Darbaspēka apsekojuma dati ik reizi sniedz ļoti interesantu ieskatu sabiedriski ekonomiskajos procesos, tie ir sava veida spoguļattēls tādiem indikatoriem kā ražošanas, patēriņa izmaiņas, IKP dinamika. 2011.gada 4.ceturkšņa dati par darbaspēka tirgu apstiprina un papildina jau visumā izveidojušos kopainu par šo periodu, ko varētu raksturot kā ne īpaši strauju, taču stabilu un visaptverošu ekonomiskās situācijas uzlabošanos.

Par spīti tam, ka izaugsme ekonomikā 4.ceturksnī turpinājās, darba meklētāju īpatsvars samazinājās mazāk, nekā varēja gaidīt, par 0.1 pp, līdz 14.3%. Lai arī šis ir ļoti „populārs” indikators, pats svarīgākais ekonomikas progresa rādītājs tomēr ir nodarbināto īpatsvars darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju kopumā. Uz darba meklētāju skaitu palielinoši iedarbojas tāda visnotaļ apsveicama parādība kā ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvara pieaugums saistībā ar labākām izredzēm atrast darbu. To respondentu īpatsvars, kuri zaudējuši cerības atrast darbu, gada laikā sarucis ļoti strauji, par 28%, skaits gan joprojām ievērojams — 40.2 tūkstoši. Lielā mērā cilvēku atgriešanās darba tirgū dēļ gada laikā nodarbināto skaits pieaudzis straujāk, nekā samazinājies darba meklētāju skaits, attiecīgi par 35.6 tūkstošiem un 28.2 tūkstošiem. 

Nodarbinātības līmenis Lietuvā aizvadītajā ceturksnī ir mainījies tāpat kā Latvijā, taču krasi ir samazinājies Igaunijas atrāviens — ja 3.ceturksnī starpība starp nodarbinātības līmenī salīdzinājumā ar Latviju bija 5 procentpunkti, tad jaunākajos datos jau vairs tikai 3.5 pp. Tas saistīts gan ar eksporta atkarību no cikliski jūtīgām nozarēm, gan ar iepriekš pārspīlēto optimismu saistībā ar eiro ieviešanu.

Par spīti pakāpeniskam atsalumam darba tirgū joprojām Latvijā ir daudz cilvēku, kuri bez darba ir ļoti ilgu laiku. Bezdarba čempionu - vairāk nekā 5 gadus darbu meklējušo skaits gada laikā ir turpinājis pieaugt – no 22.2 līdz 24.6 tūkstošiem. Pēdējā laikā ir bijis daudz kolorītu stāstu par to, kāpēc cilvēki nokļūst šādā statusā, ne visi no tiem ir saistīti ar darba iespēju neesamību. Cilvēku skaits, kuriem „nav vēlēšanās vai nepieciešamības strādāt”, gada laikā ir samazinājies apmēram par trešdaļu līdz 4.9 tūkstošiem. Ir gan grūti noticēt, ka tādu ir tik maz, un daudzi, kas sevi sauc par darba meklētājiem, drīzāk būtu pieskaitāmi šai kategorijai, bet šim jautājumam ir viegli normatīva pieskaņa. Jāpiebilst, ka pēc pievienošanās ES (2004.gada 4. ceturksnī) vairāk nekā 5 gadus darbu bija meklējuši 29.4 tūkstoši cilvēku un pēc tam viņu skaits samazinājās vairākkārt, tātad šīs situācijas nav pilnīgi bezcerīgas, daudz kas ir atkarīgs no strādāšanas motivācijas stipruma, tātad atalgojuma līmeņa. Diez vai apsekojuma dati atklāj precīzu informāciju par patiesajiem ienākumiem, taču tendencei vajadzētu parādīties, un tā ir pozitīva. Cilvēku, kuri saņem 500 latu un vairāk, īpatsvars gada laikā pieaudzis no 6.7% līdz 8.2%, bet līdz 200 latiem saņemošo īpatsvars samazinājies no 40.9% līdz 35.3%.

Pēdējo pāris gadu laikā būtiski nemainās to cilvēku skaits, kuri bez darba ir līdz 2 mēnešiem, cilvēku ar pavisam īsu darba meklēšanas periodu (līdz 1 mēnesim) t.s. treknajos gados bija pat nedaudz vairāk. To, ka īslaicīga atrašanās darba meklētāja statusā bieži ir brīvprātīga, apliecina tas, ka gada laikā strauji no 96.1 līdz 66.7 tūkstošiem samazinājies to cilvēku skaits, kuri atlaisti vai zaudējuši darbu štatu samazināšanas dēļ. Visstraujāk pašlaik samazinās darba meklētāju skaits ar 1-2 gadu ilgu „stāžu”, šāds periods daudziem uzņēmumiem bijis nepieciešams, lai atjaunotu krīzes laikā likvidētās darbavietas. Tātad darba atrašana prasa piepūli, pacietību vai abus, bet ir iespējama.

Procesu kopainā disonējoši šķiet tikai dati par nostrādāto stundu skaitu nedēļā, kas pret pērno gadu pieaudzis tikai no 38.1 līdz 38.2 un joprojām ir zem ekonomikas zemākā punkta (2009.gada 3C) līmeņa (39.7 stundas). Iespējams, ka tas atspoguļo arī dzīvesveida un darba paradumu maiņu, darba tirgū pieaugot to nozaru īpatsvaram, kurās darba attiecības arvien mazāk atbilst klasiskajiem modeļiem. Varbūt tā ir sakritība, bet cilvēku ar augstāko izglītību īpatsvars ekonomiski aktīvo vidū pirmo reizi sasniedzis 30%.

Patlaban Latvijas ekonomikas izmaiņu virziens ir labvēlīgāks nekā lielākajā daļā Eiropas, tāpēc par spīti nemierīgajai situācijai pasaulē mērena izaugsme un darba tirgus situācijas uzlabošanās visdrīzāk turpināsies. Bezdarba līmeņa kritumu turpmākajos gados īslaicīgi varētu bremzēt strukturālas reformas. Par spīti jauniešu skaita sarukumam izglītībā strādājošo skaits un jo īpaši īpatsvars turpinājis nesatricināmi pieaugt. Trīs gadu laikā tas pieaudzis par 12.1 tūkstoti, kamēr valsts pārvaldē samazinājies par 25.8, īpatsvaram attiecīgi pieaugot no 8.0% līdz 10.4% un samazinoties no 7.7% līdz 6.3%. Tas parāda, ka iespējas samazināt valsts izdevumus vēl ir.