Šis ir īstais brīdis parunāt par naudu veselības aprūpei. Īpaši tāpēc, ka garajās naudas sarunās man bija vērojama neizpratne pat valsts augstāko amatpersonu viedokļos. Finansu ministrija saka– šprice– tie ir trīs santīmi. Diemžēl reālajā dzīvē šprice ir 32 santīmi. Kāpēc tik daudz? Šprice ir arī speciāli jāglabā, tā prasa savu loģistiku no tirgotāja līdz slimnīcas nodaļai, vēl ir uzskaite, bet galvenais– medicīnas darbinieku darbs. Pēc lietošanas šajā špricē ir bioloģiski produkti– asinis vai limfa, adata var iedurties kādam pēc šprices izmantošanas, tādēļ šprice ir jāutilizē. Pie kam šprices utilizācija ir ļoti nopietns process– tas nenotiek vienkārši izmetot to izgāztuvē. Patiesībā diezgan sarežģīti ir izskaidrot finansu ierēdnim divas lietas– to, ka mediķa darbs kaut ko maksā, un to, ka sterilitāte un kārtība slimnīcā ir jānodrošina ne tikai pirms manipulācijas vai operācijas, bet arī pēc.

Ko vēlas pacients, kurš nonāk slimnīcas uzņemšanas nodaļā? Pirmkārt, smaidošu reģistratori. Otrkārt, gādīgu māsu, kas uzsāk aprūpi. Treškārt, iespējami ātru tikšanos ar atbilstošās specialitātes profesionālu ārstu. Un pacients patiesībā jūtas pelnījis, lai šis ārsts pusstundu viņam pievērš uzmanību. Ja ārsts strādā 24 stundu dežūrā, viņam būtu iespējas šādā veidā pieņemt 48 pacientus. Bērnu slimnīcā traumatologs ar lielākām vai mazākām kaitēm diennakts laikā pieņem 80 pacientus, pie kam lielākā daļa no viņiem ierodas laikā, kad nule beigusies hokeja sacīkste, Rīgas svētki vai vienkārši uznācis dienas tumšais laiks.

Nē– šeit nav žēlabas par grūto ārsta mūžu. Es vienkārši vēlos atgādināt, ka dārgākais resurss uz zemeslodes nav gāze vai ogles, bet cilvēka mūža laiks. Jo ilgāk šis cilvēks mācījies lai kļūtu par speciālistu, jo dārgāks šis laiks. Un to kaut kā Latvijā neizvērtē, nesaprot, ka dežūra slimnīcas uzņemšanā nav dežūra sūkņu stacijā.

Kā latviešiem pieņemts– man būtu jālīksmo par to, ka veselība saņēmusi papildus miljonus, bet es tik un tā činkstu– par maz.