Par ES var un vajag šaubīties, jo, kā reiz kādā TV diskusijā pareizi norādīja profesors Ivars Ījabs, šaubas ir inteliģenta cilvēka pazīme. Brīvais vārds un skarba kritika ir katras demokrātiskas sabiedrības pamatu pamats un vienlaikus spēka avots. Valstīs, kur apšaubīt valdniekus ir noziegums, brīvais vārds un kritiskā domāšana pārvērsti par fikciju – tādas valstis agri vai vēlu pārvēršas par Ziemeļkoreju. Krievija diemžēl ir ļoti spilgts piemērs. Putina vadībā tā braši soļo šajā virzienā. 

Tomēr palieku pie uzskata, ka doma par Latvijas izstāšanos no Eiropas Savienības nav atbalstāma. Latvija ir dabiska Eiropas civilizācijas un kultūras sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi. Latvija ir neatņemams un būtisks pamatakmens lielajā Eiropas mājā, varētu pat teikt – Eiropas idejā. Kādreiz dzirdams, ka Latvija ir jaunā Eiropas dalībvalsts. Tā var domāt tikai neizglītots cilvēks. Mūsu valsts un tauta ir viena no senākajām un izglītotākajām Eiropas pamata tautām. Jāatceras, ka Rīgas Doms ir vecāks par slaveno Ķelnes Domu. Rīga ir vecāka par Stokholmu un krietni vecāka par Helsinkiem. Tā ļoti ilgu laiku bija viena no lielākajām Baltijas jūras metropolēm – ekonomiski, kulturāli un politiski.

18. un 19. gadsimtā latvieši bija vispārējās izglītības ziņā viena no visizglītotākajām Eiropas tautām, 20. gadsimta sākumā līdz ar savas valsts izveidošanu Latvija kļuva par valsti ar vienu no modernākajām konstitūcijām, progresīvākajiem likumiem sociālajā jomā un pārliecinoši augošo ekonomiku. Mēs bijām un esam fundamentāla daļa no kopējās Eiropas idejas.

Tomēr šajā brīdi ir jāspēj atklāti atzīt, ka šī lielā, skaistā ideja ES veidolā ir krietni satricināta. Un tagad mums kā tautai ir laiks atcerēties Raiņa slaveno domu: "Es pasaules daļa, atbildīgs par visu." Latvijas pilsoņi kā daļa no Eiropas ir patiesi līdzatbildīgi par ES notiekošo un tās nākotni. Tā būtu bezatbildība nevarīgi un gļēvi noskatīties, kā ideja par lielo Eiropas sapni tiktu sadalīta sīkās sastāvdaļās dažu alkatīgu, bezatbildīgu un augstprātīgu eirobirokrātu dēļ.

Tomēr ir arī svarīgi atcerēties seno kristiešu lūgšanu, kuru pasaulei tik skaisti pārstāstīja rakstnieks Kurts Vonnegūts: "Dievs, dod man dvēseles mieru un prātu pieņemt to, ko es nespēju mainīt; drosmi mainīt, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra!" Proti, mums ar veselo saprātu ir jāspēj saprast, kur un ko var labāk ietekmēt, lai nostiprinātu mūsu kopīgo Eiropas ideju – demokrātisku, stabilu un brīvu sabiedrību saimi. Nenoliedzami šobrīd šis sapnis ir pamatīgi iedragāts.

Šajā brīdī ir jāmēģina saprast, kur bija tās problēmas, kas lika pieņemt britiem tik smago, bet izšķirīgo lēmumu par izstāšanos no Eiropas Savienības? Tie vairāk kā 17 miljoni britu, kuri nobalsoja par izstāšanos no ES, pievienojās kritiķiem, kuri norādīja uz neskaitāmiem ES kā organizācijas trūkumiem. Arī Latvijā nereti tiek piesaukta ES birokrātu liekulība, nespēja efektīvi rīkoties un dalībvalstu pilsoņu muļķošana. Tomēr precīzi piemēri, kas to apliecinātu, tiek minēti retāk.

