Intervijā laikrakstam Dienas Bizness finanšu ministrs Andris Vilks pauda optimistisku Latvijas ekonomiskās situācijas novērtējumu.
«Jau pagājušajā gadā dzirdēju bažas, ka Latvijas ekonomika ļoti strauji sabremzēsies, bet es centos nomierināt sabiedrību. Latvijas ekonomika attīstās ar inerci. Tā metodoloģija, pēc kuras rēķina IKP, signalizē, ka rādītāji turpinās augt. Tas pats notiek arī apkārtējās valstīs. Es saprotu, ka ārējie faktori ir ļoti nezināmi un, protams, to ietekme būs, taču mēs nevaram tagad novērtēt tās lielumu. Arī Zviedrija samazināja šā gada izaugsmes prognozi, bet reālie nodokļu ieņēmumi liecina par pretējo. Visi jau tāpat saprot, ka ārējais fons ir stipri nenoteikts, un savu vēlmi tērēt aiztur – tas zināmā mērā pat ir labi. Cilvēki būs piesardzīgi visu šo un vēl arī nākamo gadu.», tā A. Vilks.
Nākotne finanšu ministram izskatās visai rožaina: «Uz Latvijas ekonomiku pirmajā ceturksnī es pilnībā izslēdzu negatīvu ietekmi, otrajā – diez vai būs kaut kas slikts, un gada trešais ceturksnis ekonomiskajos rādītājos varētu būt salīdzinoši sliktākais. Vasaras mēneši gan mums parasti ir diezgan sekmīgi.»
Protams, ministrs vienmēr piemin arī neprognozējamos ārējos faktorus.
No vienas puses – finanšu ministram laikam ir tāds darbs – vienmēr būt optimistiski noskaņotam. Tomēr situācija Latvijas ekonomikā nav tik rožaina, kā to vēlētos redzēt valdošās partijas.
Novembris un decembris bija mēneši, par kuriem biznesam nevajadzētu sūdzēties. Pirkumu stabilitāti ļoti daudziem pakalpojumiem un precēm veicināja divi faktori. Vispirms – ziemas sākums bija neparasti silts, un nauda, kura normālās ziemās pārplūstu samaksai par apkures rēķiniem, tika tērēta par citiem pirkumiem. Otrs faktors – banku sistēmas problēmu sekas – bija relatīvi lielas skaidras naudas masas izņemšana no banku sistēmas.
Šie abi faktori īslaicīgi radīja zināmu izaugsmes sajūtu ļoti daudzās uzņēmējdarbības jomās. Redzot nākamā gada pasūtījumu apjomu, kas bija labāks par 2009. un 2010. gada nogali, daudzi atjaunoja pat nelielu prēmiju izmaksu darbiniekiem.
Tomēr jau janvārī banku sektors izskandina trauksmes zvanu. Iedzīvotāju noguldījumi samazinās! Krājbankas apturēšana un baumu viļņi samazināja iedzīvotāju uzkrājumu apjomu banku sistēmā, un ļoti iespējams, ka pozitīvas noskaņas gada nogalē balstījās uz pastiprinātu uzkrājumu notērēšanu.
Daudzi pēc Krājbankas naudas atgūšanas izlēma daļu krājumu nekavējoties iztērēt. Izaugsme, kas balstās uz krājumu tērēšanu, nav ar ilgtermiņa perspektīvu. Otra problēma ir jaunie rēķini par apkuri, kas būs jāsāk maksāt februārī un martā. Pēc šo rēķinu nomaksas izdevumi citiem pakalpojumiem un precēm noteikti samazināsies, un tas izraisīs vismaz vieglas problēmas tiem biznesa sektoriem, kas uzplauka gada nogalē.
Pašlaik ekonomikā ir vērojamas zināmas negatīvas tendences – uz maksātspējas robežas balansē vai jau ir to pārkāpuši lieli Latvijas ražotāji: Ķekavas putnu fabrika, Iecavnieks u.c. Šo uzņēmumu iespaids uz nodarbinātību un attiecīgo novadu ekonomiku ir milzīgs. Bez valsts protekcijas šo uzņēmumu nākotne ir neskaidra, bet vairāku vidēju uzņēmumu apturēšana apturēs ekonomisko izaugsmi un būs kā papildu izmaksas sociālajam budžetam.
Tomēr vislielākās bažas ir ārējie faktori. Joprojām nav skaidrības par izeju no eirozonas parādu problēmas. Savukārt pat lielāks ārējās ekonomiskās stabilitātes apdraudējums ir bažas par iespējamo rietumvalstu konfliktu ar Irānu. Ja, konfliktam saasinoties, Irānai izdosies vismaz uz trim nedēļām bloķēt naftas plūsmu no Persijas līča, tad naftas cenu kāpums un īslaicīgs naftas deficīts iniciēs globālu lejupslīdi. Uz jautājumu, vai Latvijai ir plāns globālu kolīziju gadījumā, finanšu ministrs Andris Vilks 27. janvārī LTV raidījumā 100. pants pauda tikpat lielu optimismu. Skandināvijas valstis lielas briesmas neplāno, un arī mums līdz ar to nevajadzētu uztraukties.
Tomēr eirozonas parādu krīzes summēšanās kopā ar iespējamo Irānas konflikta izraisītu globālu recesiju ir viens no 2012. gada visnepatīkamākajiem iespējamiem notikumu pavērsieniem. Latvijas sabiedrībai un biznesam ir nepieciešama nevis pārspīlēti optimistiska dūdošana, bet gan reālistisks risku novērtējums, lai iedzīvotāji varētu plānot savus pirkumus, bet bizness – izaugsmi, neuzņemoties pārāk lielas saistības. Pārspīlēts optimisms stimulē pārgalvīgu kredītu ņemšanu, un uz tādu var mudināt vieglprātīgi banku kredītu nodaļu menedžeri, bet ne finanšu ministrs, kuram jāpārstāv visas sabiedrības, nevis tikai banku sektora intereses.
Rādīt reklāmu
