Nepieciešamība noguldīt naudu bankas kontā, lai noformētu nulles deklarāciju, jau ir izraisījusi neskaitāmas diskusijas, tostarp par to, cik augsts ir riska līmenis, ar kuru nāksies saskarties nodokļu maksātājiem. Visiem, kuri šajā brīdī atcerēsies „Krājbanku”, var piedāvāt diezgan vienkāršu paņēmienu, kas jebkurā situācijā ļauj izvairīties no zaudējumiem.
Var ilgi diskutēt par to, cik produktīvs principā ir valdības izvirzītais nosacījums noguldīt skaidro naudu bankā. Ir acīmredzami, ka šajā gadījumā valsts faktiski piespiež godprātīgus nodokļu maksātājus uzņemties noteiktu risku.
Kā te lai nepiemin uzreiz pēc „Krājbankas” sabrukšanas izskanējušo finanšu ministra paziņojumu, ka katram noguldītājam ir pašam jāizvērtē banku sistēmas risks, jāseko līdzi akcionāru un citām darbībām. Proti, no vienas puses, valsts it kā ir uzņēmusies šo funkciju, izveidojot banku uzraudzības iestādi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas personā, bet, no otras puses, tā no šīs funkcijas arī norobežojas.
Protams, jebkura klienta noguldījumi Latvijas bankās ir apdrošināti par 100 000 eiro. Mums jau ir paziņots, ka 99,8% „Krājbankas” klientu savu naudu ir saņēmuši atpakaļ. Tajā pašā laikā kautrīgi tiek noklusēts, ka uz pārējiem 0,2% noguldītāju, kuri lielāko savas naudas daļu nesaņems, attiecas desmiti, ja ne simti miljonu latu, un procentu statistika, pamatojoties uz atmaksāto noguldījumu, nevis noguldītāju skaitu, nebūt nav tik iepriecinoša. Mēs jau šobrīd zinām, ka Noguldījumu apdrošināšanas fondā nepietika naudas, lai izmaksātu līdzekļus „Krājbankas” noguldītājiem, nācās aizņemties no Valsts kases. Tas nozīmē, ka šobrīd noguldījumu apdrošināšana no valsts puses ir deklaratīvas saistības bez materiāla seguma. Ticēt valstij uz vārda – lūk, kas patiesībā tiek piedāvāts noguldītājam.
Vēl sarežģītākā situācijā atrodas tie, kuriem naudas ir tik daudz, ka to nav iespējams sadalīt pa 100 000 eiro visās Latvijas bankās. Bet kontu atvēršana ārvalstu bankās ir dārgs un darbietilpīgs process, un pastāv niecīga iespēja, ka kāds vēlēsies to rosināt tādēļ vien, lai atskaitītos valstij par saviem ietaupījumiem.
Mūsuprāt, prasību nodot savu naudu bankā, lai iesniegtu nulles deklarāciju, var uzskatīt par antikonstitucionālu. Nevienam nav tiesību piespiest cilvēku tā vai citādi rīkoties ar savu īpašumu, un tiesības rīkoties ir neatņemama neaizskaramo īpašumtiesību daļa. Tādēļ visnotaļ ir iespējams sagaidīt, ka turīgi cilvēki, kuru intereses šajā gadījumā tiek skartas, apstrīdēs prasību par naudas līdzekļu noguldīšanu kontā, iesniedzot prasību Satversmes tiesā. Problēma tā, ka šādas iztiesāšanas perspektīva ir visai neparedzama, bet lēmumu par to, kā rīkoties, ir jāpieņem visai drīz.
Ko tad var ieteikt potenciālajiem „brīvprātīgi piespiedu” noguldītājiem, lai viņi spētu aizsargāt savus noguldījumus? Šāds mehānisms pastāv jau tagad. Tā ir līdzekļu nodošana bankai pilnvarotajā pārvaldīšanā.
Saskaņā ar likumdošanu, naudas līdzekļi, kas atrodas pilnvarotajā pārvaldīšanā, neietilpst bankas kopējā bilancē un tās bankrota gadījumā netiek iekļauti naudas masā, kas paredzēta kreditoru prasību apmierināšanai, bet gan tiek pilnā apmērā atmaksāta tieši noguldītājiem.
Tādējādi, noformējot lēmumu par savu līdzekļu nodošanu pilnvarotā pārvaldīšanā, klients nošauj divus zaķus: nogulda naudu kontā, apmierinot likumdevēja prasību, un neuzņemas potenciālo kredītiestādes bankrota risku. Vēl jo vairāk – līdzekļu nodošana pilnvarotā pārvaldīšanā nebūt nenozīmē, ka tie noteikti ir jāiegulda kādos finanšu instrumentos. Ja no klienta netiek saņemts cits rīkojums, viņa nauda nekur netiek ieguldīta, un noguldītājs var jebkurā brīdī izņemt to no konta. Nevaru apgalvot, ka visas Latvijas bankas piedāvās saviem klientiem šādu iespēju, taču mēs Rietumu Bankā esam tam gatavi.
