Sabiedrības “temperatūra”
Pēc DNB Latvijas barometra pētījumiem 2013.gada oktobrī (Nr.63) tagadnes un nākotnes vērtējumu indeksi kļuvuši pat kritiskāki. Tagadnes vērtējuma indekss mēneša laikā nokrities par 1 punktu (no -29 līdz -30), bet nākotnes – par 3 punktiem (no -1 līdz -4). Jāpiebilst, ka 2013.gada septembrī sniegts pēdējo pāris gadu laikā kritiskākais nākotnes vērtējumu. Vēl kritiskāks tas pēdējoreiz bija 2011.gada novembrī (-7).
Tas varētu likties dīvaini, jo Latvijas iekļūšana no finanšu krīzes tiek uzskatīta par sekošanas cienīgu veiksmes stāstu.
Taču nekā dīvaina šeit nav, jo šādam noskaņojumam ir acīmredzami ekonomiski iemesli. Pērnā gada nogalē veiktais socioloģisko pētījumu aģentūras SKDS pētījums liecina, ka vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju uzskatāmi par ļoti trūcīgiem, bet 10% aptaujāto nepietiek naudas pat pārtikas iegādei. Viens no galvenajiem iemesliem ir joprojām plaši izplatītā, nospiedošā parādu nasta. Latvijas rezidentiem izsniegto kredītu apjoms 2012.gada oktobrī, saskaņā ar Latvijas bankas datiem, bija 10.4 miljardi latu. Tas ir tuvu gada laikā valstī radītā iekšzemes kopprodukta apjomam. Salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, tas gan bija samazinājies par 11%. Arī 2013.gadā rezidentiem izsniegto kredītu atlikums turpināja samazināties (-8.2%) un oktobrī tas bija 9.5 miljardi latu. It kā jau loģiski – “treknajos” gados saņemtie kredīti daudzkārt pārsniedza to, ko gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi, gan valsts kopumā varēja objektīvi atļuties no reālo ekonomisko un finanšu iespēju viedokļa. Kredītu atlikuma samazinājums arī liecina par banku sistēmas mēģinājumu šo kredītu atlikumu sabalansēt ar reālo tautsaimniecības pelnītspēju, kura joprojām ir pārāk zema, lai būtu iespējams uzņēmumus un iedzīvotājus kreditēt vismaz tādā pat apmērā, kādā tiek atmaksāti jau agrāk saņemtie kredīti ar procentiem.
Uzņēmumi joprojām augsta riska zonā
Par to liecina arī kapitāla un kreditoru attiecības uzņēmumu bilancēs. Tā, ja 2010.gadā visu Latvijas komersantu saistības 2.6 reizes pārsniedza to kapitālu, tad 2012.gadā šī attiecība bija samazinājusies nedaudz un saistības joprojām bija 2.1 reizes lielākas par pašu kapitālu. Biznesa praksē par maksimāli pieļaujamo kapitāla un saistību attiecību (finanšu līdzsvaru) tiek uzskatīta proporcija 1:1. Mokoši lēnā finanšu līdzsvara atgūšanās liecina, ka Latvijas uzņēmumiem ir vai nu nepietiekama pelnītspēja, zems kapitāla uzkrāšanās temps, vāja investīciju plūsma, vai viss kopā. Tiešām, statistikas atskaites liecina, ka vidējie rentabilitātes rādītāji Latvijas uzņēmumos pēdējos gados tikko pārsniedz 2%. Līdz ar to svarīgākais avots, kas veicinātu uzņēmumu kapitalizācijas (vērtības) līmeņa palielināšanos un finanšu līdzsvara izlīdzināšanos, ir stipri nepietiekams. Savukārt ārvalstu investoriem uzņēmumi ar tik zemu rentabilitāti nav interesanti – šim rādītājam nevajadzētu būt zemākam par vismaz 10-12%. Tas pats sakāms par kapitāla atdevi, kura pēdējos gados tikko pārsniedz 6% līmeni. Arī šim rādītājam, lai pievilinātu investīcijas, jābūt vismaz divkārt lielākam. Zemie uzņēmumu ekonomiskie un finanšu rādītāji izskaidro arī banku piesardzību. Tādēļ paredzams, ka tendence, bankām faktiski izņemot naudu no Latvijas ekonomikas, saglabāsies vēl vismaz vairākus nākamos gadus, iespējams lielāko daļu vai pat visu NAP-2020 periodu. To visu apsverot, rodas jautājums – vai šādā situācijā daudzinātais ekonomiskais izrāviens nav kaut kas no mākoņu stumšanas teorijas?
