Viņi nelieto tik dramatiskus apzīmējumus, bet vēstījuma būtība ir precīzi tāda. Ja žurnālisti pārjautā, lūdz precizēt, tad viņu atbildes visbiežāk apliecina – jā, sagaidāmas ļoti nopietnas problēmas jau pārskatāmā nākotnē. Vai pašreizējā Saeima ir gatava izlēmīgi rīkoties, lai to novērstu? Vai tā vispār ir spējīgā uz enerģisku un tālredzīgu rīcību?

Salīdzinoši runājot, arī ārsti pacientiem ar ļoti ielaistām slimībām gluži neteiks, ka viņi drīz izlaidīs garu. Ārsti teiks – situācija ir ļoti nopietna, ar šādām diagnozēm atlicis dzīvot varbūt pusgadu vai gadu. Atsevišķos gadījumos viņi varbūt dos kādu nelielu cerību stariņu, norādot, ka ļoti enerģiska un izlēmīga rīcība, iespējams, var glābt situāciju.

Decembrī Latvijas Ārpolitikas institūts un pētnieks Aldis Austers pēc apjomīga salīdzinošā pētījuma paziņoja – ja Latvija ekonomiskās attīstības ziņā būtu līdziniece Igaunijai un valdība būtu tikpat efektīva nodokļu un citu ieņēmumu ziņā, Latvijas konsolidētais kopbudžets 2017. gadā būtu mērāms 14,4 miljardu tagad plānoto 10,2 miljardu eiro vietā. (1)

Tātad runa ir par kaut kur "pazaudētiem" 4,2 miljardiem eiro. Pat ja mēs ļoti pieticīgi, atzīstot kaut kādu igauņu pārākumu vai apšaubot pētnieka argumentus, samazinām šo skaitli uz pusi, tad tik un tā paliek vismaz divi miljardi eiro. Milzīga summa! Tomēr nauda – pazaudēta, izšķērdēta vai nozagta – būtu tikai pusbēda. Problēma ir tā, ka šīs summas netika un joprojām netiek investētas valsts nākotnei izšķirīgās jomās – izglītībā, veselības aizsardzībā, drošībā, demogrāfijā un citur.

Viens, ka šajās nozarēs ir hroniski par maz investēts, otrs – Saeimas ieguldījums šo un citu valsts nākotnei izšķirīgu jautājumu risināšanā jeb strukturālajās reformās ir bijis vājš un nekvalitatīvs. Pēc gandrīz visiem būtiskākajiem rādītājiem ES ietvaros mēs esam statistikas tabulu apakšējās rindās. Negatīvajos rādītājos – nereti tabulu augšpusē. Ziemeļvalstu demogrāfijas speciālisti, redzot Latvijas sabiedrības vecuma struktūru, milzīgo, aizvien pieaugošo vecāko cilvēku īpatsvaru pret jaunākajiem, ir šokēti. Tas nav tikai latviešu kā tautas izdzīvošanas jautājums – tas ir biedējošs signāls ekonomiskajai attīstībai un nacionālajai drošībai. Ārvalstu Investoru padome šajā ziņā Latvijai ir ielikusi apaļu divnieku. Realitātē tas nozīmē, ka nopietni investori atturēsies no investīcijām vai arī, vēl trakāk, domās, kā pamest Latviju.

Sarūkot strādājošo, proti, nodokļu maksātāju skaitam, valstij būs divas izejas – vai nu strauji palielināt nodokļus vai atvērt durvis masveidīgai imigrācijai. Ņemot vērā izglītības sistēmas līmeni, grūti cerēt uz masveidīgu ļoti labi pelnošu, augstus nodokļus maksājošu jaunu speciālistu parādīšanos. Tas visdrīzākais nozīmē, ka valsts infrastruktūras, sociālā budžeta glābšanai viesstrādnieki būs vienkārši nepieciešami. Nav grūti prognozēt, ka šāds scenārijs var novest pie tikpat kritiskās situācijas, kādā šobrīd ir dažas Zviedrijas pilsētas, īpaši Malme. Tur valdība plāno pārskatīt sodu apmērus par rokas granātu nēsāšanu. Diemžēl tas nav melns jociņš – tā ir nopietna ziņa par Zviedrijas pilsētu, kur gandrīz puse no iedzīvotājiem ir pirmās vai otrās paaudzes imigranti. Sabiedriskais medijs "Lsm.lv" nesen ziņoja: "Tikai aizvadīto divu nedēļu laikā Malmē ir notikušas piecas apšaudes. No tām divās ir nogalināti cilvēki. Lai gan pilsētas policijai nav oficiālas statistikas par apšaudēm, vietējie mediji ir saskaitījuši, ka aizvadītajā gadā Malmē tās ir bijušas 12. Ziemeļeiropas pilsētai tas ir ārkārtīgi liels skaits, un arī slepkavību apjoms šeit trīs reizes pārsniedz, piemēram, Londonas rādītājus." (2)

