Mēģināsim atšifrēt, ko šis ieraksts nozīmē. Tas nozīmē, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem atbalsts krīzes seku mazināšanai pienākas nevis tiem, kuriem tas vajadzīgs, bet tikai tiem, kuri atbilst noteiktam kritēriju kopumam. Var jau teikt, ka, ja jau uzņēmumam ir kādi parādi, ja tas nav pildījis visas savas saistības, tad tam arī nav ko pretendēt uz valsts atbalstu. Šādu viedokli var saprast, taču tas mūsdienās izskatās pagalam arhaiski un necivilizēti. Nemaz nerunājot par to, ka parādi var rasties dažādu, teiksim, sezonālu, iemeslu dēļ un ne vienmēr tie ir ļaunprātīgi. Taču runa nav pat par to.

Runa ir par attieksmi. Par to, kā mēs redzam cits citu. Franču zinātnieki Jans Algans (Yann Algan) un Pjērs Kajū (Pierre Cahuc) daudzus gadus ir pētījuši savstarpējās uzticēšanās ietekmi uz valstu ekonomisko funkcionalitāti. Viņu secinājumi pārsteigumus nerada - jo augstāka ir savstarpējā uzticēšanās gan starp cilvēkiem, gan cilvēkiem attiecībās ar valsti, jo ar mazākiem resursiem var sasniegt labākus rezultātus. Tas ir, augstāku dzīves līmeni. Diemžēl Latvijā savstarpējā uzticēšanās ir zema, tāpēc galvenais uzsvars tiek likts uz kontroli un sodiem. Šajā jomā mēs pārliecinoši esam tuvāk mūsu lielajai austrumu kaimiņvalstij, nekā tik bieži piesauktajai Ziemeļeiropai. Šī tuvība arī atspoguļojas mūsu labklājības rādītājos.

Šobrīd pasaulē valdības cenšas palīdzēt cilvēkiem pārvarēt krīzes izraisītās grūtības, taču palīdzības modelis attīstītajās rietumvalstīs un Latvijā atšķiras kā diena pret nakti. Ja Vācijā, Lielbritānijā un citur tiek darīts viss, lai atbalstu saņemtu visi, kuri to pieprasa, bet ASV mājsaimniecības ar gada ienākumu zem 75 000 dolāru gadā to saņem pat bez pieprasījuma (1200 dolāru katram mājsaimniecības loceklim tiek automātiski ieskaitīti bankas kontā), tad pie mums katrs eirocents kā ar knīpstangām jāizvelk no palīdzības fondiem.

Šīs atšķirības izskaidrojamas ar mūsu finanšu pārvaldnieku izpratni par pasaules kārtību. Ceturtdien, atbildot uz žurnālistu jautājumu, kāpēc Latvijā nevar atvieglot pabalstu saņemšanas kārtību, finanšu ministrs Jānis Reirs savu redzējumu par vēlamajām valsts un cilvēku attiecībām formulēja skaidri: «Jebkurai palīdzībai, ko sniedz valsts, ir jābūt izkontrolējamai.» Daudz netrūka, lai viņš nepakautrētos atkārtot kāda kaukāziešu izcelsmes masu slepkavas izteikumu: «Valsts - tā ir kontrole.» Reiram, tāpat kā minētajam ūsainim, kontrole šķiet galvenais instruments vēlamās kārtības ieviešanai. Tēlaini runājot, viņa ideālais kārtības modelis ir skolotājs klases priekšā ar siksnu rokās. Cik moderni, vai ne? Vai tiešām ar tādiem finanšu ministriem mēs varam kaut lielgabala šāviena attālumā pietuvoties izslavētajām Ziemeļvalstīm?

Šajās dienās sociālie tīkli ir pārpilni ar uzņēmēju bēdu stāstiem, kuros viņi pauž sašutumu par ārkārtīgi formālo pieeju atbalsta saņemšanai. Labākajās padomju laiku tradīcijās visi Finanšu ministrijas un VID resursi vērsti uz meklējumiem - kam piesieties, lai būtu iemesls finanšu atbalstu atteikt. Mūsu pagātnē iestrēgušās valsts pārvaldes galvenā rūpe izrādās ir panākt, lai tikai kāds nesaņemtu finanšu palīdzību nepelnīti. Protams, nepelnīti Finanšu ministrijas un VID izpratnē.

Būsim objektīvi. Reirs un viņa jaunības pieredzē gūtais pasaules redzējums nevar atražoties bez atbilstošas vides. Latvijā ir milzu pieprasījums tieši pēc šādas policejiskas kārtības. Katrs aicinājums samazināt kontroles nozīmi pārvaldes mehānismā tiek uztverts ar griezīgām aizdomām. Sodīt, kontrolēt un ierobežot joprojām ir tie galvenie stūrakmeņi, uz kuriem balstās mūsu valsts un iedzīvotāju savstarpējā sadzīvošanas kultūra. Diemžēl, kā liecina minēto franču zinātnieku pētījumi, ar šādu uzstādījumu panākt augstu labklājības līmeni ir grūti. Kamēr viens uz otru skatīsimies ar šo nebeidzamo neuzticību, izrāpties no ES lejasgala valstu vidus neizdosies.

Bens Latvkovskis / nra.lv