Tieši tādēļ ir mazliet žēl par Jurģi Liepnieku. Žēl tādēļ, ka viņš ir viens no retajiem patiešām labi izglītotajiem, viens no tiem, kuri darījuši visvairāk, lai šeit iekoptu vismaz kādu nebūt domāšanas tradīciju. Noskatīties, kā šādu cilvēku pazudina viņa zemiskās kaislības, kā cilvēcisks rūgtums līdzīgi skābei saēd viņu „no iekšām”, kamēr no visa spožuma paliek vien sīkumaina atriebes kāre– tas ir skumji.
Jurģa Liepnieka stāsts, līdzīgi kā Edipa leģenda, patiesībā aprakstu kādu vispārcilvēcisku traģēdiju. Tas ir stāsts par cilvēku, kurš bijis slavas un goda spožumos. Cilvēku, kurš bijis augstākajām varām tuvs un mīļš. Tad kritis nežēlastībā un izraidīts, līdzīgi kā no Atēnām izraidīja negodā kritušos pilsoņus. Tomēr viņš nespēj pieņemt šo atraidījumu un klaiņo gar Atēnu mūriem, viens un nepieņemts, izkliedzot lāstus un nievas pār visiem, kas viņu pametuši. Tikmēr dzīve mūru iekšpusē rit tālāk, viņa vietā ir jauni favorīti, viņa krēslā jau sēž kāds cits, un kāds cits dzer no viņa vīna krūzes. Tas ir tiešām sāpīgi.
Kad beidzās Jurģa Liepnieka spožā karjera Tautas partijā, viņa dzīvi iezīmē nemitīgi mēģinājumi atgriezties. Viņš ir kā Maikls Džeksons, kurš nespēj vadīt mierīgu dzīvi relatīvā komfortā – viņam ir jāatnāk un jāpasaka vēl pēdējo reizi: Šeit es esmu, lai arī patiesībā būtu jāsaka This is it! (Tas arī viss). Tikai lai pierādītu pārējiem – tiem, kas viņu pametuši – uz ko viņš vēl ir spējīgs. Šādas atgriešanās, kā zināms no vēsturiskiem un popkultūras piemēriem, parasti lemtas pazemojošai neveiksmei.
Ieņēmis visaptverošo „eksperta” statusu, Jurģis Liepnieks mēģināja atgriezties politikā caur Tēvzemei un Brīvībai/LNNK. Viņa ekspertīze faktiski pārsvieda šo partiju pār iepriekšējo vēlēšanu bortu – tā piedzīvoja vēsturisku izgāšanos. Tālāk jau krietni piezemētāki mēģinājumi – marihuānas legalizācija. Šaurās aprindās tas ļāva iegūt uzmanību, bet, būsim godīgi, no vadošās partijas galvenā ideologa līdz zālītes reklamētājam – tas nav karjeras lēciens, ar kuru varētu lepoties. Visbeidzot, viņš izlīdz visiem, kuriem vajag kādu ņirdzīgu komentāru pret Tautas partiju vai LPP/LC. Tāds nu ir sausais eksperta atlikums no visām zināšanām, visas intelekta bagāžas un bagātās pieredzes. Ja žurnālistiem vajag kādu, kurš nolamā vai apsaukā šīs partijas, tad viņi vienmēr var piezvanīt Jurģim Liepniekam, un Jurģis Liepnieks vienmēr ir gatavs to izdarīt. Parasti ņirdzīgi, reizēm asprātīgi, vienmēr liekulīgi. Un bez maksas. Tas, droši vien, ir sāpīgākais kritiens – darīt par velti to, ko agrāk esi darījis par lielu naudu.
Līdz ar to viņa pēdējā „ekspertīze” – par Gunti Ulmani – var raisīt vien skumjas. Atliek tikai pievienoties Guntim UImanim, sakot: „žultspilns un nelaimīgs cilvēks,” kuram jādod miers un laiks sakārtot savu iekšējo pasauli. Jo nevienu citu jau šādi cilvēki nespēj pazemot, kā vien paši sevi. Cilvēkam var atņemt visu – naudu, slavu, varu – pilnīgi visu, izņemot pašcieņu. To cilvēks sev var atņemt tikai pats. Un kā jau teica Latvijas Faktu direktors Aigars Freimanis, attieksme pret Ulmani ir cilvēka pašcieņas jautājums.Jurģis Liepnieks ir kā Džeksons, kurš nespēj pateikt This is It!
