūs kā Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs esat izteicies, ka komisija ir ļoti noslogota un tai nav laika izskatīt Latvijas līdzdalību Visaginas AES projektā. Vai tiešām tāda mēroga projekta izvērtējumam nav laika?
– Nezinu, kur tas bijis rakstīts, bet tā nav tiesa. Komisija patiesi ir ļoti noslogota, bet Visaginas AES projektu mēs skatīsim, tiklīdz būs tāds pieprasījums.
– Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā? Vai Latvijai ir vērts ieguldīt miljardu eiro Lietuvas ekonomikā?
– Mans skatījums nebūtu viennozīmīgs. Atbilde uz jautājumu, vai mums tur jāpiedalās vai nē, ir atkarīga no nosacījumiem. Ja mūsu nepiedalīšanās dēļ Visaginas projekts pilnībā izgāztos un tā vietā tiktu uzbūvēta AES Kaļiningradas apgabalā, tad tas nebūtu labi. Ja mēs ieguldīsim miljardu eiro Lietuvas attīstībā un tajā pašā laikā nevarēsim nodrošināt, piemēram, vilcienu ražošanu Latvijā, tad tas arī neizskatīsies labi. Tāpat neizskatās labi, ja mēs ieguldām miljardu valstī, kas jau kuru gadu nevar saremontēt Renģes dzelzceļa posmu.
– Tātad jāprasa no lietuviešiem kaut kas pretī?
– Tieši tā. Ja mēs runājam par lieliem infrastruktūras objektiem, kas tiek finansēti no ES fondiem, tad izveidojas šāda bilde – no Rail Baltic dzelzceļa projekta salīdzinoši lielākie ieguvumi ir igauņiem, lietuvieši ir saņēmuši lielu naudu, lai slēgtu Ignalinas AES un šobrīd iet uz priekšu ar Visaginas AES projektu. Trešais lielais projets, kurš gan nav tik finansiāli ietilpīgs, ir šis sašķidrinātās gāzes terminālis. Būtu tikai loģiski, ja tas tiktu mums. Tajā pašā laikā lietuvieši arī šo projektu grib paņemt sev.
– Būtu loģiski, ja Latvijā visi politiskie spēki, gan pozīcijas, gan opozīcijas, gan premjers, gan prezidents, būtu vienoti šajā, ja tā var teikt, starptautiskajā politiskajā tirgū. Vai ir vērojama visu politisko spēku konsolidācija šajos valstiski nozīmīgajos jautājumos?
– Šis mūsu puses vēlmju saraksts varētu būt vēl garāks. Mēs tagad runājam par šo termināli, par dzelceļa posmu Reņģē. Ja Lietuva uzbūvēs savu AES, tā iegūs lielu grūdienu savā attīstībā. Mums noteikti jāuzstāda noteikti nosacījumi, lai arī mēs no tā kaut ko iegūtu. Piemēram, ja ir runa par zinātniski tehnisko potenciālu, tad arī mums ir universitātes un pētniecības institūti, kuri varētu tikt iesaistīti. Varētu runāt arī par būvfirmām, kas tur varētu piedalīties, utt. Mūsu nosacījumu saraksts varētu būt pietiekami ambiciozs. Vismaz sākumā. Kas attiecas uz vienotu pozīciju, tad jāsaprot, ka es kā Saeimas deputāts varu pateikt daudz vairāk nekā, piemēram, ārlietu vai ekonomikas ministrs. Tur tomēr jāievēro diplomātija. Bet esmu pārliecināts, ka arī viņi zina un saprot lietas būtību un strādā mūsu valsts interesēs.
– Tagad vissāpīgākā problēma, kas samilzusi jau kā sastrutojis zobs, ir bēdīgi slavenā Pasažieru vilciena iepirkuma lieta. Kāds ir jūsu redzējums šajā sakarā, un cik lielā mērā jums un arī sabiedrībai kopumā ir pieejama daudzmaz objektīva informācija par notiekošajiem procesiem?
– Mums ir lieliska iespēja dabūt šos vilcienus kā tādus, jo tie mums ir vajadzīgi jebkurā gadījumā, ja vien neplānojam atteikties no pasažieru vilcienu transporta vispār. Turklāt vēl nodrošināt to, ka mēs tos ražosim paši. Tās ir darbavietas un nodokļi. Mēs varēsim attīstīt ražošanu, ieviest jaunas tehnoloģijas, un modernizētais RVR varēs piedalīties interesantos vilcienu iepirkumos NVS valstīs. Ja mēs šiem nolūkiem vēl varam dabūt 100 miljonus eiro, tad šāds darījums ir diezgan labs. Tāds ir pamatnostādījums. Tādi argumenti, ka mums tik daudz tos vilcienus nevajag, jo cilvēku skaits ir samazinājies un reģioni palikuši tukši, nav pārliecinoši. Ja izrādīsies, ka esam saražojuši par 30% vairāk vilcienu, nekā tas mums pašiem nepieciešams, tad tos taču var pārdot tajās pašās NVS valstīs un zaudējumi nebūs tik lieli. Dažu politiķu runas, ka vispār mums šis iepirkums nav vajadzīgs, man nav saprotamas. Vai tad mēs vilcienus pirksim no igauņiem, no Stadler vai kaut kur citur? Naudu tāpat iztērēsim. Vai nav labāk ražot pašiem? Galvenā problēma ir tā, ka līgums, kuru mēs neesam redzējuši, jo tas ir konfidenciāls, neatbilst sākotnējam nolikumam. Tā ir šī nezināmā komponente. Rodas jautājums, kāpēc šis līgums neatbilst nolikumam? Te varētu būt kādas trīs hipotēzes. Viena, kaut kāda nekompetence. Otra, arī diezgan reālistiska, ka Pasažieru vilciena vadība, ņemot vērā, ka iepirkums ir piesaistīts pie ES naudas, mēģināja iekļauties noteiktos termiņos un kaut kas aizgāja greizi, cerot, ka gan jau vēlāk izdosies visu sarunāt. Trešā hipotēze jau ir no sazvērestību teorijas sērijas, pēc kuras konkurējošās kompānijas, Stadler nāk prātā, interesēs ir, lai CAF vispār nenāktu uz Baltijas tirgiem un nepretendētu uz tālākiem NVS iepirkumiem nākotnē. Lai to panāktu, visu šo līgumu vajag noraut.
– Vai steiga un necaurspīdīgums, ar kādu tika nomainīta Pasažieru vilciena valde, neliek domāt, ka tieši šī trešā hipotēze ir visticamākā?
– Tas, protams, šaubas un aizdomas nemazināja. Ja ir liela vēlme, tad var sarunāt gan ar Eiropas Komisiju, gan CAF, bet, ja šādas vēlmes nav, tad var arī nesarunāt. Atsaucoties uz šo sazvērestības teoriju, jautājums ir – vai šī vēlme ir, vai šīs vēlmes nav. Laika ir ļoti maz, jo jau tuvākajā laikā ir jāpanāk rezultāts gan ar CAF, gan EK. Lai arī satiksmes ministri ir mainījušies, premjers Valdis Dombrovskis ir bijis amatā visu šo iepirkuma laiku. Ņemot vērā, ka tas ir Latvijas vēsturē lielākais iepirkums, viņam visu šo laiku ir bijis jātur roka uz pulsa. Tā kā Satiksmes ministrija ir Vienotības un Olšteina sešnieka pārraudzībā, tad loģiski ir, ka Vienotībai un Olšteina sešniekam ir jāuzņemas pilna atbildība par to, kas notiek viņu pārraudzītajā nozarē.
– Jūs pieminējāt – mums nezināmais līgums. Vai šis līgums ir tikpat nezināms arī premjeram un finanšu ministram Andrim Vilkam, kurš pēdējā laikā ļoti asi izteicies par līguma nepilnībām?
– Pavisam noteikti šis līgums ir zināms premjeram. Arī satiksmes ministram un Pasažiera vilciena valdei noteikti. Par to, ka līgums neatbilst nolikumam, runas paklīda jau decembrī. Tad kāpēc Pasažieru vilciena valde tika nomainīta tikai tagad? Jautājumu ir ļoti daudz, bet atbilžu maz. Balstoties uz, diplomātiski sakot, nepilnīgu informāciju, mūs piespiež Ministru kabineta līmenī piedalīties lēmuma pieņemšanā. Kā mūsu ministri var ko lemt, ja viņi pat līgumu nav redzējuši?
Mēs uzskatām, ka atbildība par šo lēmumu pilnībā jāuzņemas premjeram un Satiksmes ministrijai, kura ir Vienotības un Olšteina sešnieka pārraudzībā.
– Ko nozīmē politiskā atbildība? Ja šis projekts mums aizies secen un RVR turpinās nīkuļot, līdz iznīks pavisam, tad taču neviens par to neuztrauksies. Tas, ka kaut kas netiek uzcelts vai izdarīts, nekad nav bijis mūsu politiķu klupšanas akmens.
– Mūsuprāt, tomēr ir jāizdara viss, lai nodrošinātu vilcienu ražošanu Latvijā un RVR ieviestu jaunas tehnoloģijas, kas ļautu piedalīties NVS iepirkumos. Tas nepārprotami dos grūdienu Latvijas ekonomikā. Lai tas notiktu, jādara viss iespējamais, lai pārliecinātu EK, ka līgums būs atbilstoš nolikumam, un CAF, ka līgums jānoslēdz atbilstoši nolikumam. Bet sarunas jau nevedam mēs.
– Mēs redzam, ka premjers un sevišķi jau finanšu ministrs diezgan atklāti cenšas projektu izgāzt. Vai jums, kā tagad pieņemts teikt, ar proaktīvu rīcību nebūtu jānovērš šā projekta izgāšana?