Ekonomika nav Lieldienu ola
Lai rastu objektīvu vai vismaz ticamu atbildi uz šo jautājumu, vispirms vajadzētu tikpat objektīvi novērtēt pašreizējo reālo Latvijas ekonomisko situāciju. Ir jābeidz ekonomisko situāciju kā Lieldienu olu krāsot visās varavīksnes krāsās un godīgi jāatzīst, ka, neskatoties uz virkni nenoliedzami pozitīvu pārmaiņu ekonomikā, runāt par veiksmes stāstu, maigi izsakoties, nozīmē panākumus stipri pārspīlēt. Arī par ekonomikas stabilizāciju un attīstību varam runāt visai nosacīti, vismaz no ilgtermiņa viedokļa. Šķietami pozitīvos dažus makroekomiskos rādītājus, uz kuriem atsaucas veiksmes stāstu sludinātāji, diemžēl neveido veselīga, kā Jaungada šampanietis dzirkstoša ekonomika, kuras pamatā būtu spēcīgs uzņēmējdarbības sektors un pārtikušas mājsaimniecības. Kā varējām pārliecināties no iepriekš minētajiem rādītājiem, situācija ir drīzāk pretēja.
Investīcijas nenāk, jo mums tās nepatīk
Arī viens no galvenajiem potenciālajiem ekonomiskā izrāviena virzītājiem – ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI), saskaņā ar Latvijas bankas datiem, attiecībā pret IKP pēdējā laikā arvien vairāk sarūk. Ja 2011.gada sākumā šīs investīcijas veidoja 5-6% no IKP, tad 2013.gadā (I-III ceturkšņi) šis rādītājs vairs nepārsniedza 3%.
Īstenībā Latvijas ekonomikai noturēties “virs ūdens” vairāk palīdzējusi tā ārvalstu investīciju daļa, kas saistīta ar uzturēšanās atļaujām saistītajos nekustamajos īpašumos. Dažiem šādas investīcijas pagalam nepatīk un tiek pieprasīts šo kārtību vispār atcelt. Kā viens no argumentiem tiek minēts Spānijas piemērs, kur uzblīdušais nekustamā īpašuma burbulis plīsa 2008.gadā. Šis salīdzinājums gan nav īsti korekts, lai gan taisnība, ka Spānijas ekonomika nozaru ziņā ir visai vāji diversificēta. Tomēr pārkarsusī Spānijas nekustamā īpašuma sfēra drīzāk bija sekundāra šīs valsts ekonomikas problēma. Primārais krīzes faktors drīzāk bija daudzās nelielās, vāji uzraudzītās Spānijas provinču bankas, kuras nekontrolēti dalīja kredītus nekustamo īpašumu attīstītājiem, līdzīgi, kā tas bija arī Latvijā. Tām tad arī radās nesamērīga ekspozīcija attiecībā uz aktīviem nekustamo īpašumu jomā. Savukārt lielākās Spānijas bankas ar diversificētu starptautisko kredītu portfeli un profesionālu korporatīvo pārvaldību, kā, piemēram, Banco Santander, vai BBVA, pasaules finanšu krīzi pārvarēja pat veiksmīgāk, nekā vairums Lielbritānijas vai ASV banku. Spānijas piemērs arī liecina, ka ne jau ģeogrāfiskai naudas izcelsmei ir nozīme, ja vien tā iegūta legāli, bet gan tam, kā tiek pārvaldītas finanšu institūcijas, kur tā konkrētajā brīdī ir “nosēdusies”. Tādēļ nav nekāda pamata arī tām brīžiem dzirdamajām bažām, ka tik mūs nepiemeklē Kipras liktenis. Mums nevis jānorobežojas no naudas ieplūdes banku sektorā, bet tieši otrādi, tā ir jāpiesaista, vienlaicīgi attīstot bankas par drošām, labi pārvaldītām un pienācīgi uzraudzītām finanšu institūcijām. Tas ir tāpat kā ostās vai dzelzceļā – nevienam taču vēl nav ienācis prātā, ka tur jāierobežo kravu plūsma, jo pieaugot to apjomam, droši vien pieaugs arī kontrabandas kravu iespējamība. Tā vietā jāstiprina muita un citas attiecīgās iestādes.