Lai nebūtu tukša runāšana, atradu ļoti uzskatāmu un precīzu. 2014. gadā, kad Krievija pārkāpa visus iespējamos starptautiskos likumus, ES dalībvalstis nolēma kopīgi vērst pret Krieviju ekonomiskās sankcijas. Tas bija sāpīgs lēmums ne tikai Krievijai, bet arī tām ES dalībvalstīm, kurām bija attīstīta ekonomiskā sadarbība ar Krieviju. Starp cietējiem bija arī Latvija – uzņēmēji, eksporta uzņēmu strādnieki, lauksaimnieki. Tomēr mēs solidarizējāmies, pievienojamies neapšaubāmi gudrajam lēmumam šādi mēģināt iespaidot Krieviju. Citas iespējas nebija – nereaģēt nedrīkstēja, tas Putinu tikai iedrošinātu, un nākošās rindas kārtībā varēja būt Baltijas valstis.

Tikmēr Eiropas otrā malā cita, Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts – Spānija – formāli pievienojās sankcijām, bet tajā pašā laikā turpināja sadarbojoties ar agresorsvalsti Krieviju. Spānijai piederošajā Seutas ostā – Ziemeļāfrikā tieši pretī Gibraltāram – regulāri piestāja Krievijas kara flotes kuģi un pat zemūdenes. Kamēr Latvija un citas valstis, mēģinot vest pie prāta Kremļa noziedzniekus, cieta pamatīgus zaudējumus, tikmēr Spānija labi pelnīja, apgādājot Krievijas karakuģus ar degvielu, ūdeni un pārtiku. Par šo absurdu ir rakstīts gan mūsu, gan citu ES valstu un īpaši britu medijos, jo šāda rīcība apdraudēja arī Lielbritānijai piederošās Gibraltāra ostas drošību. ES amatpersonas par to zināja, bet izlikās situāciju neredzam.

Līdz beidzot šī gada 18. martā vienpadsmit eiroparlamentārieši, tai skaitā Roberts Zīle (NA) un Artis Pabriks (V) uzrakstīja vēstuli Eiropas Savienības Augstajai pārstāvei ārpolitikas un drošības politikas jomā un Eiropas Komisijas viceprezidentei vienlaicīgi Frederikai Mogerīni. Viņas rīcība un atbilde pati par sevi raksturo visu to, ko pārmet eirobirokrātijai. Viņa vairāk nekā trīs mēnešus vienkārši ignorēja pieprasījumu, līdz 27. jūnijā tomēr atsūtīja atbildi.

Lūk ko deputāti 18. martā jautāja Frederikai Mogerīni:

"2011. gadā Krievija sāka regulāri lietot ostu Seutā (Ceuta), kas pieder valsts uzņēmumam "Puertos del Estado". Kopš tā laika šajā Spānijas ostā ir piestājuši vismaz 57 Krievijas flotes kuģi, tostarp iznīcinātāji, fregates, desanta uzbrukuma kuģi un pat uzbrukuma zemūdene. Reizēm Krievijas flotes kuģi ieradušies dīvainos laikos. Piemēram, tajā pašā 2014. gada aprīļa nedēļā, kad Eiropas Savienība paziņoja par jaunu sankciju ieviešanu pret Krieviju, Spānijas Seutas ostā uzņēma Krievijas iznīcinātāju "Vice-Admiral Kulakov", kā arī divus jūras spēku tankkuģus – "Dubna" un "Sergey Osipov". Nesen ostā pa ceļam uz savu bāzi Melnajā jūrā piestāja krievu zemūdene "Novorossiysk".

Ņemot vērā to, ka Eiropas Savienība ir ieviesusi "ierobežojošus pasākumus" attiecībā uz Krieviju, atbildot uz tās iesaistīšanos Ukrainas pilsoņu karā un Krimas aneksiju, vai VP/AP (Viceprezidente/Augstā pārstāve) zina par šo Spānijas un Krievijas sadarbību, kas ļauj Krievijai saglabāt savas pozīcijas Melnajā jūrā un Ukrainas konfliktā? Vai VP/AP uzskata, ka militārā sadarbība starp Spāniju un Krieviju atbilst pret Krievijas Federāciju noteiktajām sankcijām?"