Latvijā, kur migrācijas jautājumos ir daudz mazāka pieredze nekā Zviedrijā, strauja viesstrādnieku plūsma neapšaubāmi detonētu politisko radikālismu un populistu popularitāti. Tas būtu vēl viens investorus atbaidošs signāls. Patiesībā viņi par to uztraucas jau šobrīd. Tajā pašā Zviedrijā labējie radikāļi – partija "Zviedrijas Demokrāti" (Sverigedemokraterna) – pēdējo gadu laikā dubultojuši savu vietu skaitu parlamentā un faktiski kļuvuši par vienu no lielākajām parlamentā pārstāvētajām partijām. Nav ne mazākā pamata cerēt, ka līdzīgs scenārijs neatkārtosies Latvijā. Jāatceras, ka demogrāfijas problēmas jau ir ielaistas un risinājumi būs jāmeklē. Baņķieri "ātro" kredītu klientus sauc par izmisuma publiku. Latvijas ekonomikai viesstrādnieki var izrādīties tieši tas pats – izmisuma, bezizejas diktēts risinājums ar visām no tā izrietošajām sekām. Radikāļi parlamentā vēl būtu tikai pusbēda, strauji sarūkošais pamatiedzīvotāju skaits iepretim iebraucējiem nozīmētu, ka latvieši divu, trīs paaudžu laikā var kļūt par minoritāti paši savā zemē. Piedevām piedzīvojot iepriekšminēto bēdīgo Malmes pieredzi.

Šīs diemžēl ir tikai dažas no daudzām ielaistām problēmām ar nopietnām sekām jau pārskatāmā nākotnē. Ar vārdiem "pārskatāmā nākotnē" domāju nākošo desmit, divdesmit gadu laikā. Dažos gadījumos pat tuvākos piecus gadus. Tomēr pamata jautājums ir – kāpēc tik daudzas valstij svarīgas jomas ir tik dziļi ielaistas, nerisinātas? Daudzi, protams, norādīs uz kādiem ārējiem nelabvēļiem – sorosīdiem, Kremli vai vietējiem ļaundariem, visbiežāk oligarhiem un alkatīgu politisko eliti, daži piesauks mūžam dzīvos pagātnes rēgus – čekistu un komunistu mafijas sazvērestību. Nenoliedzami, ka šajās teorijās netrūkst arī patiesības graudu, tomēr, mēģinot saredzēt lielo ainu jeb kopējo bildi, jāatzīst, ka problēmas ir sistēmiskas. Vainas meklēšana kādos ārējos vai iekšējos, iedomātos vai patiesos ienaidniekos nav un nevar būt atbilde kompleksām problēmām.

Latvija ir parlamentāra valsts un tieši Saeimas darbs nosaka valsts attīstību – deputāti pieņem likumus, ieceļ valdību, lemj un apstiprina budžetu, atbild par augstāko amatpersonu iecelšanu. Tieši no Saeimas deputātiem bija un ir atkarīgs, cik veiksmīga vai neveiksmīga ir valsts politiskā, ekonomiskā attīstība kopumā. Pašreizējā situācija, kad nodokļu ieņēmumu ziņā mēs atpaliekam no Igaunijas par četriem miljardiem eiro, izglītības, veselības, aizsardzības un demogrāfijas problēmas ir tik tālu ielaistas, ka reāli apdraud valsts un nācijas tālāko pastāvēšanu, tas viss neliecina par gudru un tālredzīgu parlamenta darbu. Tas nenozīmē, ka visi deputāti ir neizglītoti, aprobežoti vai negodprātīgi. Ne iepriekšējā, ne pašreizējā Saeimā tā apgalvot par visiem deputātiem nebūtu pareizi. Tas vienkārši neatbilst patiesībai. Lielākā daļa ir izglītoti cilvēki, kuri vēlas dzīvot drošā, labklājīgā valstī un tādu vēlas atstāt arī saviem bērniem un mazbērniem. Tad kur ir problēma?

