Nenoliedzami cilvēki gadu, gadsimtu un gadu tūkstošu gaitā ir kļuvuši zinošāki un prātīgāki, izmantotās tehnoloģijas attīstītākas, veselības aprūpe un diagnostika proaktīvāka un līdz ar to dzīves kvalitāte nesalīdzināmi augstāka. Taču šīs pozitīvās tendences vienlaikus ir arī ir citu, ne tik pozitīvu virzienu cēlonis.

Proti, uzlabojoties dzīves kvalitātei, palielinās arī paredzamais dzīves ilgums un pieaug pensionāru skaits, kas pats par sevi nav nekas slikts. Taču otra tendence ir tā, ka ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā kopumā mazinās dzimstība – mazinās ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits, kuri varētu uzturēt šo pieaugošo pensionāru skaitu. 

Eiropā (EU25 valstīs) 2004. gadā iedzīvotāju virs darbspējas koeficients (iedzīvotāji virs 60 gadu vecuma procentuāli salīdzinājumā ar 20-60 gadus veciem iedzīvotajiem) bija nedaudz mazāks par 40%. Pēc demogrāfiskām prognozēm, lai saglabātu tādu pašu rādītāju 2025.gadā, darbspējīgo iedzīvotāju vecuma griesti būtu jāpaaugstina līdz 65 gadiem, bet 2050. – jau līdz 70 gadiem. 

Tātad darbspējīgo iedzīvotāju, kuri nodrošinātu iemaksas valsts budžetā, kas, savukārt, izmaksā pensijas, kļūst mazāk, un pieaug slodze budžetam. 

 Kā šādu nelīdzsvarotību novērst? Pirmais solis šo ienākumu/izdevumu līdzsvarošanā bija pensiju reforma, kas lielākajā daļā Eiropas valstu norisinājās deviņdesmitajos gados. Notika pāreja uz vairāklīmeņu sistēmu, kuras pamatā ir sociālo iemaksu diversifikācija ar mērķi padarīt tās pelnošas. Vēl vairāk – šo pelņas nodrošināšanas funkciju valsts deleģēja privātajam sektoram, sev atstājot tiesiskuma un ienesīguma kontroli. 

Mūsdienu pensiju sistēmā, kā zināms, ir trīs pīlāri, kur pirmais pīlārs jeb līmenis ir valsts nodrošinātā pensija, bet pārējos divus līmeņus pārvalda privātais sektors. Par ko cilvēki reizēm neaizdomājas vai aizmirt, ir tas, ka otrais līmenis ir mūsu nodokļi, vēl vairāk – tā ir liela mūsu nodokļu daļa, nauda, kuru mēs pēc gadiem saņemsim atpakaļ. 

Trešo pīlāru, atšķirībā no iepriekšējiem diviem, veido brīvprātīgās iedzīvotāju iemaksas. Un, neskatoties uz to, ka šīs iemaksas ir brīvprātīgas, tomēr arī tas ir organiska pensiju sistēmas daļa, nevis tikai banku izgudrots produkts; ne velti valsts ar dažādiem nodokļu atvieglojumiem gan fiziskām, gan juridiskām personām cenšas sekmēt noguldījumus privātajos pensiju fondos. 

Tiesa gan vēl nesen veiktais GE Money Pensija pētījums norāda, ka Latvijā tikai 20% iedzīvotāju veic iemaksas privātajā pensiju fondā, 49% nekad to nav darījuši, bet vēl 14% nemaz nezina, vai viņi vai kāds cits par viņiem ir veicis šādus noguldījumus. 

Taču Lisabonas stratēģija paredz arī citas darbības, piemēram, nodrošināt virs darbspējas iedzīvotāju iesaistīšanu vai precīzāk paturēšanu darba tirgū – tas ir, veicināt to, lai cilvēki strādātu arī pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas; kā arī veicināt lielāku sieviešu iesaistīšanos darba tirgū. 

Līdz ar to mēs esam savdabīgas izvēles priekšā – strādāt ilgāk par noteikto pensionēšanās vecumu (pieņemot, ka vismaz 40 gadus jau esam pavadījuši aktīvajā darba tirgū) vai savlaicīgi pievērsies peniju 2. līmeņu plāna ienesīguma un pārvaldītāja darba vērtējumam, kā arī sākt veikt brīvprātīgās iemaksas privātajā pensiju fondā (pensiju 3. līmenis), un iet pensijā tad, kad esam to pelnījuši, nebaidoties par to, kā izdzīvosim.

Turklāt, lai sakrātu pietiekamu summu (lai nodrošinātu līdzvērtīgu ienākumu līmeni vecumdienās), iemaksas privātajā pensiju fondā var sākties no 10% no Jūsu bruto ikmēneša ienākumiem.