Marta beigās mans, mazā cilvēka mīļākais raidījums, Bez Tabu parādīja sižetu par vārdā nenosauktu Valsts policijas darbinieku, kas apkarinājis savu automašīnu ar krievu nacionālistu un impērisko revanšistu iecienīto dekorāciju - tā saucamajām Georga lentītēm un uzlicis saukli par to, cik ļoti viņš mīl Krieviju. Pacietīgi gaidīju šī stāsta turpinājumu no policijas vadības un Iekšlietu ministra Kozlovska kunga puses. Nesagaidīju. Nebiju pārsteigta.
Mana personiskā pieredze bija saistīta ar visai līdzīgu gadījumu. Pirms pāris gadiem aizdevu fotoaparātu cilvēkam, kas vēlējās sabildēt Rīgas skatus vecmodīgā, nevis mobīli telefoniskā veidā. Cilvēks bija tikko ieradies no ārzemēm un tādēļ spējīgs redzēt lietas, kam es vienkārši paeju garām. Tā mana fotoaparāta atmiņu kartē parādījās attēls ar Krievijas karogu, Georga lentēm un līdzīgiem atribūtiem, kas tika nofotografēts caur policijas mašīnas logu. Jāteic, ka pats fotogrāfs par šo ainu bija ļoti pārsteigs un jautāja, vai es kaut kā nerīkošos. Uz ko atbildēju, ka nē, jo mašīnas numura nav un identifikācija ir maziespējama. Patiesībā toreiz nodomāju, ka šādu lentīšu nēsātāju Valsts policijā netrūkst. Un Ušakova gvardē, kā interneta anonīmais komentētājs kādreiz nosauca Rīgas pašvaldības policiju. Un neviens pret viņiem nevērsīsies.
Līdzīgas fotogrāfijas ar kolorādo simboliem un Krievijas karogiem policijas mašīnās palaikam parādās soctīklos un tā arī klusi pazūd nebūtībā. Stāsts par akūto Krievijas mīlētāju parādījās pāris dienas vēlāk kā otrs stāsts – par Krievijas nemīlētāju. Krievijas nemīlētājs savā ārpusdarba laikā Rīgas pašvaldības policijā bija publicējis Krievijas pilsoņus aizskarošu tviterierakstu. Neglītā ieraksta rezultātā Ušakova gvardes priekšniecība uzsāka dienesta izmeklēšanu un grēkāzis policiju pameta. Un dabiski, pats Ušakovs bija paudis sašutumu par šo faktu. Toties par rezultātiem dienesta izmeklēšanā par Krievijas mīlētāju Valsts policijā ziņās neparādījās. Iekšlietu ministrs Kozlovskis sašutumu nepauda, Valsts policijas priekšnieks Ķuzis sašutumu nepauda. Radās (ne)pārsteidzošs iespaids, ka Krievijas mīlētājs, visdrīzāk laimīgi strādā valsts policijā, turpina braukāt ar savu Doņeckas separātistu stilā izdekorēto mašīnu un 9.maijā, paņēmis godīgi nopelnītu brīvdienu, ies vicināt Krievijas karogu pie PSRS laikā uzslieta pieminekļa. Dažādā attieksme, kas policijas struktūrās ir pret krievmīļiem un krievnemīļiem nepārprotami parāda politiskās prioritātes. Klusums Georga lentīšu cienītāja lietā liecināja, ka nelojalitāte pret Latvijas valsti policijā ir nebūtisks, bet, iespējams, pat uzteicams faktors.
Teorētiski prātojot, šķiet, ka Ķuzim un Kozlovskim bez pūlēm būtu jāsaprot, ka Ukrainas notikumu sakarā, jautājums par policiju nav jautājums par policista dekoratīvo gaumi. Līdz piecpadsmit tūkstošiem Ukrainas policistu sadarbojās ar Krievijas separātistiem Donbasā. Odesas notikumu laikā Ukrainā daļa policistu vērsās pret civiliedzīvotājiem – Ukrainas atbalstītājiem. Vietējā policija gan vadības, gan ierindas līmenī izrādījās pilna ar personām, kas strādā nevis Ukrainas, bet Krievijas interesēs. Mazliet vēl par Ukrainas tēmu, šoreiz Latvijā. Maidana izstādes demolēšana pat paviršam vērotājam lika matiem celties stāvus. Ārlietu ministrijas un Ukrainas vēstniecības izstāde pie Ministru Kabineta, paša Rīgas centrā kā atcerieties, tika demolēta četras reizes. Un pēc ceturtās reizes sapluinīta līdz pat zemei.
