Var teikt, ka lieliska dāvana Kremļa propagandistiem, kuriem ļoti patīk Latvijas sabiedrības slīkšana bezcerības un apātijas purvā. Tāpat katrs, kurš kaut mazliet personīgi pazīst Saeimas deputātu, zina, ka vairumā gadījumu viņi nav ne idioti, ne arī ciniski un alkatīgi zagļi. Katru gadījumu, protams, var vērtēt atsevišķi, bet kopumā vispārināt šādus apvainojumus būtu negodīgi un pavirši. Tas nekādā gadījumā nedod atbildi uz ļoti nopietno un dziļo jautājumu – kāpēc situācija valstī nav tik laba, kā varētu vēlēties?

Ja runājam par šo un visu iepriekšējo Saeimas sasaukuma darba kvalitāti, tad rezultāti patiešām ir gaužām bēdīgi – Latvija saskaņā ar ļoti daudziem valstij nākotnei izšķirīgi svarīgiem rādītājiem ir vienā no pēdējām vietām ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī starp Baltijas valstīm. Var diskutēt par atsevišķiem statistikas datiem, bet kopumā aina ir bēdīga – nesamērīgi liela ēnu ekonomikas daļa, joprojām augsts korupcijas līmenis, ielaistas problēmas izglītības, veselības un aizsardzības jomās.

Tikko tiesībsargs Juris Jansons norādīja un ar skaitļiem pamatoja, ka valsts grimst nabadzībā. Tiesībsarga birojā norādīja, ka Latvijā nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai ir pakļauti 606 000 jeb 31% iedzīvotāju, Latvijā ir viena no lielākajām atšķirībām starp valsts turīgāko un trūcīgāko iedzīvotāju ienākumiem, tāpat 70% jeb 322 000 Latvijas pensionāru saņem pensiju, kas nav lielāka par 300 eiro mēnesī. Tiesībsarga birojs norāda uz Eiropas Komisijas dienesta ziņojumu, kur konstatēts, ka Latvijā izdevumi sociālās aizsardzības pabalstiem ir viszemākie Eiropas Savienībā.

Šo ielaisto problēmu sarakstu varētu vēl papildināt, lasītāji ar šādām ziņām saskaras gandrīz vai katru dienu. Diemžēl lielākā daļa nav mediju uzpūstas sensācijas, bet gan balstās ļoti nopietnu organizāciju pētījumos, tai skaitā Eiropas Komisijas statistikas datos. Lai kā gribētos, nevar vainot Kremli vai kādus citus ārējos spēkos, piemēram, faktā, ka Latvijā uz ceļiem katru gadu iet bojā teju divreiz vairāk cilvēku nekā kaimiņu Igaunijā.

Līdzīgi var teikt par daudzām citām problēmām. Cita lieta, ka Kremļa propagandas dienesti visu šo bēdīgo statistiku efektīvi izmanto, lai grautu Latvijas pilsoņu uzticību savai valstij. Tēlaini runājot – mēs paši dāvinām lodes mūsu pretiniekiem. Viņi nekavējas to izmantot – Krievijas medijos, kuri plaši un faktiski nekontrolējami pieejami Latvijas informatīvajā telpā, teju katru dienu tiek stāstīts, cik slikta situācija ir Latvijā. Tā ir mērķtiecīga rīcība un sekas var izrādīties ļoti bēdīgas – 2018. gada Saeimas vēlēšanās vilšanās būs tik liela, ka daļa vēlētāju vienkārši nebalsos par pašreizējām koalīcijas partijām un nākošās Saeimas lielākais uzvarētājs var izrādīties Kremlim draudzīgais spēks pseidosociāldemokrāti "Saskaņa". Ja viņi iekļūs valdošajā koalīcijā, tad neapšaubāmi būs tur lielākais un dominējošais spēks. Ko tas nozīmē, mēs jau redzam Rīgas domē, "Saskaņa" darbojas dzelžaini saskaņoti un mērķtiecīgi. Kremlim automātiski atkritīs jelkāda vajadzība sūtīt "zaļos vīriņus" uz Latgali.

Latvija ir parlamentārā republika un tādēļ atbildība par to visu gulstas tieši uz Saeimas deputātiem, Saeimā pārstāvētajām partijām un īpaši uz to vadību. Tieši Saeimā pārstāvētās partijas izveido valdošās koalīcijas, valdības, rada likumus, pēc kuriem valsts var sekmīgi vai nesekmīgi attīstīties. Ja runājam par atbildību, tad tieši viņi ir atbildīgi par to, ka Latvija ir kļuvusi par vienu no vājākajām Baltijas un ES dalībvalstīm, kur nabadzības un atstumtības riskiem ir nolemti 600 tūkstoši cilvēku.

Vēlētāji to lieliski apzinās, un to apliecina arī Saeimas uzticības indekss – kopš 2014. gada vēlēšanām, kad Saeimai uzticējās teju 28% Latvijas iedzīvotāju, tas atkal ir nokrities līdz pat 17 –20%. Visus Saeimas deputātus saukt par idiotiem nebūtu labi, bet par pašu sekmīgāko valsts institūciju arī viņus nevar dēvēt. Piedevām acīmredzami, ka šī problēma ir hroniska jau gadiem –uzticība Saeimai ilgstoši ir bijusi kritiski zema. Atsevišķi deputāti var būt godprātīgi, izglītoti valsts patrioti, bet kopumā darba rezultāti ir tādi, kādi tie ir.

Pavisam nesen KNAB aizturētais un ar košajām intervijām ievērību guvušais uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš TV intervijā pamatoti jautāja: "Mums Latvijā ir ārkārtīgi talantīgi, augsti profesionāli pasaules līmeņa sportisti, mākslinieki, zinātnieki. Kāpēc mums ar politiķiem tā neveicas?"

Atbilde ir zināma jau ilgāku laiku. Tikai ar risinājumiem ir bijusi acīmredzama vilcināšanās. Problēma ir sistēmiska – Latvijā partiju vidē ir salīdzinoši maza iekšējā konkurence. Latvijā tikai apmēram 1% no balsstiesīgajiem ir kādā partijā, tajā pašā laikā ES valstīs vidēji 4,7% no balsstiesīgajiem ir iesaistījušies partijās. Somijā šis skaitlis sasniedz pat 8%. To, ka konkurence ir progresa pamatā, raksta jau pamatskolas mācību grāmatās un tas darbojās arī politikā. Kopumā sekmīgā Somija ir lielisks piemērs šīm apgalvojumam.

Tomēr Latvijā cilvēki nesteidzas iesaistīties partijās un atbilde uz šo jautājumu arī ir zināma jau ilgāku laiku. To, ka vārga konkurence politiskajā sistēmā ir viena no fundamentālākajām Latvijas attīstības problēmām, apzinājās arī iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš bija pat izveidojis īpašu darba grupu, kas izstrādāja priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Eksperti toreiz norādīja vairākus iemeslus, kādēļ cilvēki nevēlas iesaistīties partijās. Piemēram, partiju pārmērīga atkarība no privātiem sponsoriem un pārāk maza iekšējā demokrātija. Vienkāršoti runājot –atbildīgiem cilvēkiem ir grūti sadzīvot ar tiem kompromisiem, kurus uzspiež dažādi sponsori, kuriem nodomi ne vienmēr ir tīri. Nereti vienkārši atbaidoši netīri.

Tāpat – cilvēki nenāk vai ātri viļas politikā, ja redz, ka partiju iekšējā demokrātija ir tikai skaista dekorācija, bet patiesībā visu izlemj šaurs "iekšējais" loks. Īpaši tas attiecas uz vēlēšanu sarakstu izveidošanu. Tai pašā Somijā vismaz pusi no saraksta cilvēkiem izvirza ierindas partijas biedri. Latvijā nokļūšanu vēlēšanu sarakstā ir partijas spices izvēle. Tādēļ daudzi deputāti apzinās, ka viņu politiskā nākotnē ir ļoti atkarīga no "pareizas uzvedības" ļoti šauras partijas elites izpratnē. Un nereti arī partijas sponsoru. Tas nozīmē, ka viņi faktiski nav atkarīgi no vēlētājiem, bet gan partiju sponsoriem. Bet atbildību pamatoti prasa vēlētāji. Protams, tie ir tikai daži no iemesliem, kādēļ cilvēki neiesaistās partijās un aktīvajā politikā vispār. Rezultātā konkurence ir pārāk vāja, intelektuālā jauda zema, "rezervistu soliņš" atbildīgiem posteņiem trūcīgs un nereti pat ļoti apšaubāms. Tas, protams, rezultātā vēl vairāk sabojā priekšstatu par politisko vidi un izveidojas noslēgts aplis, kas pārvēršas valsti pazudinošā cilpā.

Cilvēki turpina jautāt – kāpēc Latvijā ir tāda situācija, kāda tā ir? Atbilde ir – partiju politiskajā vidē ir pārāk maz cilvēku, iekšējās konkurences. Latvijā jau tā nav daudz cilvēku un no šī nelielā skaita aktīvajā politikā ir tikai apmēram 1%.

Tā mēs nekad nebūsim sekmīgi un konkurētspējīgi, salīdzinot ar Eiropas attīstītajām valstīm, kur politikā ir daudz asāka un lielāka konkurence. Bet cilvēki neies politikā, neiesaistīsies tik ilgi, kamēr pašreizējās varas partijas neveiks patiešām pārliecinošās iekšējās reformas. Tomēr paliek jautājums – vai valsts ietekmīgajām personām ir izdevīga atbildīga un konkurētspējīga politiskā vide? Tas viņiem nozīmētu vairāk dalīties varā un viņu sponsoriem, "leļļu meistariem", – atteikties no milzīgās ietekmes. Skumjā ziņa ir tā, ka vienam otram tas draud pat ar nonākšanu cietumā, tādēļ nopietnas reformas šajā ziņā var būt ļoti grūta un smaga cīņa. Bet, ja tas nenotiks, tad no smagiem nākotnes pārbaudījumiem neizvairīties. To jau vienreiz piedzīvojām pēc "trekno gadu" dzīrēm, kad bezatbildīgi kavējāmies ar reformām un atbildīgu politiku. Tikai šoreiz ir runa par kaut ko daudz smagāku nekā dziļu finanšu bedri. Nesen TV raidījumā "Tiešā runa" kāds redzams un pieredzējis finanšu analītiķis norādīja, ka jau šobrīd vairāki Latvijas reģioni atgādina kuģi "Titāniku", kuram nogrimšana bija tikai laika jautājums.