– Mēs nevaram ieņemt nostāju, ka līgums jānoslēdz, neskatoties ne uz ko. Tāpēc mēs norobežojamies no šīs atbildības un viss lielā mērā ir atkarīgs no Pasažieru vilciena jaunās valdes. Tiesa, šī valde ir izvēlēta ne īpaši caurskatāmā veidā. Ministrs Ronis saka, ka viņš pats esot izvēlējies šos cilvēkus. Vienotība noliedz, ka ir bijusi kāda politiska ietekme, kam gan grūti noticēt. Arī mums ir bezpartijiskie ministri, bet mēs uzņemamies pilnu politisko atbildību par šīm nozarēm. Satiksmes ministrijā tā atbildība ir tāda dīvaina. Parlamentārais sekretārs pavisam noteikti ir saistīts ar politisko darbību, bet citā brīdī mums tiek teikts, ka ministrs Ronis rīkojas pilnīgi patstāvīgi.
– Mēs jau garāmejot pieminējām Rail Baltic projektu. Kāds ir jūsu skatījums uz šo projektu?
– Mans skatījums ir tāds, ka Rail Baltic tomēr ir jābūt. Šis projekts ir drausmīgs. Dažiem cilvēkiem ir skepse, varbūt pamatota, vai šis projekts būs finansiāli izdevīgs salīdzinājumā ar kādiem citiem ieguldījumiem citos virzienos. Jautājums ir no vistas un olas sērijas. Vai mums nav nekādas tirdzniecības, jo nav dzelzceļa, vai dzelzceļa nav tāpēc, ka tirdzniecība nav iespējama. Ar Rail Baltic ir līdzīgi. Vai kravu apjoms ziemeļu dienvidu virzienā ir mazs tāpēc, ka nav dzelzceļa, jeb nav dzelzceļa, jo lieli kravu apjomi nevar būt. Es tomēr ticu, ka 19. gadsimta un 20. gadsimta industriālā revolūcija sakrita ar dzelzceļa attīstību, jo transporta iespējas un izmaksas ir ļoti svarīgs attīstības faktors. Tas neattiecas tikai uz kravu, bet arī pasažieru pārvadājumiem. Arī par ideju. Tas pats airBaltic palielināja mūsu pieejamību cilvēkiem ne tikai no austrumiem, bet tieši no rietumiem. Tas nospēlēja nozīmīgu lomu ārvalstu investīciju piesaistīšanā. Man ir vīzija, ka Rail Baltic varētu nospēlēt līdzīgu lomu, kaut gan šobrīd saprotu skepsi.
– Vai Latvijai ir jāstājas eirozonā?
– Tas ir jautājums, uz kuru nevar viegli atbildēt. Var sanākt visādi un var pēc gada, pieciem vai desmit izrādīties, ka pareizais lēmums ir bijis cits. Mans lēmums tomēr būtu – jā. Neskatoties uz to, ka šī jūra ir, maigi izsakoties, ļoti vētraina.
– Nacionālās attīstības plāna vadmotīvs ir ekonomiskais izrāviens. Vai jūs redzat, kurā sektorā varētu tikt sagaidīts šis izrāviens, kurš ļautu Latvijai ilgtspējā sasniegt nepieciešami minimālo 8% ikgadējo izaugsmi?
– Nav nekādas maģiskas pogas, kuru nospiežot, radīsies uzrāviens. Ir vairākas jomas, kurās varam būt pasaules vadošajās vietās. Tā ir būvniecība, ostas, farmācija, loģistika un citas. Ceļš no tās vietas, kur esam, līdz pasaules labākajai praksei ir tas, ko mēs saucam par reformām. Reformas nepatīk tiem, kas ir ieguvēji no status quo. Tajā pašā būvniecības nozarē ir lielais piecnieks, kas ir ļoti apmierināts ar esošo situāciju, dabū visus lielākos iepirkumus un neko mainīt negrib. Tāda pati pretestība ir pret reformām arī visās citās sfērās. Izrāviens ir iespējams, ja mums izdosies šo status quo sistēmu salauzt, pārvarēt šauru grupu interešu pretestību un tikt līdz pasaules labākajai praksei. Mums ir bijusi ļoti strīdīga krīzes pārvarēšanas prakse. Bet, neraugoties uz šo augsto cenu, IKP kritumu, bezdarba pieaugumu, emigrāciju, mēs tomēr esam labākā situācijā nekā Grieķija. Izrāvienam ir nepieciešama noteikta psiholoģiska ticība tam, ka tas ir iespējams. Ticība tam, ka jau esam kaut ko panākuši. Šajā jautājumā mums jau ir, ko teikt. Ar to domāju krīzes pārvarēšanas pieredzi. Arī šī plānotā 5% nodokļu samazināšana trīs gadu laikā ir nebijis notikums šodienas Eiropā. Jūtams, ka šobrīd ir ļoti liela investoru interese par Latviju, jo šeit ir ekonomiskā izaugsme un šeit mazina nodokļus. Svarīgi ir panākt citu sabiedrības noskaņojumu. Ticību tam, ka lietas var uzlaboties.
Rādīt reklāmu
