Tipiski ir prakse, ka jaundibinātus uzņēmumus finansē paša iekrājumi, draugi, ģimene, varbūt kāds sēklas vai riska kapitāla investors. Savukārt kredītu, faktoringa un citus instumentus uzņēmums sāk piesaistīt līdz ar zināmas stabilitātes un ieķīlājamas aktīvu bāzes uzaudzēšanu. Un tas ir labi saprotams, jo bankas darbojas ar salīdzinoši zemām kapitāla uzcenojuma maržām.

Vienkāršam aprēķinam pieņemsim, ka banka sniedz kredītu par EURIBOR + 5%, savukārt pati aizņemas ar EURIBOR likmi. Tādējādi, izsniedzot EUR 100,000 lielu kredītu uz 1 gadu bankas bruto pelņa (pirms administrācijas izdevumiem) ir EUR 5,000. Pieņemot, ka banka izsniedz tikai kredītus par EUR 100,000 un uz 1 gadu, tad no 20 izsniegtajiem kredītiem banka nedrīkst zaudēt (pilnībā norakstīt) vairāk kā 1, lai tai nerastos zaudējumi. Ja lielu un ilgi darbojošos uzņēmumu bankrota risks nav relatīvi augsts, tad jaundibināmiem uzņēmumiem, kuriem tipiski nav arī ieķīlājamu aktīvu, neizdošanās risks ir ļoti augsts.

Kapēc tad bankas tik ļoti cenšas piedāvāt kredītus jaunām firmām? No vienas puses, uzsākot sadarbību ar mazu klientu, ir cerība, ka biznesam augot bankas attiecības saglabāsies un varēs piedāvāt plašākus pakalpojumus. No otras puses, kredīti ar skanīgajiem nosaukumiem īstenībā ir patēriņa kredīti firmas dibinātājiem (ar skanīgiem nosaukumiem), jo pieprasa personīgos galvojumus. Ja SIA dibinātājiem palūdz personīgas garantijas tad zināmā mērā zūd visas sabiedrības ar ierobežotu atbildību jēga.

Tādējādi šāds kredīts dod uzņēmējam iespēju riskēt ar lielāku kapitālu nekā tas pašam ir dibināšanas brīdī. Balstoties uz jaundibinātu uzņēmumu risku (ko dibinātāji reti kad pareizi novērtē), ņemt patēriņa kredītu, lai finansētu jaunu uzņēmumu ir līdzīgi, kā aizņemties, lai paspēlētu casino. Šeit nāk prātā klasiska investīciju pamattēze - "ieguldi akcijās tik daudz līdzekļus, cik esi gatavs zaudēt". Aizņematies apdomīgi.