Savukārt, pēc finanšu krīzes ieviestie daudz stingrākie banku uzraudzības pasākumi visur pasaulē, kā arī banku konsolidācija (apvienošanās) būtiski ierobežo bezatbildīgu masveida kreditēšanas iespējamību. Tādēļ bažas par nekustamā īpašuma burbuļa veidošanos sakarā ar uzturēšanās atļauju izsniegšanu ir nedaudz pārspīlētas. Pat Jūrmalas centrālajā, prestižākajā daļā greznas vasarnīcas joprojām mijas ar pussapuvušiem graustiem, kuru vienīgie iemītnieki ir žurkas un bomži.
Protams, neviens jau arī neapgalvo, ka uzturēšanās atļaujas pret investīcijām būtu tas burvju resurss, kas radīs ekonomisko izrāvienu. Taču tās aizliedzot, ko šī brīža situācijā liksim vietā? Kaut kā nemana starp mums nevienu, kas pret investīcijām spētu piedāvāt kaut ko citu, piemēram, kaut ko līdzīgu Nokia vai Skype idejām, kuras parasti rodas industrijās ar simtiem vai pat tūkstošiem konkurētspējīgu uzņēmumu un spēcīgu zinātnisko un eksperimentālo bāzi. Runa šajā gadījumā ir par tirgū komerciāli noturīgām un vismaz 10-15 gadus pelnīt spējīgām inovācijām, nevis tikai agrīnām, kaut arī spožām idejām, kas drīz vien tiek pārdotas citu valstu korporācijām. Tā daži kļūst pārtikuši, bet ekonomika kopumā to pat nesajūt.
Nauda tomēr apgrozās
Jaunām idejām, tehnoloģijām, zinātnes attīstībai, strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanai, publiskā sektora reformām, infrastruktūras sakārtošanai utt, tika paredzēta ievērojama Eiropas Savienības fondu finansējuma daļa. Vēl iepriekšējā vidējā termiņa plānošanas periodā – 2007.-2013.gados Latvijai minētajiem mērķiem tika piešķirti 4.53 miljardi eiro. Diemžēl, ņemot vērā jau iepriekš apskatītos ekonomiskos rādītājus, labākajā gadījumā varam runāt par visai viduvējiem šīs naudas izmantošanas rezultātiem. Tādās strauju ekonomisko attīstību noteicošās jomās kā zinātne, augstās tehnoloģijas, inovācija u.c., Latvija citu ES valstu vidū joprojām turpina pīties astē. Tas ir likumsakarīgi, jo lielākā daļa Latvijas pētniecības institūtu, kā rāda neatkarīgu ekspertu nesenie pētījumi, ir tik vārgi, ka tos vienkārši jālikvidē.
Vēl viens no nozīmīgākajiem dzīvības avotiem Latvijas ekonomikai ir arī naudas pārvedumi, kurus saviem ģimenes locekļiem sūta ārvalstīs strādājošie Latvijas iedzīvotāji. Tie stimulē iekšzemes pieprasījumu, ko atspoguļo strauji augošais mazumtirdzniecības apgrozījums. Tas pēdējos gados krietni apsteidz strādājošo vidējā darba samaksas pieauguma tempu. Arī šis resurss pamazām vien izsīks, ģimenēm aiz Latvijas robežām apvienojoties, ja vien ārvalstīs strādājošie nesāks masveidā atgriezties dzimtenē.
Arī cits bieži minētais “veiksmes stāsta” lepnums – eksports, nobāl, līdzko salīdzinām to ar importa apjomu. Pēdējais pērnā gada laikā vien pārsniedza eksportu par 15-20 procentiem, bet valsts maksājumu bilances tekošais konts pēdējo 3 gadu laikā ir bijis hroniski negatīvs.
