Pēc ziemas miega ir pamodusies Latvijas Banka, kuras vadība attapās, ka likums par Latvijas Banku nosaka, ka galvenā valsts institūcija, kas ir atbildīga par cenu stabilitāti, ir neviens cits kā Latvijas Banka.
Ja inflācijas dēļ Latvija netiks uzņemta eirozonā, tad Saeimas pienākums būs patriekt ratā gan bankas padomi, gan tās vadību. Tikai Latvijas Banka pēdējos 20 gadus izvairās izmantot cenu stabilitātes nodrošināšanā monetāro politiku (elastīgu valūtas maiņas kursu), tāpēc, kā ierasts, LB vadības vietā tās darbu būs spiesta veikt valdība un Saeima, izmantojot politiskas metodes. Vienīgā ideja, kā noturēt inflāciju Māstrihtas līguma noteiktajā rāmī, ir samazināt pievienotās vērtības nodokli no 22% līdz 21%. Koalīcijas līderi uzskata, ka šādi izdosies apkarot inflāciju un izpildīt normatīvu, lai Latvija atbilstu Māstrihtas kritērijiem un varētu iekļūt eirozonā, raksta
NRA.lv.
Ir tikai viens sīkums. Pirms vēlēšanām visi kā viens, pat tie, kas nosolījās Latviju reformēt zatleriski, zvērēja, ka galvenā latvju ekonomikas, biznesa un izaugsmes problēma ir lielie darbaspēka nodokļi. Pirms vēlēšanām tika dotas garantijas gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem sākt samazināt darbaspēka nodokļus, sākot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, pārbīdot nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu. Tikai faktiski ir sācies pretējs process, jo PVN samazināšana ir patēriņa nodokļu sloga samazināšana. Izskatās, ka koalīcija gatavojas atteikties no solījumiem uzņēmējiem un biznesam, atteikties no ilgtermiņa politikas, kura tika izveidota, pārvarot lielu sabiedrības pretestību.
Zināma loģika tajā, lai mazinātu inflāciju, nesamazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet samazināt PVN, ir. Pat neliels iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums faktiski ir algu palielinājums, kas palielinās pieprasījuma spiedienu uz patēriņa preču pārdošanu, veicinot inflāciju. Samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli, inflāciju var nedaudz palielināt.
Vai PVN samazināšana no 22% uz 21% apturēs inflāciju? Vislielākā ietekme uz Latvijas inflāciju pēdējo 12 mēnešu laikā bija siltumenerģijas, degvielas, elektroenerģijas, tabakas izstrādājumu, gāzes, gaļas izstrādājumu un bezalkoholisko dzērienu cenu kāpumam.
Ja tiks samazināts PVN par 1%, tad tas par līdzīgu lielumu noteikti izraisīs gala cenu samazinājumu tām precēm un pakalpojumiem – siltumam, gāzei u.c. –, kuru tarifa veidošanos ietekmē valsts vai regulators.
Savukārt uz patēriņa preču cenām PVN ir visai pastarpināta ietekme. Patēriņa preču cenas Latvijā no valsts puses netiek regulētas. Latvijā patēriņa cenas tirgotājs nosaka atbilstoši savu pircēju maksātspējai. Tāpēc viena un tā pati prece, piemēram, kurpju šņores, var maksāt 12 santīmu veikalā Santa Barbara un gandrīz latu lielajos supermārketu tīklos. Cenu nosaka tas, cik attiecīgā veikala pircējs ir gatavs samaksāt. Ja ekonomika kā Latvijā ir monopolizēta vai to kontrolē spēcīgs oligopols, tad veikala cena var būt desmitiem reižu lielāka par ražotāja cenu.
Dažkārt šāda tirdzniecības sistēma ļauj amortizēt (apslēpt) pat ievērojamu ražotāju cenu kāpumu tā, ka supermārketu pircēji to nepamana. Piemēram, pērn cenu indekss lauksaimniecībā pieauga par 18,0%.
2011. gadā augkopības produkcijai ražotāju cenas kāpa par 22,7%, bet lopkopības produkcijai – par 13,1%. Ražotāju cenas graudiem pieauga par 27,0%, rapsim – par 34,3%, bet kartupeļiem – par 30,3%. Ražošanas cenas tieši ietekmēja degvielas, elektroenerģijas, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu, lopbarības graudu cenu kāpums.
Tik lieli ražotāju cenu kāpumi augkopības produkcijai 2011. gadā neparādījās ar divciparu lielumu inflācijas rādītājos. Pārstrādes un tirdzniecības sistēma spēja absorbēt šo cenu kāpumu, nepārnesot tikpat lielu cenu pieaugumu uz gala patērētāju. Ja pircējiem naudas daudzums nepalielinājās, tad tirgotāji nevarēja celt cenas tikpat strauji, kā tās palielināja ražotāji. Tirgotāji bija spiesti nedaudz samazināt iespējamo peļņu. Tikai ir atklāts jautājums, vai citzemju (Skandināvijas, Lietuvas u.c.) tirgotāji ir gatavi nākamos pāris gadus atteikties no savas peļņas par labu Latvijas valdības politiskajiem mērķiem, kam ir maz sakara ar ekonomiku? Ja Maxima īpašniekiem peļņa nav svarīga un tie ir Latvijā nevis lai pelnītu, bet lai atbalstītu koalīciju, tad uz priekšu, uz eirozonu! Tikai atbilstoši finanšu ministra Andra Vilka aprēķiniem, ja pievienotās vērtības nodoklis tiks samazināts par vienu procenta punktu, tad inflācija Latvijā samazināsies par 0,5 procenta punktiem.
Ideja samazināt inflāciju, mazinot PVN visiem vienādi, ir ļoti dīvaina. Tā vairāk atgādina darbības imitāciju. Ja patiešām valdības mērķis ir samazināt inflāciju, tad daudz efektīvāks līdzeklis ir samazināt PVN nevis visiem, bet gan tikai jutīgiem produktiem, piemēram, maizei un graudu izstrādājumiem vai pienam un piena produktiem no 22% uz 12%.
Tikai pašreizējai valdībai nav nekādas daļas par ilgtermiņa sociālo politiku, jo, kā liecina politiķu izteikumi, 21% PVN ir vajadzīgs tikai un vienīgi acu aizmālēšanai, lai pamatotu, ka mēs uz papīra izpildām Māstrihtas kritērijus. 21% PVN tiek plānots tikai uz pusotru gadu. Pēc tam, lai atslauktu visu neiegūto un valsts varētu turpināt atmaksāt kredītus Starptautiskajam Valūtas fondam, pēc iestāšanās eirozonā mūs visus aplaimos jau ar 23% lielu PVN.
Dombrovska valdība demonstrē, ka tā darbojas bez jebkādas ilgtermiņa politikas un ir gatava jebkurā brīdī, izdabājot ārējām iegribām, atteikties no solījumiem un garantijām vēlētājiem, uzņēmējiem un investoriem.
Rādīt reklāmu
