Vakar pabiju konferencē, kuras saturs un izpildījums man jāsagremo, lai par to varētu kaut cik kvalitatīvi un bez sakāpinātām emocijām runāt. Mums, trijiem cilvēkiem, kas sēdēja otrajā rindā eiroparlamentārietes T.Ždanokas birojā sarīkotajā pasākumā, no redzētā, dzirdētā un izjustā palika fiziski slikti – propaganda, meli, manipulācijas un interpretācijas. Bet ne par to. Daudz interesantāk ir runāt par šāda pasākuma patiesajiem iemesliem.

Iemesli noteikti ir vairāki. Lai neizplūstu garās pārdomās, koncentrēšos uz vienu no tiem – politiska panika. Jā, tieši tā! Šādu secinājumu es izdaru, jo konferencē ieguvu savā īpašumā un naktī pašķirstīju cienījamā zinātnieka Vladimira (Viktoroviča) Buzajeva apjomīgo darbu „Krieviski runājošo tiesiskais stāvoklis Latvijā”, kur autors ar skaitļiem un statistiku prezentē krieviski runājošā elektrorāta sarukuma tendences Latvijā un diezgan atklāti zvana trauksmes zvanus par šīm neiepriecinošajām izredzēm. Grāmata izdota krievu valodā, tostarp ar Krievijas atbalstu. PCTVL vienmēr ir bijuši melnā darba darītāji SC politiskās platformas nodrošināšanā. Arī vakardienas pasākums, manuprāt, būtu jāuztver kā viena no šādām aktivitātēm. Blakus centīgi gatavotiem referātiem, slaidiem un karstām diskusijām – gandrīz katrs pasākuma dalībnieks varēja palielīties ar kādu, nesen izdotu, apjomos iespaidīgu grāmatu. 2012.gadā cītīgi strādājis ir arī Buzajeva kungs – 155 A4 formata lapas. Protams, propagandas mērcē, bet autora grāmata satur ļoti interesantu un plašu informāciju, kas liktu sarosīties jebkuram politiķim, jo konstatē negatīvas prognozes attiecībā uz vēlētāju struktūru tuvākajā desmitgadē tām partijām, kas izvēlējušās pozicionēt sevi krievvalodīgo tiesību aizstāvībai. Par to, ka jāpielieto jauna taktika elektrorāta saglabāšanai, liecina arī SC lēmums pašvaldību vēlēšanās Rīgā startēt kopā ar „Gods kalpot Rīgai”. Šiem jautājumiem noteikti būtu jānodarbina arī t.s.latviskā elektrorāta politiskos pārstāvjus, kam ir jākonkurē ar kvalitatīvu piedāvājumu, mēreni strauji pārliekot akcentus uz būtiskiem sociālekonomiskiem un ārpolitiskiem jautājumiem, un samazinot uz tiem, kas lēni risinās paši no sevis. Lai apstiprinātu teikto, gribu iepazīstināt ar dažiem ilustratīviem piemēriem no Buzajeva darba, kas balstīts uz apstirprinātiem statistikas datiem un tautskaites rezultātiem. Pasniegti savdabīgā griezumā, tie iegūst interesantu vērtību.

 Kopš 1989.gada Latvijas iedzīvotāju skaits patiesi ir sarucis par 22.4%. Tie noteikti nav iepriecinoši rādītāji mums visiem, bet interesanta ir proporcija starp sarukumu latviešu vidū – 7.4% un nelatviešu vidū – 38.6%. Nopietnu pārsvaru krieviski runājošie saglabā tikai Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, kā arī  Zilupes, Daugavpils, Olaines, Krāslavas, Salaspils novados. Tomēr arī tajos ir vērojama krieviski runājošā elektrorāta sašaurināšanās. Process skar  gan lielās pilsētas (Daugavpilī par 31.2%, Rīgā par 37.7%, Rēzeknē par 35.6%), gan vēsturiskos novadus kopumā (Vidzemē par 48.2%, Kurzemē –par 51,3%, Zemgalē par 38.4 un pat Latgalē par 39%), kopš 1989.gada līdz šodienai.

Dzimstības rādītāji skaidri atspoguļo to, ka latviešu dzimstība pret valsts vidējo dzimstību ir augstāka, bet cittautiešiem – ievērojami zemāka. Vidējais vecums 2000.gadā norāda, ka cittautiešu sabiedrības novecošanas rādītāji ir augstāki. Piemēram, latviešu vidējais vecums ir 37.3 gadi, bet krievu – 40, baltkrievu pat 45.2 gadi.

Nopietns rādītājs ir tas, ka 2011.gadā nelatviešu īpatsvars pārsniedz latviešu īpatsvaru vecuma grupā 70+, pie kam ievērojami, bet vecuma grupā līdz 40 gadu vecumam, šī proporcija ir stabili negatīva cittautiešiem – nelatviešu ir mazāk, vecumā līdz 24 gadiem pat uz pusi mazāk kā latviešu. Tas liecina, ka būtiska vēlētāju struktūras maiņa notiks jau tuvāko 10 gadu laikā. Piemēram, no skolas vecuma bērniem (6-20 gadi) 2011./12.mācību gadā – 72,9% bija latvieši, 27,1 – cittautieši.

Neskatoties uz šiem rādītājiem, etniskā spriedze Latvijā ir pamatoti augstāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Ja Lietuvā 2011.gadā pamatnācija bija 84.2% no visiem iedzīvotājiem, Igaunijā – 68.4%, tad Latvijā tikai 62.1%. Tomēr kopš situācijas 1989.gadā, kad latvieši Latvijā bija tikai 52% no visiem iedzīvotājiem, latviešu iedzīvotāju kāpums ir visstraujākais Baltijas valstīs  - Lietuvā lietuviešu skaits pieaudzis par 4.6%, Igaunijā – igauņu par 6.9, bet Latvijā par 10.1% palielinājies pamatnācijas īpatsvars pret cittautiešiem. Datu kopums liecina, ka šī tendence ir stabili pozitīva, kas runā par labu pamatnācijas pozīcijas nostiprināšanas iespējām pie veiksmīgi izvēlētas politisko procesu stratēģijas.

Turpmāk vēl.