Pat tajās jomās, kur Latvija gadu simtiem baudījusi un prasmīgi izmantojusi dabas vai ģeogrāfiskās priekšrocības, kā, piemēram, tranzītā, ir vērojams, ja ne gluži regress, tad pozīciju atdošana kaimiņu konkurentiem. Naudas plūsma šajā jomā draud būtiski sarukt, ja vien konkurētspējas nostiprināšanai Latvijas ostās un dzelzceļā, kā arī saistītajās nozarēs netiks investēts, uzlabojot arī to pārvaldi.
Problēmu saknē slēpjas attīstības dzinulis
Ir viena problēma, kas vieno visas iepriekš apskatītās negācijas un būtībā ir to kopējā sakne. Tās ir lēnās strukturālās reformas daudzās, savstarpēji saistītās ekonomikas un sabiedrības dzīves jomās. Tieši sistēmiskas, konsekventas tautsaimniecības reformas ir ekonomiskā izrāviena īstais dzinējspēks. Par reformām Latvijā ticis tik daudz runāts, ka tā piesaukšana vietā un nevietā jau sen nevienam neko neizsaka. Tas tādēļ, ka reāli pārsvarā notiek daļēji, fragmentāri pielabojumi, kā novecojušam auto modelim, lai tik tas pabrauktu “ar vēju” vēl kādu gabaliņu. Dažās jomās, kā, piemēram, izglītības sistēmā, reformas iestrēgušas pilnīgā bezcerībā nolaidības, nekompetences vai pat atklātas pretdarbības dēļ pašas sistēmas iekšienē. Situācija nav daudz labāka arī veselības jomā – šeit tāpat jūtama pretestība jebkādām izmaiņām, nevienam nepiedāvājot citas alternatīvas, izņemot, protams – dodiet vairāk naudas. Izliekamies nesaprotam, ka naudas nevar būt vairāk situācijā, kad naudas pelnītāju kļūst arvien mazāk, bet tērētāju skaits arvien pieaug.
Savukārt pelnītāju daļā – uzņēmējdarbības sfērā notiek īsti brīnumi. Noderīgas, ekonomisko izrāvienu tiešām veicinošas reformas, kā, piemēram, mikrouzņēmumu statusa ieviešana ar stimulējošu nodokļu režīmu, drīz vien tiek nomainītas ar tādām nodokļu “reformām”, kas praktiski pilnībā sagrauj visu iepriekš sasniegto. Ne par kādu attīstību, kur nu vēl ekonomisko izrāvienu šādā situācijā nevar būt ne runas. Īstenībā tas ir pilnīgs strupceļš.
Fundamentālām problēmām vajadzīgi atbilstoša mēroga risinājumi
Mums beidzot jāsāk saprast dažas pavisam vienkāršas lietas. Pirmā, ka jāsāk skaitīt jau gadu desmitus, kad attīstības ziņā patiesībā muļļājamies gandrīz uz vietas, klupdami krisdami pinamies Eiropas astē gandrīz visās dzīves jomās. Vai vēl joprojām tas nevedina uz dziļāku nojausmu, ka kaut kas mūsu valstī fundamentāli nav kārtībā?
Tas nozīmē, ka, lai mainītu situāciju, nepieciešami fundamentāli risinājumi – bez radikālām strukturālām reformām nekāda reāla ekonomiskā izrāviena, vismaz tāda, kas atspoguļotos arī sabiedrības ikdienas dzīves līmenī, nebūs, lai ko tur šķietami nerādītu atsevišķi analītiķu iemīļoti makroekonomiskie rādītāji.
Par šīm reformām un attīstības virzieniem jāvienojas nevis tikai nebeidzamos ķīviņos iegrimušo politisko partiju līmenī, tam jābūt plašam atbalstam pilsoniskajā sabiedrībā kopumā. Šie reformu virzieni un to būtība jau sen tiek diskutēti. Minēsim dažus no tiem.
1. Valsts pārvaldes reforma. Mums pašreizējās valsts pārvaldes sistēmas vietā, kura rīcībspējas ziņā vērtējama kaut kur pa vidam starp viduvēju un sliktu, nepieciešama vismaz vidēji laba. Tas iespējams tikai konsekventi ieviešot vienu no svarīgākajiem demokrātiskas valsts pamatprincipiem – varas sadalīšanu. Tas nozīmē izpildvaras un likumdošanas nošķiršanu. Nav pieļaujama maskētu surogātvaras institūciju pastāvēšana kā koalīcijas padomes vai tamlīdzīgi, kur sabiedrībai neskaidrā veidā tiek pieņemti valstiski svarīgākie lēmumi, īstenībā pretlikumīgā veidā, bet oficiālajā izpildvaras institūcijā – Ministru kabinetā, tie tiek formāli “apštempelēti”. Sabiedrībā šajā jomā jau izvirzīti daudzi reformu priekšlikumi, sākot ar Ministru prezidenta un Valsts prezidenta, iespējams, arī atsevišķu Saeimas funkciju pārskatīšanu, beidzot ar Satversmes preambulas revīziju un citu sadaļu koriģēšanu. Šie priekšlikumi ir ļoti dažādi. Tagad no tiem vajadzētu izveidot loģisku kopumu.
2. Viens no galvenajiem valsts pārvaldes reformas virzieniem ir arī administratīvi teritoriālās reformas turpināšana un pabeigšana – pašvaldību otrā līmeņa atjaunošana, to patstāvības un lemtspējas paaugstināšana. Šo reformu mērķis ir vēl vienas demokrātiskas valsts iezīmes – subsidiaritātes principa lomas būtiska palielināšana. Šī principa būtība – valsts centrālās institūcijas veic tikai tās funkcijas, kuras objektīvu iemeslu dēļ nevar īstenot pašvaldības. Praksē tas nozīmē daudzu valsts pārvaldes funkciju izglītības, veselības, infrastruktūras attīstības un citās jomās, kuras šobrīd ir Ministru kabineta un ministriju pārziņā, nodošanu pašvaldībām, nodrošinot šo funkciju veikšanai arī attiecīgu resursu bāzi. Pašreizējā viena līmeņa (novadu) administratīvi teritoriālā sistēma, ja neskaita atsevišķas pašvaldības, gan ekonomisko (nepietiekams mērogs), gan pārvaldes (vāja administratīvā kapacitāte) bez regulāras “centra” palīdzības pat ar pašreizējām funkcijām tiek galā ar grūtībām. Tādēļ pasaulē arī ir izdomātas hierarhiskas organizatoriskās struktūras, kas ar sarežģītu, daudzdimensionālu funkciju kopumu tiek galā efektīvāk.
3. Izglītības un zinātnes reforma, tās orientācija uz cilvēciskām, demokrātiskas sabiedrības vērtībām – patstāvība, atbildība, iejūtība, sadarbība, uzņēmība, patriotisms, altruisms u.c., sākot jau no bērnudārza. Mums pašreizējās viduvējās izglītības vietā nepieciešamas vismaz pāris izcilas Eiropas līmeņa universitātes, kas balstītos uz reformētām skolām, kurās mācību procesu un saturu nosaka skolotāji, nevis ierēdņi, kā tas notiek, piemēram, Somijā. Zinātnes pamats ir universitātes, kur gan pasaules līmeņa akadēmisku pētnieku, gan inovatīvu uzņēmumu aizmetņi profesoru vadībā aizsākas jau studentu vidū.
4. Veselības reforma. Ieviešama obligātā veselības apdrošināšana. Katrs vispirms pats ir atbildīgs par savu veselību un tās saglabāšanu visas dzīves garumā. Veselības sistēma pārveidojama tā, lai tās pamatā būtu konkurētspēju veicinošs un uz patērētājiem orientēts apdrošināšanas tirgus, kad aprūpes kvalitāti regulē nevis ierēdņi, bet sabiedrības pieprasījums. Tas nozīmē konkurenci gan starp pakalpojumu piedāvātājiem (medicīnas iestādēm), gan arī apdrošinātājiem. Visi iedzīvotāji, kas sasnieguši 18 gadu vecumu, veic noteiktu iemaksu, kas „pa taisno” nonāk viņu izvēlētajā apdrošināšanas kompānijā vai fondā līdzīgi, kā tas jau šobrīd notiek ar otrā un trešā līmeņa pensiju plāniem. Mazturīgajiem ir jāparedz šīs maksas kompensācija, piemēram, kā Nīderlandē, līdz 50%, bet bērnu apdrošināšanu apmaksā valsts.
5. Latvijas uzņēmumu vairumam, kā tas izriet no iepriekš minētajiem finanšu rādītājiem, pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no finanšu riska zonas, kurā tie jau ilgstoši atrodas. Pretējā gadījumā nākamajā ekonomiskā cikla lejupejošajā fāzē (nešaubīsimies, tāds agrāk vai vēlāk atkal pienāks), atkārtoti piedzīvosim lielu maksātnespējas un bankrotu vilni, strādājošo atlaišanu, masveida bezdarbu kombinācijā ar baismīgu valsts budžeta deficītu, kam neizbēgami sekos ilgstošs, mokošs stingras taupības režīms un stagnācijas periods. Tādēļ mums jāsaprot, ka privātā uzņēmējdarbības un publiskā sfēras ir kā divi pa stāvu kalna kori kāpjoši alpīnisti, saistīti ar vienu un to pašu drošības auklu. Ja tie rūpējas tikai katrs par sevi un nedomā par otru, pie mazākās kļūmes abi gāžas bezdibenī.
Par savu finanšu stabilitāti, protams, jārūpējas vispirms uzņēmumiem pašiem. Taču uzņēmumu un valsts attiecības vistiešāk saskaras nodokļu jomā – šī ir tā svarīgākā drošības aukliņa, no kuras atkarīgs – abi ekonomisko ciklu virāžās noturēsies, jeb abi kritīs. Citu variantu nav. Tādēļ svarīgs starp pusēm ir pastāvīgs dialogs un sarunās nolemtā pienācīga pildīšana. Tam pat ir paredzēta institūcija – Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP), kuras galvenā funkcija ir, citēju – tā “koordinē un organizē trīspusējo sociālo dialogu starp darba devēju organizācijām, valsts institūcijām un arodbiedrībām, lai saskaņotu šo organizāciju intereses sociālajos un ekonomiskajos jautājumos, tādejādi garantējot sociālo stabilitāti valstī”. Tā kā šī funkcija līdz šim īstenojusies pagalam neapmierinoši, būtu jāpārskata veids, kā sociālo partneru NTSP sarunās nolemtā pildīšana tiek nodrošināta.
6. Kultūra un sports. Līdz ar izglītību šīs ir jomas, kur sabiedrība veidojas radoša, inovatīva, enerģiska un uzņēmīga. Tas ir ļoti augsts ilgtermiņa mērķis. Taču bez šīm īpašībām nav ko cerēt ne uz kādu ekonomisko izrāvienu. Šajās jomās ne tik daudz nepieciešamas strukturālas pārmaiņas, cik investīcijas tādos projektos, bez kuriem arī Rīga nevar pretendēt uz Ziemeļeiropas metropoles statusu. Runa ir par mūsdienīgu koncertzāli, laikmetīgās mākslas muzeju, Dziesmusvētku kompleksu, sporta stadionu un citām kultūras un sporta būvēm Rīgā un Latvijas reģionos. Pasaules prakse rāda, ka investīcijas šajās jomās ir ekonomiski vismaz tikpat efektīvas kā izglītībā vai veselībā.
No visa iepriekš teiktā nevajadzētu izdarīt secinājumu, ka Latvijā šobrīd viss ir tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Runa īstenībā ir par kritisku situācijas izvērtēšanu. Tieši problēmu un trūkumu objektīva un savlaicīga izpratne palīdz veidot racionālu, ilgtspējīgu un dinamisku valsts attīstības politiku. Tā ne vienmēr nozīmē vecā sagraušanu un tūlītējas revolucionāras pārmaiņas, lai gan dažkārt jāpieņem arī krasāki un sāpīgāki lēmumi. Tomēr biežāk tās ir pakāpeniskas, bet labi pārdomātas un nepārtrauktas esošās sistēmas izmaiņas ar skaidru gala mērķi. Mums taču tas pa spēkam.