Pilnvarotā pārvaldīšana – tas pašlaik ir visiedarbīgākais mehānisms, kas ļauj gan izpildīt valsts prasību, gan arī nodrošināties pret nepatikšanām banku jomā iespējamu potenciālu problēmu gadījumā.
Kā te lai nepiemin uzreiz pēc „Krājbankas” sabrukšanas izskanējušo finanšu ministra paziņojumu, ka katram noguldītājam ir pašam jāizvērtē banku sistēmas risks, jāseko līdzi akcionāru un citām darbībām. Proti, no vienas puses, valsts it kā ir uzņēmusies šo funkciju, izveidojot banku uzraudzības iestādi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas personā, bet, no otras puses, tā no šīs funkcijas arī norobežojas.
Protams, jebkura klienta noguldījumi Latvijas bankās ir apdrošināti par 100 000 eiro. Mums jau ir paziņots, ka 99,8% „Krājbankas” klientu savu naudu ir saņēmuši atpakaļ. Tajā pašā laikā kautrīgi tiek noklusēts, ka uz pārējiem 0,2% noguldītāju, kuri lielāko savas naudas daļu nesaņems, attiecas desmiti, ja ne simti miljonu latu, un procentu statistika, pamatojoties uz atmaksāto noguldījumu, nevis noguldītāju skaitu, nebūt nav tik iepriecinoša. Mēs jau šobrīd zinām, ka Noguldījumu apdrošināšanas fondā nepietika naudas, lai izmaksātu līdzekļus „Krājbankas” noguldītājiem, nācās aizņemties no Valsts kases. Tas nozīmē, ka šobrīd noguldījumu apdrošināšana no valsts puses ir deklaratīvas saistības bez materiāla seguma. Ticēt valstij uz vārda – lūk, kas patiesībā tiek piedāvāts noguldītājam.
Vēl sarežģītākā situācijā atrodas tie, kuriem naudas ir tik daudz, ka to nav iespējams sadalīt pa 100 000 eiro visās Latvijas bankās. Bet kontu atvēršana ārvalstu bankās ir dārgs un darbietilpīgs process, un pastāv niecīga iespēja, ka kāds vēlēsies to rosināt tādēļ vien, lai atskaitītos valstij par saviem ietaupījumiem.
Mūsuprāt, prasību nodot savu naudu bankā, lai iesniegtu nulles deklarāciju, var uzskatīt par antikonstitucionālu. Nevienam nav tiesību piespiest cilvēku tā vai citādi rīkoties ar savu īpašumu, un tiesības rīkoties ir neatņemama neaizskaramo īpašumtiesību daļa. Tādēļ visnotaļ ir iespējams sagaidīt, ka turīgi cilvēki, kuru intereses šajā gadījumā tiek skartas, apstrīdēs prasību par naudas līdzekļu noguldīšanu kontā, iesniedzot prasību Satversmes tiesā. Problēma tā, ka šādas iztiesāšanas perspektīva ir visai neparedzama, bet lēmumu par to, kā rīkoties, ir jāpieņem visai drīz.
Ko tad var ieteikt potenciālajiem „brīvprātīgi piespiedu” noguldītājiem, lai viņi spētu aizsargāt savus noguldījumus? Šāds mehānisms pastāv jau tagad. Tā ir līdzekļu nodošana bankai pilnvarotajā pārvaldīšanā.
Saskaņā ar likumdošanu, naudas līdzekļi, kas atrodas pilnvarotajā pārvaldīšanā, neietilpst bankas kopējā bilancē un tās bankrota gadījumā netiek iekļauti naudas masā, kas paredzēta kreditoru prasību apmierināšanai, bet gan tiek pilnā apmērā atmaksāta tieši noguldītājiem.
Tādējādi, noformējot lēmumu par savu līdzekļu nodošanu pilnvarotā pārvaldīšanā, klients nošauj divus zaķus: nogulda naudu kontā, apmierinot likumdevēja prasību, un neuzņemas potenciālo kredītiestādes bankrota risku. Vēl jo vairāk – līdzekļu nodošana pilnvarotā pārvaldīšanā nebūt nenozīmē, ka tie noteikti ir jāiegulda kādos finanšu instrumentos. Ja no klienta netiek saņemts cits rīkojums, viņa nauda nekur netiek ieguldīta, un noguldītājs var jebkurā brīdī izņemt to no konta. Nevaru apgalvot, ka visas Latvijas bankas piedāvās saviem klientiem šādu iespēju, taču mēs Rietumu Bankā esam tam gatavi.
Pilnvarotā pārvaldīšana – tas pašlaik ir visiedarbīgākais mehānisms, kas ļauj gan izpildīt valsts prasību, gan arī nodrošināties pret nepatikšanām banku jomā iespējamu potenciālu problēmu gadījumā.
