Šeit visdrīzāk runa ir par Vienotības sarakstu, kur kā cimdiņā no tautas pasakas salīduši visdažādākie personāži – tādi, kuri reālajā dzīvē viens otram pat virsū neskatītos. Vai eksprezidente, piesaucot Damokla zobenu, ir domājusi Ģirtu Valdi Kristovski un viņa pabalsta saņemšanas shēmu no Eiropas kases vai Modri Jaunupu, kura tuvākie radinieki klaji un nekautrīgi cirkulē pa nodokļu naudas apmaksātās darba vietām, vai varbūt eksprezidentei bija padomā vēl kāds Vienotības pārstāvis – to mēs varam tikai minēt.
Minēt atliek arī to, kas tad īsti karājas virs vienotībā saspiestajām galvām. Kā precīzi norādīja V. Vīķe-Freiberga, mata „stingrums” tiešām ir atkarīgs no juridiskās sistēmas – un dažas pēdējā laika kustības šajā sistēmā ļauj cerēt, ka visai drīz varēsim, līdzīgi dzejniekam Klāvam Elsbergam, izbrīnā noelsties un teikt: „Mēs nezinājām, cik smalkā diegā viss karājas!”
Vien divas lietas eksprezidentes teiktajā prasītos pēc nedaudz dziļāka skaidrojuma. Viena no tām – V. Vīķes-Freibergas sacītais: „Cik stingrs ir tas mats, atkarīgs no juridiskās sistēmas, kas ir [Latvijā] apsūdzētajam draudzīga.” Šeit būtu vajadzīgs piebilst, ka juridiskā sistēma ir draudzīga apsūdzētājam ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un citā civilizētajā pasaulē. Vēl vairāk – „draudzīgums” pret apsūdzēto, līdz brīdim, kamēr tiek pierādīta viņa vaina, ir viens no Rietumu juridiskās sistēmas stūrakmeņiem. Sekojot Cicerona atziņai par „cilvēku labumu kā augstāko likumu”, tas iecementēts jau Antīkās Romas tiesību aktos Lex Romana. Mūsdienu pasaulē ierasts lepoties ar to, ka par vainīgu cilvēku atzīst tikai tiesa, nevis linčotāju pūlis vai anonīma ziņotāja pienesums. Tas, ka šo principu vismaz daļēji esam spējuši iedzīvināt arī Latvijas tieslietu sistēmā, ir milzīgs sasniegums, kuru nevajadzētu novērtēt par zemu.
Otra lieta – eksprezidentes pārsteigums par Gunta Ulmaņa „angažētību”. Šajā gadījumā V.Vīķe-Freiberga – apliecinot, ka ne velti viņu dēvējam par īstu „tautas prezidenti” – pauž sabiedrības vairuma domas par iesaistīšanos politikā. Citējot dzejnieku, publicistu, dramaturgu, filozofu, muzikologu, dīdžeju, masu mediju ekspertu, žurnāla Rīgas Laiks bijušo redaktoru, bijušā premjera A.Kalvīša bijušo padomnieku un patīkamu, lai arī reizēm pārāk melanholisku intelektuāli Ilmāru Šlāpinu, sabiedrība „uzskata, ka partijas ir instruments, ar kura palīdzību pie varas nokļūst nelietīgākie, bezkaunīgākie un tizlākie sabiedrības pārstāvji. (..)Mēdz uzskatīt, ka partijā sastāvošs cilvēks nedrīkst ieņemt sabiedrīgi nozīmīgus amatus, jo piederība partijai ne tikai norāda uz šī cilvēka morālo degradāciju, bet arī paver taciņu amata izmantošanai partijas mērķu sasniegšanai. Partiju mērķi pēc definīcijas nevar būt nekādi labie. ” (publicēts portālā satori.lv).
Tur prasītos dziļāks pētījums, no kurienes mūsu sabiedrībā tāds nicinājums pret ikvienā demokrātiskā iekārtā tik ikdienišķu iniciatīvu – pievienošanos kādam politiskam spēkam. Varbūt saknes meklējamas Padomju režīmā, kur iestāšanās partijā automātiski nozīmēja cilvēka „sasmērēšanos”, kalpoja tikai par līdzekli labumu izsišanai un vēlāk liecināja par šīs personas „morālo degradāciju”.
Pasaulē, kur vienas partijas un vienas taisnības laikmets ir beidzies, politiskā „angažētība” ir tikpat pašsaprotama lieta kā autovadītāja apliecība. Nav pat iedomājama situācija, kad par ASV prezidentu kļūtu cilvēks bez noteiktas partejiskās piederības vai Lielbritānijā par premjeru izvēlēts „nesasmērējies cilvēks no malas”. Partejiskā piederība tomēr ir zināma garantija – par vērtībām, uzskatiem un virzieniem, kādos persona domā un strādā. Tikai demokrātija bērnu autiņos viebjas no domas par smērēšanos ar politiku. Pieaugt – kā sabiedriski, tā pilsoniski, pieaugt ne tikai garīgi, bet arī kā Svētā Augustīna aprakstītās zemes pilsētas pilsonim – nozīmē politiski angažēties.