Ārlietu pārstāves Mogerini atbilde:

"ES ir ieviesusi dažādus ierobežojošu pasākumu veidus, atbildot uz nelikumīgo Krimas aneksiju un Krievijas centieniem destabilizēt situāciju Ukrainas austrumos. Nevienā no trim tiesību aktiem nav noteikts vispārējs aizliegums attiecībā uz ES dalībvalstu ostu izmantošanu. Ja uz kādu no šīs izmantošanas aspektiem attiektos spēkā esošie ierobežojumi, tā būtu attiecīgās dalībvalsts kompetento iestāžu atbildība nodrošināt tiesību aktos paredzēto ierobežojošo pasākumu ieviešanu un izpildi. Ārvalstu militāro kuģu piestāšana ostās ir saistīta ar vispārējām vai īpašām diplomātiskajām atļaujām, ko izsniedz attiecīgās valsts Ārlietu ministrija."

Mogerīni atbilde formāli ir pareiza, bet pēc savas būtības savādā kārtā tomēr pasaka arī, ka dalībvalstu sniegtais atbalsts nav pretrunā ar ES centieniem ierobežot Krievijas armijas rīcībspēju. Šis ir ļoti spilgts piemērs tam, kā rīkojas ES politiskā vadība visaugstākajā līmenī. Ar šādu attieksmi mēs nevaram runāt, ka ES kaut kādā veidā garantē mūsu drošību. Mogerīni rīcība uzskatāmi liecina par kaut ko citu. Šādi viņa grauj uzticēšanos ES kā efektīvai un drošai organizācijai. Ja pat visaugstākajā līmenī sākas manipulācijas un spēlēšanās ar principiem, ja sadarbība ar Eiropas lielāko drošības apdraudējumu – Krievijas armiju – neizpelnās nopietnu uzmanību, tad mums ir patiesi pienācis laiks uzdot jautājums par ES kā organizāciju.

Mogerīni savādā pasivitāte ir skandaloza. Viņa novēloti un formāli atrakstās no mūsu vēlētajiem eirodeputātiem un turpina noskatīties, kā Krievijas militāristi jūtas Vidusjūrā kā savās mājās – tā pati flotei, kas Melnajā jūrā gremdēja Ukrainas kuģus un Baltijas jūrā apdraud mūsu un citas ES valstis.

Nav ne mazāko šaubu, ka ļoti lielai daļai britu, balsojot par aiziešanu no ES, bija apnikusi tieši šī bezatbildīgā, ciniskā augstprātība un bezatbildība. Ja tas tā turpināsies, tad arī citu valstu pilsoņiem, tai skaitā latviešiem, var rasties pamatoti jautājumi – vai patiešām šī ir tā Eiropa, par kuru mēs reiz sapņojam un kam uzticējāmies?

Šobrīd mūsu vadošo politiķu uzdevums būtu skaidri un nepārprotami saukt pie atbildības gan pašu EK prezidentu Žanu Klodu Junkeru, gan arī viceprezidenti Frederiku Mogerīni. Gan pieprasot atbildību par totāli sabojātajām attiecībām ar Lielbritāniju, gan savādo attieksmi pret agresorvalsti Krieviju.

17 miljoni aizvainotu eiropiešu ir ļoti bīstams signāls. Un mēs zinām, ka viņi tādi nav vienīgie. Autoritāros režīmos atbildība par to tiktu uzkrāmēta balsotājiem, demokrātiskās sabiedrībās atbildību par kļūdām uzņemas politiskie līderi. Kā rīkosies tie, kuri bija uzņēmušies atbildību par ES vadību? Un ko darīs Latvijas līderi, redzot Briseles birokrātu demokrātisko mazspēju? Nedēļas nogalē ir paredzēts NATO samits. Kurš no mūsu līderiem skaļi pateikts, ka Spānijas rīcība ir bijusi pilnībā nepieņemama ne kā ES, ne arī kā NATO dalībvalstij? Eiropa nedrīkst atļauties naudas dēļ pārdot principus, uz kuriem balstās kopējā drošība un stabilitāte. Agresoriem, brāļu tautas slepkavām roku nav jādod.