Diez vai tā ir sakritība, ka, uzņemot apgriezienus «Daimler» kukoļošanas lietas izmeklēšanai, pavisam klusi kļuvuši citkārt aktīvie un sevi daudzinošie Rīgas kungi Nils Ušakovs (SC) un Andris Ameriks (GKR). Aizbildinoties ar kādreizējā Rīgas domes priekšsēdētāja Gundara Bojāra atbildību, politiķi acīmredzami par visām varītēm grib no savām atmiņu krātuvēm izdzēst svarīgus faktus par savu un savu partiju cilvēku lomu tā laika domes sasaukumā bez kuras, domājams, Latvijā otra lielākā kukuļošanas lieta vairāk nekā 3 600 000 latu apmērā nevarēja notikt.
Latvijas politikā diemžēl tā ir iegājis. Afēras un neizdarības tiek norakstītas uz priekšgājējiem. Ir vai nav pie atbildības saucams bijušais Rīgas domes vadītājs G. Bojārs un viņa padomnieki, lai lemj tiesa. Tomēr skaidrs ir viens – politisko atbildību no šiem kungiem vairs nepieprasīsi. Uz šī fona, kad aizdomās turamie atrasti, jautājumu par politisko atbildību izdevīgi ir ignorēt arī Ušakova un Amerika tandēmam, tomēr vēstures fakti runā pretējo. Iespējams, ne bez Ušakova partijas biedru un Amerika ziņas tika būvēta politiskā aizmugure netīrajām spēlītēm Rīgas pašvaldībā.
Pirmkārt, G. Bojāra vadītajai Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai bija tikai par vienu balsi vairāk kā otram, svarīgam spēlētājam tā laika domes sasaukumā - Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). Kopš 2001. gada šī partija ir saglabājusi savu nosaukumu, savukārt cilvēki aktīvi migrējuši, tai skaitā uz Saskaņas centru (SC). Tajā laikā Rīgas domes vicemērs bija Sergejs Dolgopolovs. Deputātu rindās bija tagadējie saskaņiešu deputāti Sergejs Zaļetajevs un Jānis Ločmelis.
Otrkārt, A. Ameriks bija ievēlēts no Latvijas demokrātiskās partijas. Viņš, savukārt, ar izveidoto deputātu bloku Centrs, domes koalīcijai palīdzēja nodrošināt vairākumu. Tātad Amerika rokās bija izšķirošā balsu vairākuma kārts. Ameriks bija matemātiski un praktiski ietekmīga figūra, bez kuras, iespējams, daudzi lēmumi nemaz netika pieņemti vai atbalstīti, un viņam būtu jābūt pilnīgi aklam, lai neredzētu vai vismaz nenojaustu par tik liela mēroga nelikumībām, kādas atklājas «Daimler» lietā. Turklāt ļoti iespējams, ka tieši tajā laikā, Amerikam atrodoties ietekmīgā amatā, dzima iekšējās shēmas un darījumu atmaksas tradīcijas, kuras ar 20% vērienu gan izsaimnieko rīdzinieku maksāto nodokļu naudu, gan arī diktē noteikumus vairākiem pilsētas partneriem no privātā sektora.
Secinājums viens. G. Bojārs bija vairāk atkarīgs no saviem partneriem, nekā varbūt virspusēji varētu šķist.
Un te arī atgriežamies pie jautājuma par politisko atbildību. Jā, tiešā veidā SC toreiz nav bijis pie varas, tomēr gan PCTVL, gan SC ideoloģijas ir tuvas, savukārt cilvēki, kas toreiz Rīgas domē strādāja ar PCTVL vārdu un stāvēja tuvu vadošajiem procesiem, tagad turpina savas darba gaitas kā SC deputāti. Acīmredzot Ušakovs ir sapratis, ka viņam izdevīgi ir klaji ignorēt visu, tai skaitā revīziju savējo rindās un morālās atbildības uzņemšanos, līdz ko tas kaut mazākā mērā varētu mest ēnu uz paša kultivēto, labo darbu darītāja tēlu. Ušakovam vienalga, ka tagadējie saskaņieši savulaik, iespējams, ir noskatījušies kā meistarīgi tiek izsaimniekota rīdzinieku nauda personīgā labumu gūšanai. Turklāt šo Ušakova taktiku apstiprina arī svaigākais korupcijas skandāls Daugavpilī, kurā figurē SC deputātu vārdi, bet partijas galvas to izliekas neredzam.
Tāda paša morāles attieksme ir raksturīga Amerikam, kurš kā ilgdzīvotājs Rīgas domē ir sapratis, ka izdzīvošanai nav nekas labāks par noslēpumainības plīvuru. Aiz tā viņš savulaik slēpās Bojāra laikā. Aiz tā viņš turpina slēpties joprojām. Savirknējis savu labo darbu sarakstu, Ameriks cer, ka cilvēki aizmirsīs, ka Daimler kukuļdošanas laikā viņa rokās bija pieminētā izšķirošā, balsu vairākuma kārts, kas liek uzdot jautājumus par viņa lomu un atbildību tā laika notikumos.
Aiz noslēpuma plīvura Ameriks joprojām virknē darījumu shēmas un notušē visiem rīdzniekiem svarīgus jautājumus, tai skaitā par Rīgas satiksmi. Piemēram, lai noskaidrotu detaļas par skandalozo mikroautobusu iepirkumu, Vienotībai tā arī nav izdevies saņemt paskaidrojumus par notikušo, kā arī nav izdevies uz Satiksmes komiteju uzaicināt Rīgas satiksmes vadītāju Leonu Bemhenu, kuram, kā norāda Ameriks, neviens normatīvais akts neuzdod par pienākumu šādā sēdē atrasties. Tā jau ir, labāk ir uzturēt dzīvu slepenības mītu, nekā atskaitīties par savu darbu un izlietoto Rīgas iedzīvotāju naudu. Labāk ir dziedāt sev slavinošas dziesmas, nekā uzņemties atbildību par gadiem ilgušo darījumu stilu. Tā jau ir, veci tikumi tik ātri neizzūd.
Pirmkārt, G. Bojāra vadītajai Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai bija tikai par vienu balsi vairāk kā otram, svarīgam spēlētājam tā laika domes sasaukumā - Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL). Kopš 2001. gada šī partija ir saglabājusi savu nosaukumu, savukārt cilvēki aktīvi migrējuši, tai skaitā uz Saskaņas centru (SC). Tajā laikā Rīgas domes vicemērs bija Sergejs Dolgopolovs. Deputātu rindās bija tagadējie saskaņiešu deputāti Sergejs Zaļetajevs un Jānis Ločmelis.
Otrkārt, A. Ameriks bija ievēlēts no Latvijas demokrātiskās partijas. Viņš, savukārt, ar izveidoto deputātu bloku Centrs, domes koalīcijai palīdzēja nodrošināt vairākumu. Tātad Amerika rokās bija izšķirošā balsu vairākuma kārts. Ameriks bija matemātiski un praktiski ietekmīga figūra, bez kuras, iespējams, daudzi lēmumi nemaz netika pieņemti vai atbalstīti, un viņam būtu jābūt pilnīgi aklam, lai neredzētu vai vismaz nenojaustu par tik liela mēroga nelikumībām, kādas atklājas «Daimler» lietā. Turklāt ļoti iespējams, ka tieši tajā laikā, Amerikam atrodoties ietekmīgā amatā, dzima iekšējās shēmas un darījumu atmaksas tradīcijas, kuras ar 20% vērienu gan izsaimnieko rīdzinieku maksāto nodokļu naudu, gan arī diktē noteikumus vairākiem pilsētas partneriem no privātā sektora.
Secinājums viens. G. Bojārs bija vairāk atkarīgs no saviem partneriem, nekā varbūt virspusēji varētu šķist.
Un te arī atgriežamies pie jautājuma par politisko atbildību. Jā, tiešā veidā SC toreiz nav bijis pie varas, tomēr gan PCTVL, gan SC ideoloģijas ir tuvas, savukārt cilvēki, kas toreiz Rīgas domē strādāja ar PCTVL vārdu un stāvēja tuvu vadošajiem procesiem, tagad turpina savas darba gaitas kā SC deputāti. Acīmredzot Ušakovs ir sapratis, ka viņam izdevīgi ir klaji ignorēt visu, tai skaitā revīziju savējo rindās un morālās atbildības uzņemšanos, līdz ko tas kaut mazākā mērā varētu mest ēnu uz paša kultivēto, labo darbu darītāja tēlu. Ušakovam vienalga, ka tagadējie saskaņieši savulaik, iespējams, ir noskatījušies kā meistarīgi tiek izsaimniekota rīdzinieku nauda personīgā labumu gūšanai. Turklāt šo Ušakova taktiku apstiprina arī svaigākais korupcijas skandāls Daugavpilī, kurā figurē SC deputātu vārdi, bet partijas galvas to izliekas neredzam.
Tāda paša morāles attieksme ir raksturīga Amerikam, kurš kā ilgdzīvotājs Rīgas domē ir sapratis, ka izdzīvošanai nav nekas labāks par noslēpumainības plīvuru. Aiz tā viņš savulaik slēpās Bojāra laikā. Aiz tā viņš turpina slēpties joprojām. Savirknējis savu labo darbu sarakstu, Ameriks cer, ka cilvēki aizmirsīs, ka Daimler kukuļdošanas laikā viņa rokās bija pieminētā izšķirošā, balsu vairākuma kārts, kas liek uzdot jautājumus par viņa lomu un atbildību tā laika notikumos.
Aiz noslēpuma plīvura Ameriks joprojām virknē darījumu shēmas un notušē visiem rīdzniekiem svarīgus jautājumus, tai skaitā par Rīgas satiksmi. Piemēram, lai noskaidrotu detaļas par skandalozo mikroautobusu iepirkumu, Vienotībai tā arī nav izdevies saņemt paskaidrojumus par notikušo, kā arī nav izdevies uz Satiksmes komiteju uzaicināt Rīgas satiksmes vadītāju Leonu Bemhenu, kuram, kā norāda Ameriks, neviens normatīvais akts neuzdod par pienākumu šādā sēdē atrasties. Tā jau ir, labāk ir uzturēt dzīvu slepenības mītu, nekā atskaitīties par savu darbu un izlietoto Rīgas iedzīvotāju naudu. Labāk ir dziedāt sev slavinošas dziesmas, nekā uzņemties atbildību par gadiem ilgušo darījumu stilu. Tā jau ir, veci tikumi tik ātri neizzūd.