Speciālisti jau vairākus gadus ir norādījuši, ka Saeimai atšķirībā no citu valstu parlamentiem pietrūkst jaudīgs analītiskais dienests, kas palīdzētu deputātiem izprast un pieņemt kvalitatīvi labākus lēmumus. Jau pirms diviem gadiem, 2015. gada februārī, Latvijas Universitātes profesors Daunis Auers īpašā Valsts prezidenta rīkotā konferencē norādīja, ka Latvijas kaimiņvalstīs ir parlamentārie analītiskie dienesti, kuru uzdevums ir nodrošināt deputātus, komisijas un frakcijas ar nepieciešamajiem datiem. Igaunijas Rīgikogu strādā divpadsmit pētnieki, savukārt Lietuvas Seimā – trīspadsmit. Auera lekciju, kurā viņš pamatoja parlamenta analītiskā dienesta nepieciešamību dzirdēja liela daļa Saeimas ietekmīgāko deputātu, partiju vadītāju. Vēlāk – 2016. gadā – viņš savus argumentus vēlreiz atkārtoja jau īsākā "Delfi Versiju" rakstā. (3)

Vai pašreizējā Saeima, tās vadība spēja to saprast un izlēmīgi rīkoties, lai kaut ko darītu lietas labā? Kopš 2015. gada februāra, kad Auers publiski politiskajai elitei izklāstīja problēmu un piedāvāja risinājumus, ir pagājuši teju divi gadi. 2016. gada vidū, tas ir pusotru gadu vēlāk, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece paziņoja, ka Saeimas Analītiskais dienests varētu uzsākt savu darbību 2017. gada janvārī. Termiņi ir gandrīz ievēroti – šobrīd tiek ziņots, ka dienests darbu varētu uzsākt darbu martā. (4)

Laikraksts "Dienas Bizness" ir izpētījis, ka tā vadītāja alga varētu būt ap 2360 eiro uz papīra. Neskaitot vadītāju, dienestā vismaz iesākumā darbosies trīs pētnieki, kuru alga būs 2015 eiro uz papīra katram. Laikraksts norāda, ka kandidātiem jābūt maģistra grādam, vēlams ekonomikas, finanšu, politikas vai tiesību zinātņu jomā. Jābūt ne tikai pieredzei vadīt kolektīvu, kas darbojas pētniecībā, bet arī pašam vadītājam pētnieciskajā darbā ir jābūt nostrādājušam vismaz piecus gadus. Vēl kandidātam būs jāapliecina savas svešvalodu prasmes – angļu, franču vai vācu valodai ir jābūt vismaz C1 līmenī. Tāpat nepieciešama speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam, un ir vēl vairākas citas prasības, piemēram, attiecīgai nozarei atbilstošas publikācijas un vēlama pieredze darbam valsts pārvaldē. Vēl papildus tam visam vadītājam būs jāpārrauga arī Saeimas bibliotēkas funkciju izpildi un tās atbilstību akreditācijas prasībām. (5)

Tātad apkoposim, ko esam uzzinājuši par Saeimas vēlmi intelektuāli jaudīgi uzlabot savu lēmumu kvalitāti! Bija nepieciešami vairāk nekā divi gadi, lai pašreizējā Saeima beidzot nonāktu līdz iespējai, ka tai varētu būtu analītiskais dienests. Tas būs trīs reizes mazāks nekā Igaunijā un Lietuvā. Atalgojums būs apmēram divas reizes mazāks nekā, piemēram, "Rīgas satiksmes" valdes loceklim Emīlam Jakrinam. Nemaz jau nerunājot par lielo valsts un pašvaldību vadītāju, padomju locekļu atalgojumiem. Jāatceras, ka Saeimas analītiskā dienesta pētījumi ietekmēs visu valsti, katru tās iedzīvotāju, ekonomiku un arī minētos uzņēmumus.

Protams, salīdzinot ar vidējo algu valstī, 2360 eiro pirms nodokļiem nav maza alga un ne vienmēr atalgojuma lielums ir izšķirošais. Tomēr, ņemot vērā augstās prasības – pieredzi, zināšanas –, milzīgo atbildību un ietekmi, šāds atalgojums neapšaubāmi pamatīgi samazina iespējamo pretendentu loku. Tas viss situācijā, kad patiešām nepieciešams atrast labāko no vislabākajiem.

Ja atmet lieku runāšanu apkārt, tad viss liecina, ka pašreizējai Saeimai nav nopietnas intereses izveidot jaudīgu analītisko dienestu. Situācijā, kad iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācijā ir kritiska, kad Saeimai jau vistuvākajā laikā būs nepieciešamas milzīgas intelektuālās jaudas, būs jāpieņem lēmumi par burtiski miljardiem eiro, par tautas, pašu bērnu nākotni, tad pietiekami nopietna analītiskā atbalsta vienkārši nebūs. Tāpēc, ka pašreizējai Saeimai un tās vadībai nav politiskās vēlmes tādu izveidot. Vienkārši nav. Jo pašreizējais lēmums ir vienkārši ņirgāšanās par problēmu.

Valsts nākotnei tik izšķiroši svarīgam analītiskam dienestam ir paredzēts apmēram 100 000 eiro gada budžets. Un tas valstī, kur ērģeles pērk par miljonu eiro, bet maksātnespējas administratori brauc ar bentiljiem. To cenas sākas ap 200 tūkstošiem eiro.

Avoti: