29. februāris, Ceturtdiena
Vārda dienas:
Sākuma lapa » Intervijas » Āboltiņa: ZRP par partiju es pat īsti nosaukt nevarētu
Āboltiņa: ZRP par partiju es pat īsti nosaukt nevarētu
Autors: Anita Daukšte / NRA.LV / 3. aprīlis 2012, 12:15
Saruna par notiekošo politikā un valstī ar 11. Saeimas priekšsēdētāju, partijas Vienotība līderi Solvitu Āboltiņu.


– Kāpēc parādījās runas par koalīcijas nestabilitāti? Vai tās izriet no politiskās loģikas, kas saistīta ar Repšes un Olšteina biedrību dibināšanu, vai no runām par to, ka Valdim Dombrovskim varētu tikt piedāvāts nozīmīgs amats Eiropas institūcijās? 

– Publiskajā telpā tā ir topa ziņa, un dažos portālos pat ir aptaujas ievietotas, vai Dombrovskis ir vai nav noguris pildīt premjera amatu. Tas ir cilvēks, kurš trīs gadus ikdienā dara premjera darbus – ne tikai tos, ko novērtē Eiropā un pasaulē, bet arī ikdienišķos – valdības vadīšana, pieņemšanas, vizītes, darba grupas un tā tālāk. Varu apliecināt, ka nav viņā ne noguruma, ne uzpūtības. Nupat piedalījos kopā ar premjeru Latgales reģiona pašvaldību vadītāju sanāksmē, un varu priecāties par viņa politisko briedumu un spēju uzreiz deleģēt konkrētus uzdevumus ministriem un pašvaldību pārstāvjiem. Mītus par to, ka viņš nogurs un pametīs šo valsti, es varu tikai noliegt.

Tas pats jautājums ir par koalīcijas stabilitāti – Vienotība, ZRP un Nacionālā apvienība ir optimāls tandēms. Vienotība neslēpj, ka mums nav sarkano līniju par zaļo zemnieku piesaisti koalīcijai, ja mēs atceramies to pašu stāstu par Jāņa Dūklava aicināšanu par zemkopības ministru [valdības izveides pirmsākumos] un to, ka premjers nebaidījās noslēgt vienošanos ar ZZS par Eiropas finanšu un stabilitātes līguma atbalstu.

Neesmu nekad slēpusi, ka ir jārunā ar visiem Saeimā pārstāvētajiem spēkiem. Mēģināt panākt dialogu un plašāku politisko iesaisti ir īstais veids, kādā jāstrādā. Bet par konkrētu valdības modeļu maiņām – tas šobrīd nav dienaskārtībā, un tas nav interesanti. Es domāju, ka runas par nestabilitāti ir saistītas ar to, ka mirklī, kad ir panākta ekonomisko rādītāju uzlabošanās, parādās arī lielāks skaits to, kas vēlas nest uzvaras laurus. Arī trīs runči, kā Sandra Kalniete viņus nosauca, ir parādījušies un runā par valdību.

Protams, situācijā, kad valdība strādā, pieņem lēmumus, par atsevišķiem priekšlikumiem koalīcijā var būt domstarpības. Piemēram, vai Saeimā vajag veidot apakškomisiju par līviem, suitiem un latgaļiem. Manuprāt, ja grib ko darīt, ne jau apakškomisiju vajag un ne jau šo trīs dažādo novadu problēmas varētu risināt vienā komisijā. Ja grib risināt problēmu, var veidot neformālas darba grupas, nevis institucionalizēt visas darbības, saņemt algas un amatus. Tas tāpat kā ar biedrībām – nu, izdariet kaut ko konkrētu, un tad dibiniet biedrību!

– Bet Augusts Brigmanis ir teicis – Vienotībai ir tikai Dombrovskis, uz viņa balstās šīs partijas tēls un valdība. Ja nav Dombrovska, nekā nav. Jūs viņam piekrītat?

– Es piekrītu tam, ka Vienotībai ir izdevies izvirzīt izcilu premjeru. Pirms trim gadiem bija par to šaubas, ja atceramies. Tagad Dombrovska kompetence netiek apšaubītaa. To, ko viņam pārmet – emocionalitātes trūkumu, kompensē Vienotība kā komanda, kurā ir ļoti daudz spilgtu līderu. Mēs nemēģinām katrs iesēsties premjera krēslā, bet strādājam kā komanda. Ministru komanda ir veiksmīga, un arī pret rezervistu soliņu partijā nav jāizturas skeptiski.

– Vai runas par to, ka satiksmes ministrs Aivis Ronis varētu pamest valdību pavasarī un Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis varētu nākt viņa vietā, ir reālas?

– Drīz jau Andersena pasakas varēs vairāk komentēt nekā viena baumu portāla izdomājumus.

Ir bijušas runas par to, cik ilgi strādās Aivis Ronis, bet nav bijuši tam nekādi termiņi, jo ir ļoti daudz uzsāktu lietu ministrijā, kas ir jāpabeidz. Kas attiecas uz Zaķa kungu – viņš šajā sasaukumā nav skatīts kā potenciāls satiksmes ministra amata kandidāts, un ar absolūtu pārliecību varu teikt, ka viņš turpinās vadīt frakciju līdz 11. Saeimas beigām.

– Bet jūs izjūtat ekonomisko grupējumu spiedienu uz valdības, frakcijas darbu saistībā ar konkrētiem projektiem un to tālākvirzību?

– Es neesmu izjutusi šādu spiedienu. Es arī esmu tikusies ar tiem uzņēmējiem, kas ir Repšes – Jaunupa biedrībā, bet ar spiedienu no viņiem neesmu saskārusies. Arī ministri pie manis ar šādām problēmām nav vērsušies.

