Krievija okupē un anektē vismaz Krimu, bet sliktākajā variantā lielu daļu vai pat visu kreisā Dņepras krasta teritoriju – tik cik Krievija gribēs. Ukraina faktiski tiek sadalīta. Diemžēl Rietumi šobrīd maz ko var darīt lai tas nenotiktu. Tāda nu ir nedemokrātisku, autoritāru valstu priekšrocība, vismaz īstermiņā – ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo. Ja arī skata pēc formāli no paklausīgā parlamenta jāizdabū kāds vajadzīgais balsojums, tas nokārtojams puses dienas laikā.
Rietumi (ASV, ES, NATO), protams, reaģēs ar sankcijām. Bet diez vai pārāk krasām – ar gāzes piegādēm ES tomēr nevar nerēķināties. Tiesa, tās svarīgas arī Krievijai, jo ir būtisks ienākumu avots.
Galvenās globālās lietas notiek tomēr ilgtermiņā. Pilnā apjomā atsākas “aukstais” karš un bruņošanās sacensība. Krievija, līdzīgi kā savulaik PSRS, ilgi to neizturēs. Tehnoloģiskā atpalicība, kas vērojama jau šobrīd un bijusi vienmēr, sāks vēl uzskatāmāk izpausties jau tuvākajos gados. Pieaugs arī iekšpolitiskās problēmas kā starptautiskās izolācijas sekas. Tas viss prasīs arvien lielākus resursus. Tieši šeit – ilgtermiņā, izpaužas totalitāro režīmu fundamentālais vājums – nespēja nodrošināt kaut lēnu, bet kvalitatīvu attīstību (paši zinām cik tas grūti). Sāksies impērijas sabrukuma otrais cēliens.
Šī, protams, ir ļoti vienkāršota skice. Tajā iespējamas daudzas dažādas atkāpes un krāsu toņi visā iespējamā spektrā. Jāapzinās, ka viss, kas var notikt vistiešākajā veidā skars arī Latviju. Taču, esmu pārliecināts, ka Ukraina uz laiku zaudētās teritorijas atgūs.