Ar dziļu cieņu vienmēr esmu novērtējis Jūsu veikumu. Jūsu darbiem mūsu
ģimenes lielāko notikumu brīžos bijusi ievērojama nozīme. Ar dziļu
interesi un cerībām lasīju Jūsu interviju «Kultūras Dienā»: «Makslinieka
uzdevums ir publiku audzināt.» Tā ir brīnišķīga atziņa, kuras nozīmību,
manuprāt, inteliģences pārstāvji bieži aizmirst. Taču kā negaidīta
darvas karote medus mucā pārsteidza forma, kādā Jūs izteicāties par
vienu no Latvijas svētumiem – valsts himnu «Dievs, svētī Latviju!»
Es saprotu to, ka demokrātiskā valstī var diskutēt par jebkuru tēmu un nekas slikts nav arī analizēt himnas saturu un apspriest tās piemērotību. Taču nekāda demokrātija un viedokļu brīvība, manuprāt, nav savietojama ar «Dievs, svētī Latviju» nosaukšanu par «bulšitu», sviestu un briesmām. Mēs zinām, kādas atbalsis izsauc līdzīgas atziņas, kas reizēm nāk no Saeimas deputāta Nilkolaja Kabanova, taču tad, kad šādus apzīmējumus Latvijas svētumiem piemēro Latvijas patrioti, kļūst pavisam jocīgi ap sirdi.
Man vectēvs bija studentu korporācijas Vendia iniciators un dibinātājs. Viņš mira četras dienas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Mēs zinājām, ka viņš aizgāja laimīgs, jo sagaidīja lielo dienu. Es atceros, ko maniem vecvecākiem nozīmēja vārdi «Laid mūs tur laimē diet, mūs’ Latvijā...» Dzirdot šādus apzīmējumus latviešu tautas lūgšanai, es to nevaru neuztvert personīgi. Un domāju, ka daudzi.
Pirms neilga laika internetā bija mēģinājums vākt parakstus par Latvijas himnas maiņu. Atšķirībā no citām iecerēm šī piedzīvoja sakāvi. Latvijas valsts himnā iekodēti būtiski latviešu nācijas kopības pamati:
- lūgšana jeb Dieva atzīšana,
- griba, lai latvieši («latvju dēli un meitas») varētu dzīvot Latvijā,
- tieksme pēc kultūras un dailes («meitas zied», «dēli dzied»)
- lai mēs savā Latvijā būtu laimīgi («laid mūs tur laimē diet»).
Protams, latviešiem ne mazums ir dziesmu ar stiprām programmām un tomēr himna, manuprāt, nav kas tāds, kas būtu jāmaina līdzās pārejošām modes tendencēm. Taču pavisam nepieņemami ir šādu vēstījumu un dārgumu, ar ko cilvēki devušies brīvības cīņās liet asinis un izsūtījumā, klusi dungojot, izturējuši svešatni, nodēvēt tādos vārdos, kā Jums tas sanācis.
Svešas varas vienmēr pacentīsies, lai mēs apšaubītu to, kas kopīgs mums kā nācijai – lai novērstos no saviem varoņiem, valsts dibinātājiem, kolektīvām tradīcijām, atmiņas... Vai tiešām, kas līdzīgs jādara mums pašiem?
Ticu, ka šos vārdus teicāt tikai ar labu gribu, bet, manuprāt, šoreiz tomēr sanāca slikti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka «mākslinieka uzdevums ir publiku audzināt...»Es aicinu Jūs atvainoties ikvienam, kuram vārdi «Dievs, svētī Latviju» nozīmē kaut ko vairāk. Tas būtu vīriškīgi un cienījami.
Man vectēvs bija studentu korporācijas Vendia iniciators un dibinātājs. Viņš mira četras dienas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Mēs zinājām, ka viņš aizgāja laimīgs, jo sagaidīja lielo dienu. Es atceros, ko maniem vecvecākiem nozīmēja vārdi «Laid mūs tur laimē diet, mūs’ Latvijā...» Dzirdot šādus apzīmējumus latviešu tautas lūgšanai, es to nevaru neuztvert personīgi. Un domāju, ka daudzi.
Pirms neilga laika internetā bija mēģinājums vākt parakstus par Latvijas himnas maiņu. Atšķirībā no citām iecerēm šī piedzīvoja sakāvi. Latvijas valsts himnā iekodēti būtiski latviešu nācijas kopības pamati:
- lūgšana jeb Dieva atzīšana,
- griba, lai latvieši («latvju dēli un meitas») varētu dzīvot Latvijā,
- tieksme pēc kultūras un dailes («meitas zied», «dēli dzied»)
- lai mēs savā Latvijā būtu laimīgi («laid mūs tur laimē diet»).
Protams, latviešiem ne mazums ir dziesmu ar stiprām programmām un tomēr himna, manuprāt, nav kas tāds, kas būtu jāmaina līdzās pārejošām modes tendencēm. Taču pavisam nepieņemami ir šādu vēstījumu un dārgumu, ar ko cilvēki devušies brīvības cīņās liet asinis un izsūtījumā, klusi dungojot, izturējuši svešatni, nodēvēt tādos vārdos, kā Jums tas sanācis.
Svešas varas vienmēr pacentīsies, lai mēs apšaubītu to, kas kopīgs mums kā nācijai – lai novērstos no saviem varoņiem, valsts dibinātājiem, kolektīvām tradīcijām, atmiņas... Vai tiešām, kas līdzīgs jādara mums pašiem?
Ticu, ka šos vārdus teicāt tikai ar labu gribu, bet, manuprāt, šoreiz tomēr sanāca slikti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka «mākslinieka uzdevums ir publiku audzināt...»Es aicinu Jūs atvainoties ikvienam, kuram vārdi «Dievs, svētī Latviju» nozīmē kaut ko vairāk. Tas būtu vīriškīgi un cienījami.
Šajā jautājumā pilnīgi piekrītu Raivim!