– Kā jūs vērtējat Olšteina kunga politiskās ambīcijas?

– Pazīstu Klāvu Olšteinu kopš laika, kad viņš bija Jaunā laika jauniešu līderis. Manuprāt, viņam piemīt politiķim nepieciešamā īpašība kaut ko gribēt sasniegt. Man, protams, ar viņu ir bijusi ļoti gara saruna par to, vai viņam kā jaunam politiķim ir jāpamet Vienotība un jāiet uz ZRP. Viņš toreiz manu padomu palikt Vienotībā neņēma vērā, lai gan saprotu arī, kāpēc, jo tā bija lielāka iespēja tikt ievēlētam Saeimā.

Viņam būs grūti sevi tālāk apliecināt kā politiķim, tik īsā laikā nomainot divas partijas. Latvijas politikā ne īpaši mīl pārbēdzējus. No profesionālās kompetences viedokļa – varu teikt, ka viņš ļoti nopietni izturas pret saviem pienākumiem, un zinu, ka ASV viņam piedāvājušas apgūt plašu programmu ASV par energoefektivitātes jautājumiem un enerģētisko neatkarību. Politikā sava konsekvence viņam vēl ir jāpierāda, un tas ir ļoti grūts ceļš, jo Saeimā viņi ir tikai seši deputāti. Ar to potenciāli veidot partiju ir ļoti grūti.

– Zatlera Reformu partija jums ir izdevīgs politiskais partneris?

– Jautājums par ZRP ir jautājums par šo Saeimu kopumā. Es varu teikt – šeit ir ļoti daudz jaunu cilvēku, un arī vēl pēc pusgada daudzi no viņiem tikai mācās būt politiķi. Debates, tajās lietojamos argumentus cilvēks iemācās tikai ar laiku. Visi taču grib ārstus ar 20, 30 gadu pieredzi, skolotājus, kas ir nopelniem bagāti, bet politikā visu laiku gribam jaunas sejas, kas vēl mācās, ienākot parlamentā. Jābūt tomēr līdzsvaram. Jaunām sejām ir jānāk, bet tām jābūt līdzsvarā ar pieredzi un kompetenci.

ZRP ir ļoti daudz jaunu cilvēku. Bet starp tiem ir arī ļoti perspektīvi politiķi, piemēram, Inese Lībiņa-Egnere, kas tiešām lieliski strādā Juridiskajā komisijā, arī labi argumentē no Saeimas tribīnes. Ir arī tādi, kurus tribīnē neredz, bet bez tā par politiķi nekļūsi.

Ar ZRP kopumā pamazām mācāmies strādāt komandā. No sākotnējā pretnostatījuma esam aizgājuši, noklusētā pretinieka sindroms ir pārvarēts. Protams, politikā draugu nav un iekšējā konkurence pastāv vienmēr.

– Jūs redzat, ka ZRP ir vispār sava ideoloģiskā niša?

– Principā, nē. Viņiem par to būtu ļoti jādomā, jo viņus par partiju es pat īsti nosaukt nevarētu. Ir frakcija, ir ministri, kuriem ir arī ļoti labas idejas, bet tās ir tādas atsevišķas vienības, bez komandas un aizmugures parlamentā.

– Vienotība uzturētu spēkā piedāvājumu ZRP, kas bija pēc rīkojuma nr. 2 Zatleram, – nāciet, pievienojieties?

– Protams, pašreiz viņi to kategoriski noraida, bet es neizslēdzu, ka tāds priekšlikums var tikt izskatīts, jo es neredzu būtiskas ideoloģiskas domstarpības ar ļoti daudziem ZRP cilvēkiem. Mēs gan neesam ne Vienotības valdē, ne domē skatījuši aicinājumu ZRP pievienoties, bet uzskatu, ka par to nākotnē varētu domāt, jo Vienotības mērķis ir liela un stabila partija.

– Šī koalīcija ir pieteikta kā «tiesiskuma un reformu» koalīcija. Aktīvāks reformu pieteikums gan šobrīd ir manāms no ZRP deleģētajiem ministriem. Vai tas negriež ārā pogas Vienotības ministriem?

– Es negribētu tā teikt. Piemēram, Viņķeles kundzes pieteiktā reforma par pensionēšanās vecumu ir ļoti drosmīga un nozīmīga reforma, un tā ir saistīta ar tālākajām reformām sociālās apdrošināšanas sistēmā, lai bezdarbnieki nevis savu nākotni saistītu ar pabalstiem, bet tomēr aktīvi meklētu darbu un strādātu. Nu, ko tad mums – Aizsardzības ministriju reformēt tikai tāpēc, lai reformu nosaukums būtu? Finanšu ministrija savukārt ir piedāvājusi nodokļu izmaiņas, to samazinājumu, un tās ir reformas, ko gatavo Vilka kungs.

Savukārt, kas attiecas uz ZRP deleģēto ministru iecerēm Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai Ekonomikas ministrijā, tur es vairāk dzirdu reformu pieteikumus, nevis pašas reformas. Arī izglītības jomā – es redzu reformu pieteikumus, jā, vajadzīgus, bet es neredzu pietiekamu dialogu ar iesaistītajām institūcijām, kā tās tālāk tiks īstenotas – tas attiecas gan par mācību laiku, gan maksu augstskolās u.c. Ja mēs labi zinām, ka Igaunijā ir bezmaksas augstākā izglītība, tad mēs nevaram ar to nerēķināties un iet uz kredītu sistēmu, kas varētu negūt atbalstu sabiedrībā un nesasniegt iecerētos mērķus.


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Solvita Āboltiņa

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats