Tikai Latvijā nakts redzamības ierīces ir ekstilrūpniecības (šūšanas), nevis atbilstoši sertificētu firmu produkts. Iespējams, Latvija ir vienīgā valsts civilizētajā Eiropā, kura pakārto likumus tādam stāvoklim, kad nav vajadzības meklēt un novērst faktiskos masu nekārtību cēloņus, bet diezgan uzrādīt un aizvākt malējo (partiju), kurš simpatizējis nemierniekiem (sk. likumā Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli ierosinātos grozījumus, kas nepieciešamības gadījumā paredz partiju likvidāciju). Tikai Latvijā par labāko veidu tikt galā ar lauztu kāju tiek uzskatīta kājas amputācija (sk. I. Zariņš, NRA, 7.02.2012.). Tikai Latvijā drošības dienesti uzskata par labāku nevis izskaust blaugznas (izķert spiegus), bet aizvākt galvu (apturēt zinātnes projektus).

Ja publiski pieejamās informācijas kopumā specdienestu zinātnei pievērstie nolūki atklāti objektīvi, tad jādomā, ka šie dienesti Latvijā pieļāvuši tik spēcīga spiegošanas tīkla esamību, ka vairs nespēj to ne aizvākt, ne reducēt. Tāpēc drošības un specdienestu mīļā miera labad nu jau ar likuma spēku tiek ieteikts tuvināt zinātnes un drošības dienestu attiecības padomju modelim, kad ar nacionālo drošību šā vai tā saistītas zinātnes jomas atradās tiešā NKVD vai VDK uzraudzībā un kontrolē. Lai arī, pirmkārt, frāze, ar kuru likums «dod specdienestam tiesības pārtraukt zinātniskus pētījumus, ja tajos saskata draudus nacionālajai drošībai», nav saprotama. Manuprāt, tas ir saturisks nonsenss. Ja to ņemt nopietni, tad attiecīgo valstu dienestiem savulaik vajadzēja apturēt Einšteina, Teslas un vēl ļoti daudzu pasaules izcilāko prātu pētniecisko darbību. Jo gan viņu pētījumu saturs, to praktiskais izvērsums bija saistīti ar nacionālo drošību, gan arī noteiktos apstākļos varēja radīt tai draudus savā vai kādā citā valstī. Ja specdienesti nespēj tikt galā ar valsts drošībai būtiskas informācijas aizplūšanu, tad tiem nevis jābremzē zinātne, bet jāprasa lielāks budžets un jādomā par savas jomas kadru profesionālo (analītisko un arī pētniecisko) kvalifikāciju.

Otrkārt, no kura gadsimta (kuras valsts) «spiegu spēlēm» SAB izracis šo savu ierosinājumu? Droši vien no laika, kad «visa» zinātne notika vienā galvā, vienā laboratorijā. Acīmredzot Latvijas specdienestus viņu kompetences ietvaros kaitina tas, ka mūsdienu zinātnes un zinātnieku starptautiskās sadarbības mērogs un sazarotība nav noliekami aiz piekaramās atslēgas, ka specdienestu modernizācijai jāiet soli solī ar zinātniskās izpētes laikmetīgumu. Jo bez starptautiskas sadarbības zinātnes attīstība šodien nez vai ir iespējama.

Te šķiet pamācošs Krievijā pieķertā spiega Igora Sutjagina piemērs. Ja ticēt Sutjaginam (sk. Time,13.12.2012.), tad viņš deviņdesmitajos gados tik vien kā piepelnījies, pēc divu amerikāņu lūguma vākdams publicēto informāciju par Krievijas bruņotajiem spēkiem (par to – 11 gadu cietumā). Viņa secinājums: Krievijas zinātniekiem «desmit reižu jādomā, pirms strādāt ar ārzemniekiem». Bet turpat viņš atzīst: ja zinātnieki klausīs viņa padomam, tad tas var būt nāves spriedums viņu pētnieciskajam darbam. Kā Latvijas Saeimai šķiet: ciktāl valsts specdienesti ir tiesīgi revidēt Latvijas zinātnieku izvēlētās izpētes tēmas, revidēt sadarbības partnerus u. tml.? Vairāk nekā savulaik Lavrentija «kantoris» vai mazāk? Starp citu, man šķiet, ka arī pielaižu sistēma te jau labu laiku nav tik daudz nacionālās drošības, cik partijiskas kadru atlases elements.

Treškārt, nekā jauna. Latvijas likumdevējs rātni piekļaujas eirovaras (globālās varas) tieksmei panākt totālu sava kontingenta kontroli. Bankas kontrolēs katru mūsu eiro kustību. Politika turpinās izkopt, uzturēt «ārējās» (sabiedrībai pievērstās) un «iekšējās» (izredzēto) partijas principu (sk. A. Kestlers). Savukārt, jo plašākas kļūs «piektās», specdienestu, «varas prerogatīvas, jo vairāk iluzora un nosacīta kļūs vairākuma (no kura slēps vissvarīgākos noslēpumus un varas atsperes) politiskā suverenitāte» (A. Panarins). Acīmredzot pastāv bažas, ka augstākais intelekts var kļūt šādai varas mehānikai nelojāls. Tādēļ radīta iespēja ar saucienu Zupā spiegi! izgāzt pār bortu visu zupu.

Viktors Avotiņš / NRA.lv