Toreizējā premjere, Straujumas kundze sev raksturīgajā, viegli mēnessērdzīgajā stilā paskaidroja, ka Valsts policija un Pašvaldības policija nebija informētas par šo izstādi un tāpēc izstādi nesargāja. Vēl neskaidrāka murmināšana atskanēja no Iekšlietu minstra un Valsts policijas priekšnieka puses, kuri tātad bija tie neinformētie. Policijas tā sauktā neinformētība un nevarība redzama vienos gadījumos, bet drudžaina aktivitāte izpaužas citos. Šīs aktivitātes konteksts nepārprotami izskatās politisks. Policija tā arī neatrada, kas uzbruka māksliniekam un izdemolēja instalāciju, kur krustā sistā figūrā kāds bija ieraudzījis Putinu. Tas notika bijušās čekas mājas pagalmā pērn maijā. Arī šie uzbrukumi bija atkārtoti, politiski motivēti un paredzami. Toties teicama aktivitāte bija novērojama mikroskopiskos un, vai de facto, neeksistējošos pārkāpumos Ukrainu atbalstošā piketā pie Krievijas vēstniecības.
Lai saprastu Valsts policijas attieksmi, jo īpaši, Rīgā, padzēru kafiju ar pāris pensionētiem policijas darbiniekiem. Viņu viedoklis saīsinātā veidā ir šāds: “Rīgas īpatnība ir nacionālais sastāvs. Rīgā daudz krievu, attiecīgi arī policijā. Kaut vai valsts Kriminālpolicijas priekšnieks Grišins, Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieks - Sazonovs. Tiktāl – esošie fakti. Tālāk – par neatrisināto problēmu, proti, par kontroli. Lai sistēmā būtu kontrole, nepieciešama politiska griba. Politisko gribu būtu jāpauž ministram Kozlovskim, kuru par riskiem sistēmā brīdinātu valsts sekretetāre Pētersone - Godmane. Izskatās, viņus sistēmas politiskā lojalitāte neuztrauc.”
“Bruņotie spēki šobrīd ir patīrīti. Agrāk arī tur bija pleķi, bet Ukrainas notikumu sakarā, sistēma nopietni izvērtēja bīstamību. Armija stingri seko jebkādām prokrieviskām izpausmēm. Protams, arī NATO prasības palīdz. Drošības iestādes – Satversmes aizsradzības birojs, drošības policija - arī tīras, bet Valsts policija - nē. Atšķirība starp valsts policiju un armiju ir sekojoša - karavīriem dod noteiktas kategorijas pielaidi valsts noslēpumam. Tikko prokrieviskas izpausmes vai noskaņas tiek paustas, Militārās izlūkošanas drošības dienests (MIDD) pielaidi atņem un beigta balle. Valsts policijā pielaides ir tikai operatīviem darbiniekiem, Turklāt jautājumos par ideoloģisko noskaņojumu, viņus Drošības policija (DP) nepārbauda, jo nav tāda priekšniecības rīkojuma. Analoģiskā situācijā MIDD armijā rīkotos nekavējoši. Karavīri zin, ka Georga lentes vai putinmīlēšanas dēļ var zaudēt darbu. Valsts policijā tas nevienu neinteresē. Tieši otrādi – labāk neradīt iespaidu, ka esi valsts patriots, ja vēlies strādāt.”
“IeM PSRS gars dzīvs. Tur tiek svinēti visi milicijas svētki un 23. februāris. Iekšlietu sistēmā, jo īpaši policijā, daudzi dzīvo pavisam citā valstī. Šobrīd ir tā – DP uzdevums ir, lai mazie zaļie nevairojas, piemēram, Krāslavas krievu kopienā. Vienlaicīgi viņiem nav priekšniecības atbalsta, lai mazos zaļos uzmanītu valsts policijā.”
Sakarā ar auto, kas izrotāts ar kolorādo simboliku - IeM ir jābūt gribai impērijas mīlētaju sērgu likvidēt. NBS to ir paveicis. Pirmkārt – ministram jānāk ar politisku iniciatīvu. Lai novērstu riskus - visiem policijā, tāpat kā tagad NBS, jādod vismaz 1. līmeņa pielaide valsts noslēpumam. Tad DP ir jāskatās. Ja ir kolorādo izpausmes - pielaide nost un no policijas ārā. Tādēļ DP ir jānosaka šāda funkcija - sekot valstiskam noskaņojumam pašā Iekšlietu sistēmā. Kad Ukrainā sākās Krimas un Donbasa notikumi, tur no policijas un prokuratūras daudzi pārgāja okupācijas pusē un piedalījās vajāšanās.”
Tā kafiju iedzerot un kūku piekožot, man vēstīja bijušie. Pateica arī, ka esmu pareizi sajutusi slikto smaku - valsts policija ir milzīgs bruņots dienests ar praktiski nekādu politisko risku kontroli. Tā kā mazā zaļā policija var mierīgi turpināt dzīvot savā kolorādo pasaulē. Kā dzirdēts - Kozlovskis ļoti apmierina Iekšlietu sistēmu. Šķiet, arī Ķuzis apmierina. Un droši vien arī Pētersone – Godmane. Tikai neatstāj doma, kāpēc šīs amatpersonas tik ļoti apmierina sistēmu, kurā darbojas kolorādo krāsās izdekorēta policija.
