Taču Latvijas ekonomikā ir vērojama stagnācija, darbspējīgie iedzīvotāji turpina emigrēt. Esam bijuši vieni no Rietumpasaules labākajiem skolēniem. Esam iestājušies teju visās organizācijās un prestižajos klubos, izpildījuši visas šo organizāciju prasības, esam viena no fiskāli visatbildīgākajām valstīm pasaulē, un viena no ātrākajām un čaklākajām ES direktīvu ieviešanā. Bet, dīvainā kārtā, ekonomikas izrāviens tā arī nav noticis.

Kāpēc? Ko darīt? Atbildes jāmeklē konkrēto nozaru līmenī. Mums ir nozares ar milzīgu pievienotās vērtības potenciālu, kuru produktivitāte, un līdz ar to arī nodarbināto atalgojums, jau šodien būtiski pārsniedz tautsaimniecības vidējo. Kas tad traucē šīm nozarēm strauji attīstīties un kāpināt nodarbināto skaitu? Spilgts piemērs – farmācijas nozare. Neapšaubāmi liels potenciāls, bet pēdējos gados nozares īpatsvars IKP (ap 0.5%) būtiski nav mainījies.

Nozaru konkurētspēja un attīstība ir atkarīga ne tikai no individuālo uzņēmumu spējas un ārējiem faktoriem. Tā atkarīga arī no tā, cik lielā mērā valsts veido nozares attīstībai izšķirīgu infrastruktūru. Bet vai mūsu valsts pārvalde vispār ir veidota tā, lai domātu par ekonomikas attīstību? Uzdrošināšos teikt, ka nu jau vairākus gadus atbilde uz šo jautājumu ir nē.

Ilustrēšu ar liela uzņēmuma piemēru. Katram uzņēmumam ir vadītājs, bet aiz katra veiksmīga vadītāja ir stipra komanda. Komandā ir divi atslēgas cilvēki – pārdošanas daļas vadītājs, un finanšu direktors. Šiem cilvēkiem ir diametrāli pretējas funkcijas un profesionālā mentalitāte. Pārdevējs ir orientēts uz iespēju izmantošanu, attīstību, peļņas gūšanu. Un, protams, kur lielākā peļņa, tur arī ir lielāks risks. Savukārt finanšu direktors (jeb risku vadītājs) ir profesionāls konservators, skeptiķis, kura galvenais uzdevums ir nosargāt uzņēmumu no pārāk riskantiem soļiem. Viņi abi ir veiksmīgā uzņēmuma pamati, jo tieši uzklausot pārdēvēja un risku vadītāja (bieži pretējus) viedokļus, uzņēmuma vadītājam jāpieņem savi lēmumi.

Uzņēmums ar stipro pārdošanas vadītāju, bet vāju finanšu direktoru riskē iebraukt gravī ar pārāk riskantiem gāzi grīdā projektiem. Bet uzņēmums bez pārdošanas vadītāja ir nolemts stagnācijai, jo baidīsies no visa, un par jaunajām iniciatīvām būs vienīgi bažas. Mūsu valsts pārvaldi var pielīdzināt uzņēmumam, kurā nav pārdošanas daļas vadītāja. Precīzāk, no trekno gadu valsts pārvaldes ar spēcīgo gāzi grīdā pārdošanas daļu un 'nothing special' finanšu direktoru grāvja esam iebraukuši otrajā gravī, ar spēcīgu Finanšu ministriju, bet novājināto un noplacināto, it kā par attīstību atbildīgo Ekonomikas ministriju.

Esam sasnieguši posmu, kur turpmākai valsts attīstībai nepietiek vien ar nedaudz labāku biznesa vidi vai mazliet zemāku budžeta deficītu. Ekonomikas attīstība prasa dziļu izpratni par notiekošo (un vēl lielāku – par nenotiekošo) konkrētajās nozarēs – īpaši tajās, kur ir liels pievienotas vērtības potenciāls. Ir nozares kurām šāda valsts pārvaldes institucionālā izpratne, un līdz ar to ir arī orientācija uz nozaru attīstību, ir gana laba. Piemēram, Zemkopības ministrijai ir par lauksaimniecību, mežsaimniecību (un kokrūpniecību), un zivsaimniecību atbildīgie departamenti. Satiksmes ministrijā ir ekspertīze par tranzīta nozari un informācijas komunikāciju infrastruktūru.

Ekonomikas ministrijai it kā ir atbildība par teju visām ekonomikas nozarēm, bet nav paredzēti šīs atbildības īstenošanai nepieciešamie resursi. Ja mēs sauktu lietas īstajos vārdos, Ekonomikas ministriju vajadzētu pārdēvēt par Būvniecības, enerģētikas, mājokļu politikas, un (nedaudz) tūrisma ministriju. Jo Ekonomikas ministrijai nav institucionalizēta nopietnam darbam ar citām nozarēm, un tai nav nepieciešamās kapacitātes.

Kura ministrija īsti ir atbildīga par farmācijas nozares attīstību? Mašīnbūves? Metālapstrādes? Pārtikas? Elektronikas? Informāciju tehnoloģiju? Atbildīga ne tikai formāli, bet ar piešķirto institucionālu resursu, ar kuru būtu iespējams formulēt un īstenot nozaru politiku. Šo sarakstu var turpināt. Kā ir ar augstākās izglītības eksportu? Formāli it kā Izglītības un Zinātnes ministrijas pārraudzībā, taču vai kādam no izglītības ministriem šis jautājums, kas skar ekonomikas attīstību, būs prioritārs? Tādu pašu jautājumu var uzdot par veselības pakalpojumu eksportu vai par kreditēšanu un finanšu pakalpojumu eksportu. Formāli finanšu jomas ir Finanšu ministrijas pārziņā, bet pēc savas būtības šī ministrija ir valsts pārvaldes finanšu direktors – finanšu sektora uzraugs, nevis attīstītājs.

Secinājums? Esam iegaumējuši, ka gāzi grīdā pārdošana kombinācijā ar nothing special risku vadību ne pie kā laba nenoved. Taču pēdējo gadu pieredze rāda, ka skatīties uz pasauli caur grāmatveža prizmu nozīmē stagnāciju, un to mēs šobrīd nevaram atļauties. Mums ir diezgan spēcīga Finanšu ministrija, bet mums ir nepieciešama tik pat spēcīga "Attīstības ministrija", ar resursiem lai īstenotu nozaru līmeņa politiku, un pietiekami plašu mandātu, lai uzņemtos atbildību par visu nopietno eksportspējīgo nozaru darbību.